Publicēju linku uz populārzinātnisku dokumentālu filmu, kurā tiek diskutēts par transhumānismu jeb teoriju, kas paredz to, ka cilvēks nav evolūcijas "pēdējais posms" jeb cilvēks nav attīstītākā būtne. Proti, runa ir par kiborgiem, par "postcilvēkiem" jeb nākotnes cilvēkiem - robotiem. Tēma precīzi sasaucas ar mūsu galveno priekšmeta vadlīniju - cilvēks-tehnika.
(dokumentālā filma skatāma krieviski)
Adrese: http://filmix.net/otechestvennye/11758-chelovek-buduschego-kakimi-my-stanem-2010.html
Jā, es laikam esmu ļoti vecmodīga, nemirstība mani īpaši nesaista =)) Ja runājam nopietni, tad jā, ar Pārcilvēka ideju cilvēce ir slima jau sen, slima pozitīvā nozīmē.
AtbildētDzēstEs domāju, ka transhumānisma pozīcija, ka cilvēks nav evolūcijas noslēgums un mēs varam turpināt pilnveidoties līdz bezgalībai ir ļoti adekvāta un strīdēties ar to ir bezjēdzīgi - patiešām, jo vairāk mes radam, jo attīstītāki kļūstam. Bet... tur vienmēr ir bet. Kāpēc trabshumānisti domā, ka visi cilvēki piekritīs tai pašai nemirstībai? Jā, var izklausīties dīvaini, bet man šī ideja nepavisam nešķiet saistoša. Turklāt - varbūt mums ir vērts pilnveidoties garīgi, nevis tehniski?
Man šķiet, ka būtiska atšķirība starp transhumānismu uun iepriekšējām attiecībām ar tehniku - kosmosa apgūšana, datoru izveidošana utt. ir tajā, ka iepriekš mēs novelkām robežu starp cilvēkiem un tehniku. Dators, kosmoss - tas ir atsevišķi. Bet kad mēs ievietojām sevī kaut ko no tehnikas - tā jau ir pavisam cita saruna.
Nezinu, šādas koncepcijas ir ļoti rūpīgi jāpārbauda, un uzticēties katram jaunam tehnikas vārdam - tā ir pārāk nekritiska pieeja. Pagaidām es nevaru noticēt, ka tuvākā laikā visi nolēms sevi krionizēt vai dzīvot mūžīgi. Bet, ka jau teicu - varbūt esmu ļoti vecmodīga šajā jautājumā.
Marija Assereckova, 2.kurss
Marija pateica labu frāzi, kas praktiski ideāli lakoniskā veidā ietver arī manu pozīciju šajā jautājumā - "varbūt mums ir vērts pilnveidoties garīgi, nevis tehniski".
AtbildētDzēstMan tomēr vairāk gribētos dzīvot tādā pasaulē, kurā augstākā evolūcijas pakāpe būtu saistīta ar garīgu pilnveidošanos, nevis tehnisku attīstību. Nesaku arī, ka tās abas nevar iet roku rokā un viena otru papildināt. Tomēr šķiet, ka ir manāma tendence aizmirst par garīgās attīstības nozīmi, bet paliekot tikai plikai tehnikai, mēs zināmā mērā pārvēršamies par "maziem kāmīšiem, kas skrien savā dzīves ritenī", nedomājot par šīs skriešanas jēgu un mērķi.
(ps: man nav nekādu pretenziju pret kāmīšiem, tik ilgi kamēr cilvēki nesāk viņiem līdzināties)