Piederības jēdziena robežas, jeb par iespējām iegādāties zemi uz citām planētām

Šodienas lekcijā iesākto īpašuma un piederības problemātiku iespējams aplūkot ļoti plašā kontekstā. 20. gs. nogales, un jo īpaši 21. gs. zinātnes atklājumi un tehnoloģizācija maina ierasto skatījumu uz lietām, kuras līdz šim nav tikušas asociētas ar kādu piederības simbolu un tradicionāli tikušas aplūkotas kā šo jēdzienu nesaturošas. Viens no galvenajiem īpašuma problēmas aspektiem šajā kontekstā ir vides īpašums, kas attīstoties poltiskajiem un varas priekšstatiem, veidojas kā ļoti sazarots un juridiski problemātisks uzstādījums sabiedrībai. Nereti presē un televīzijā izskanējis, ka kādas konkrētas ģeogrāfiskas teritorijas daļas iedzīvotāji sūdzas par dabas resursu atņemšanu tādā nozīmē, ka kāda persona ar materiālu līdzekļu palīdzību savā īpašumā iegūst kādu vides daļu, ar kuru var izrīkoties pēc saviem ieskatiem, piemēram, nopērkot ezera piekrasti un to iežogojot, tādējādi liedzot citiem šī reģiona iedzīvotājiem piekļuvi tam. Šādi gadījumi liek aizdomāties par robežas jēdziena nozīmi un tā elastīgumu.

Turpinot šajā pašā virzienā 20. un 21. gs. šo problēmu, iespējams, pat netieši saasina un paplašina. Zinātniskās attīstības rezultātā mums ir izvedies ne tikai pētīt telpu sev apkārt, bet arī plašākā nozīmē pētot mūsu Saules sistēmas planētas. Šī fakta rezultātā plašsaziņas līdzekļos (īpaši internetā) ir pieejamas daudzas kompānijas, kuras apgalvo, ka pārdod zemi uz Mēness katram, kas iegādājas speciālu, šim nolūkam paredzētu biļeti nākotnei, kuras cena svārstās 19 – 38 dolāru robežās (atkarībā no izvēlētā planētas reģiona) par vienu akru (akrs = 0.4047 hektāri), šeit iekļaujot arī dažādus speciālus piedāvājumus, piemēram – pērc divus un saņem atlaidi, utt. Vecākā no kompānijām, kas piedāvā šādus pakalpojumus ir Lunar Embassy, kuras speciālās Mēness piederības biļetes iegādājušies apmēram no 2 – 3.4 miljoniem cilvēku no 176 pasaules valstīm. Šeit var diskutēt, kas ir apsvērumi, kāpēc šie skaitļi ir tik lieli, taču skatoties uz šo savdabīgo piedāvājumu no likuma skatupunkta, pārdot zemi uz Mēness nekādā gadījumā nav uzskatāma par likumīgu darbību. Veids, kādā šis bizness attīstās un gūst peļņu tiek panākts ar nepilnībām, kas atrodamas likumā. 1967. gadā starpvalstu parakstītā konvencija par ārpuszemes platību izmantošanu paredz, ka valstīm un to valdībām ir aizliegta šādu īpašumu iegādāšanās un turēšana, taču šeit nekas netiek pateikts par privātpersonām vai uzņēmumiem. Pircēji, iespējams, likumu nepārzin, kurā tālāk minēts, ka Visumam ir jāpaliek brīvam visiem. Tātad, ja planētas nepieder nevienam, tās nevar piederēt iepriekšminētajai kompānijai – Lunar Embassy, kurai nav pasaules valstu atzīta darbība un apstiprināti šie Mēness iegādes sertifikāti. Pat iegādājoties dokumentus, kas apliecina konkrētās personas tiesības uz šo īpašumu, tas tik un tā pieprasa konkrētās valsts varas apstiprinājumu šim ekonomiskajam aktam. Lai bizness turpinātu pastāvēt, kompāniju pārstāvji savās mājaslapās internetā nereti publicē sabiedrībā ietekmīgu un populāru personu vārdus, kuri it kā jau iegādājušies zemi uz Mēness, tādējādi tam kalpojot kā argumentam, ka arī jebkurš cits rīkojoties līdzīgā veidā nezaudē līdzekļus un patiešām cer iegūt savu personīgo Mēness, Marsa vai Venēras zemes gabaliņu.

Protams, ja pat reāli šāda veida nekustamā īpašuma iegāde būtu brīvi pieejama jebkuram interesentam, šeit ir plašas interpretāciju un diskusiju iespējas par to, vai cilvēkam vispār iespējams piederēt kaut kam, kas atrodas aiz viņa fiziskās pasaules robežām, kā šādu piederību vērtēt un formulēt un kādas varētu būt tās iespējamās sekas.

http://www.lunarembassy.com/

http://www.moonestates.com/

http://www.lunarregistry.com/land/

http://www.lunarregistry.com/

http://hubpages.com/hub/Buying-land-on-moon