Māksla un tehnoloģijas

Franču studija 1024architecture ir duets, kurš nodarbojas ar pilsētu muzikāli-vizuālo izrotāšanu, neona instrumentu radīšanu un lāzer-šovu koncertēšanu.

THE PAST AND PRESENT SOCIETY

E.P.THOMPSON

“TIME,WORK-DISCIPLINE, AND INDUSTRIAL CAPITALISM:

THE PAST AND PRESENT SOCIETY”

Edvards Palmers Tomsons savā darbā “Laiks, Darba disciplīna un Industriālais kapitālisms” ir pievērsies sociālisma vēsturiskai problemātikai, t.i., pievērsa uzmanību cilvēka disciplinēšanas vēsturiskajam fundamentam, atrodot aizsākumus vēl agrārās sabiedrības ietvaros. Cilvēks, viņaprāt, vienmēr pakļāvās laikam un tā trūkumam. Cilvēkam dabiski piemīt kāds konkrēts režīms. Kad saule lec, cilvēks pieceļas, kad saule aust, cilvēks atdodas miegam un atpūtai. Bet, šis dabiskais režīms ir brīvs un, balstoties uz disciplīnas definīcijas, pilnība neatbilst darba disciplīnai, kāda pastāv kopš viduslaikiem.

Edvards Palmers Tomsons uzskata, ka ar pulksteņa mehānisma ieviešanu kontrole par cilvēku ir pastiprinājusies. Tiklīdz diena tiek sadalīta stundās un minūtēs – reliģijai, darba devējiem, politiķiem, u.c. augstāk par strādājošo un ne-buržuāzisku cilvēku stāvošiem grupējumiem, ir varenīgs manipulācijas ierocis. Šis ierocis ir laiks. Piemēram, puritāniskā disciplīna, kuru pats piemin autors, ir visai despotisks dzīves ierobežojums, kurš, var teikt, ir tīri mehānisks un bezpersonisks..Puritāņu disciplīna un mācība ir visai parodoksāla, jo tās loģiskā struktūra nonāk pretrunās pati ar sevi. Piemēram, cilvēkam ir aizliegts grēkot, bet cilvēks pats par sevi ir grēcīgs.¹ Līdz ar to tieksme uz negrēkošanu noved līdz utopiskai disciplīnai, kuras nežēlīgās prasības spēj izturēt tikai bezpersonsisks un mehānisks objekts. Mūsdienās laika trūkums ir pārtapis par naudas trūkumu. Respektīvi, cilvēka darbs un pats cilvēks tiek izvērtēti minūtēs. Piemēram, kāda miljoniera laiks tiek izprasts ar šādu shēmu: xmin=x$. Šāda tipa “dzīvesmāksla” parāda visai spēcīgus kapitālisma ietekmes starus. Pateicoties kapitālismam, cilvēks tiek izprasts kā darba instruments, ar konkrētu atalgojumu un konkrētu laika ietilpību. Tāpēc cilvēks ir mehāniskās struktūras sastāvdaļa. Savukārt mehāniskā struktūra sastāv no sabiedrības, kura ir nekas cits, kā vien darbīgas skrūvītes – pseidoperosnības. Balstoties uz tik mehanizētu dzīves ritējumu, var secināt, ka disciplinētā sabiedrība apriori zaudē cītīgi veidotās vērtības, morāles principus, vēlmes un dzīvot prasmi.

Nedaudz cits aspekts, kuram pievērsa uzmanību filozofs, balstoties uz pulksteņa ieviešanu sabiedrībā ir saistīs ar sociālo šķiru sadalīšanu un pulksteņa novietošanu uz ķermeņa. Pulkstenis, ar savām 60 sekundēm vienā minūtē, ja to tur pie sirds uz ķēdītes, liek visam ķermenim darboties identiskā ritmā. Respektīvi, kontrolē un uztur vienmērīgā tempā asinsriti, līdz ar to arī visu sistēmu. Kaut kas līdzīgs notiek ar cilvēku, kad tas kļūst psiholoģiski atkarīgs no laika un paša pulksteņa. Savukārt pats pulkstenis, var simbolizēt cilvēka materiālo statusu. Jo dārgāks un kvalitatīvāks pulkstenis, jo finansiāli neatkarīgāks ir cilvēks, kā arī jo aizņemtāks šis cilvēks ir. Laiks ir pārtapis par kvalitāti un dārgumu. Līdz ar to, iepriekšminētā cilvēka laika formula ir atkarīga no cilvēka darba. Un, jo vairāk un cītīgāk cilvēks iegulda sevi naudas pelnīšanā, jo vērtīgāks cilvēks kļūst.

Manuprāt šī problēma ir visai aktuāla ētikas apakšnozarēs, jo ar katru nākamo minūti cilvēks pārtop par mehānisku “kiborgu”, kurš spēj funkcionēt tikai konkrētās jomās. Šīs jomas varbūt sarežģītākās matemātiskās zinātnes, medicīna, ekonomiskās biržu spēles, taču laikam ritot cilvēks zaudē savu cilvēcīgumu. Spēju mīlēt, just, cienīt dabu un saaudzēt to, komunicēt ar sev-līdzīgajiem, nerunājot par vērtību uztveršanu un saprašanu un savu bērnu audzināšanu. Tāpēc varētu secināt, ka laiks, darba disciplīna un industriālais kapitālisms ir viens veselums, no kura progresējošam cilvēkam ir neiespējami izbēgt. Pat mūsdienās, kad it kā esot “labāk” un “brīvāk”, īstenībā ir vēl stigrāks manipulācijas tvēriens. Katrs no mums tiek ieaudzināts ar nemitīgu laika trūkuma problēmu – no pašas bērnības, ja mēs kavējam piecas minūtes uz pirmo stundu sākumskolā, mums raksta piezīmes dienasgrāmatās vai rāj. Ja mēs ierodamies ne-savlaicīgi uz vilciena pieturu, mēs varam nepaspēt tikt laicīgi uz citu transportu. Un, gadījumā, ja šajā laika grafikā notiek kādas novirzes, piemēram, vilciens kavē piecas minūtes, notiek masveidīga slēptā agresija, jo tikai dažu kavēto minūšu dēļ, viss dienas režīms sabrūk.

Bet vai ir jēga no tādas dzīvošanas? Vai tiešām laikam ir jābūt tik svarīgam mūsdienu cilvēka dzīvē? Diemžēl varētu teikt, ka pastāv divas galējības: vai nu laiks trūkst un viss notiek nemitīgā stresā un agresijā, vai nu laiks vienkārši ir relatīvs. Laika relativitāti spilgti atspoguļo tādi sabiedriskie grupējumi, kuri pilnīgi pretēji uztver tehnoloģisko procesu. Šie cilvēki apzināti ignorē laiku un jebkurus režīmus – dodas gulēt, kad vēlas, ceļas augšā – kad pagadās. Šāda tendence ir jo īpaši aktuāla 21.gs.,kurā cilvēks pilnībā ir attālinājies no dabiskā režīma. Cilvēks var negulēt vairākas diennaktis un justies tieši tāpat kā gulēdams nepieciešamās 8h, cilvēks var strādāt intelektuālo darbu 24h/7dienām un tiklīdz parādās brīvais laiks, nezin, ko ar to iesākt. Vispār jēdziens “brīvais laiks” skan visai despotiski. Jo pat no lingvistiskā skatījuma sanāk, ka laiks ir despotisks un kādam pieder, ka tas ir piederošs jebkurai augstāk stāvošai instancei, bet ne pašam cilvēkam. Cik ļoti tāda ierobežota laika pastāvēšana ierobežo cilvēka brīvību un gribu? Laikam jau visai spēcīgi, bet vēl ne tik produktīvi un racionāli kā būtu vēlams.

1http://www.itsuckstobejoe.com/jdn/writing/purtain.html

Dotajā linkā var apskatīt vairākus parodoksālus puritāniskus likumus, kā arī labāk iepazīt despotisko disciplinētību, uz kuru būtu jātiecas visas dzīves garumā.

“TECHNICAL INDIVIDUALIZATION”

GILBERT SIMONDON

“TECHNICAL INDIVIDUALIZATION”

Franču filozofa Gilberta Simondona darbā “Tehniskā individualizācija” pamatproblemātika ir saistīta ar kolektīvo un individuālo individualizāciju. Šajā problemātikā indivīds tiek skatīts kā individualizācijas pēc-efekts, nevis iemesls. Viņaprāt, individualizācijas process notiek kopīgā milieu telpā, kurā satiekas gan tehnoloģiskā, gan dabiskā pasaule.

Milieu ir termins, kurš burtiski tiek tulkots no fr.valodas kā apkārtne, vide. Taču dotā fragmenta kontekstā to varētu saprast kā cilvēka inteliģento atmosfēru, kurā ir iespējama distancēšanās no subjektīvā un ar racionalitātes potenciālu ir iespējama tehnikas un dabiskās pasaules apvienošana vienā sistēmā. Tāpēc, milieu, varētu pieņemt par tādu vidi, kurā ir iespējamas gan dabas,gan tehnikas atsevišķās un kopīgās būtmes. Tomēr būtiski būtu piebilst, ka tehniskie objekti ir iespējami šajā vidē tikai mākslīgi ievietoti, bet daba un dabiskie objekti pastāv paši pār sevi. Līdz ar to, var pieņemt, ka dabiskie objekti jau sākotnēji ir individualizējami. Citādi ir tehniskiem objektiem.

Domu dinamisms, kurš pērņem visādu shēmu un sistēmu radīšanu, ir kā uzaicinājums tehniskiem objektiem pievienoties dabiskai videi ar visnotaļ svarīgu un koherentu mentālu nepieciešamību. Šī nepieciešamība ir tik pat svarīga kā cilvēka esamības nepieciešamība. Tāpēc mentāli radītās mehāniskās struktūras ir tik pat aktuālās un esošas, ka viennozīmīgi var secināt, ka tās darbojas kopīgā telpā ar dabisko būtmi. Respektīvi, šeit var saskatī Popera ideju par “trešo pasauli”, kura pastāv kā ideju un teoriju sfēra un mijiedarbojas intelektuālajā līmenī ar dabu. Un šī Popera “trešā pasaule”, var pieņemt, ir kibernētikas fundamentālais balsts. Īstenībā ļoti labi saskanētu kibernētikas ideja ar tehnisko objektu pastāvēšanu uz pasaules, ja vien autors nekritizētu kibernētiku no pašas sākotnes. Gilberta Simondona doma ir stingri balstīta uz tā, ka formas sadarbojas ar citām formām un to balsts ir sistēma, kurā ir ietvertas visas formas, nevis kādas tendences, atdalītas nozares vai daļas no virtuālās idejas vai dinamiskās domas. Respektīvi, kibernētika ir no daļām sastāvošs veselums, kurā katra daļa tik un tā skaitās atsevišķa sistēma. Simandons uzskata, ka ir iespējama tikai viena kopīga sistēma, kura tiek ietekmēta no virtuālās pasaules uz aktuālo. Tā sistēma ir vispārīga un individuāla. Tā ir viena un tik pat individualizēta kā jebkurš indivīds aktuālajā vidē.

Šī sistēma ir attiecība starp domu un dzīvi. Tehnika un tehnoloģijas ir šīs sistēmas produkts – tas, ko spēj cilvēks radīt ne tikai kibernētiskajā telpā, bet arī aktuālajā vidē. Pietam, svarīgi būtu piebilst, ka tehnikas objekti progresam turpinoties paliek ar vien neatkarīgāki no cilvēka mentālās pasaules. Mūsdienu situācija visai skaidri parāda Simandona aizskarto problēmu loku. Mūsdienās tehnoloģijas pārtop par fenomeniem, kurus kļūst tik pat grūti kontrolēt un saprast (neizglītotam IT nozarē indivīdam), ka parādās pat aizdomas par to, ka tehnoloģijas ir neatkarīgas un tik pat brīvas kā cilvēks. Bet vai tad tā tiešām notiek?

Visdrīzāk, var atbildēt, ka tiek apdraudēta nevis tehnoloģiju neatkarības problemātika, bet gan cilvēka un dabas neatkarības problēma. Jo jebkurš tehnikas objekts ir tik ļoti individualizēts, ka to nav iespējams sajaukt ar kādu citu tehnikas objektu. Piemēram, iPhone 5 ir grūti sajaukt ar Samsung vai Blackberry. Savukārt sajaukt Jāni ar Pēteri, vai ziemeļkoreieti ar dienvidkoreieti ir visai viegli. Šis salīdzinājums ir domāts tam, lai parādītu, ka tehnoloģiju individualizācija padara katru objektu par “pseidoindivīdu”, tikai nedzīvu. Un cilvēks kā subjekts, diemžēl pielīdzinās objektam, tas arī pārtop par pseidoindivīdu.

Kopumā, cerams, šis teksta fragments tika saprasts pareizi un problēma netika pārprasta. Jo būtu naivi nepateikt, ka šāda tipa teksti ir visai sarežģīti, ja nav īpašs potenciāls fizikā, kibernētikā, u.c.matemātiskās zinātnēs.

Par tehniku un cilvēka dabu.

L.MUMFORD

“TEHNIKA UN CILVĒKA DABA”

Levis Mumfords ir amerkiāņu sociologs, vēsturnieks, kā arī tehnoloģiju problemātikas filozofs. Viņa darbs “Tehnika un cilvēka daba” (Technics and the Nature of Man) tika sarakstīta 1970.gadā, tehnoloģiskā progresa zelta laikos. Darba galvenā ideja ir cieši saistīta ar cilvēka vēsturisko attīstību un to savstarpējo sadarbību ar tehnoloģijām. Tāpēc autors savā argumentācijā kritizē vairākus vēsturiski radītos stereotipus par cilvēka dabu, ar kuru palīdzību cenšas parādīt biotehniskās labās un silktās puses.

Pirmais stereotips, kuru izskata filozofs, ir cilvēka definējums. Cilvēku definē kā aktīvu, funkcionālu dzīvnieku, kurš prot izmantot instrumentus (tool-using animal) un balstoties uz šāda definējuma tiek izvirzīta ideja par to, kā cilvēks pakāpeniski attīštoties ir pārtapis par mehānismu apkalpojošu dzīvnieku. Respektīvi, cilvēks, pār cik no paša sākuma ir bijis darbīgs un spējīgs izmantot parocīgus instrumentus, ar laiku ir kļuvis slinks un pasīvs, tādejādi sekmējot mehānismu attīstību. Un būdams vēl slinkāks var nonākt līdz tādam līmenim, kurā nevis cilvēks apkalpos tehniku un tehnoloģijas, bet gan pati tehnika un tās objekti kļūs neatkarīgi un apaklpos cilvēku. Protams, šāda tipa skaidrojums par cilvēka un tehnikas sadarbību izklausās nedaudz utopisks, taču vēsturiski pieņemams. Otrs viedoklis ir loģiskāks, tas balstās uz idejas, ka tehnoloģiju attīstība aizsākās pateicoties tam, ka dažādu konsekvenču dēļ cilvēkam pietrūka pārtikas. Līdz ar to sākotnējie darbarīki pakāpeniski transformējās par ar vien sarežģītākām un masīvākām mašinērijām. Loģiski, ka arī šo rīku simbolizācija un uzlabošana, gan verbālā, gan fiziskā, sekmēja tehnoloģijas zelta laikmeta dzimšanu.

Tāpēc, balstoties uz šī teksta, varētu secināt, ka, pirmkārt, tehnoloģiju attīstības process tomēr ir aizsācies tāpēc, ka agrīnais cilvēks nespēja dabiskā ceļā iegūt nepieciešamo iztikas minimumu. Otrkārt, laika taupības dēļ un tieksmes pēc labākā un ērtākā, tehnoloģijas pārtapa par intelektuālu priekšrocību, ar kuras palīdzību varēja parādīt savu spēcīgumu pāri citiem cilvēkiem. (Piemēram, Senās Ēģiptes piramīdas – tās tika celtas, lai simbolizētu Ēģiptes varenību. Izstrādātās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tās tika būvēt, vēl pat mūsdienās nav saprastas un atrastas. Līdz ar to Senās Ēģiptes varenīgums vēl joprojām ir redzams un saprotams.) Treškārt, tehnoloģijas ar laiku ir kļuvušas par simboliem, kuri ir klātesoši cilvēka ikdienas dzīvē.

Modernajā pasaulē tehnoloģijas ir nonākušas līdz visai augstam līmenim un turpina attīstīties ar vien tālāk. Taču, tāpat kā 1970.gadā, šodien ir aktuāls jautājums par to, cik ļoti tehnoloģijas ir produktīvas, ja to produktivitāte īstenībā ir ekvivalenta destrukcijai un vardarbībai, attiecībā pret cilvēku un apkārtējo vidi. Cik ļoti šīs megasarežģītās mašīnas kaitē un cik ļoti tās palīdz un uzlabo cilvēka tagadnējo situāciju? Pārsvarā statistikas dati vēsta par ražīgumu, saražoto preci – atombumbu skaitu, jaunu rakešu izgudrošanu un miljardu dzīvnieku nogalināto miesu izplatību pārtikas tirgū. Un galvenais, ka neviens nepievērš uzmanību tam, cik produktīvi tiek saražota šī nepieciešamā prece. Cik daudz pārtikas produktu modificē tik stipri, ka tās nespēj pārveidot par minerāvielām pat zeme? Cik daudz no saražotā tiek izmests miskastē un it kā pārstrādāts no jauna? Kādu mieru uztur nebeidzamais Aukstais karš? Un vai tiešām atkarība no datora un datortehnikas uzlabo cilvēka dzīvi un kur nu vēl paša cilvēka dabu?

Tehnoloģijas ir kļuvušas par cilvēka esamības galveno sastāvdaļu un ir atņēmušas daudzas parādības un spējas no cilvēka dabas. Piemēram, ne visi mūsdienu cilvēki tagad spēs saprast kā iestādīt augu vai kā ravēt nezāles. Pats smieglīgākais, ka ir pat tādi cilvēki, kuri neprot pat gatavot ēst, jo mūsdienu tehnoloģiskais laikmets atļauj visu nopirkt gatavu, nerunājot pat par kaut kādām mākslinieciskām vai inovatīvām izpasumēm aroddarbos. Mūsdienās viss, ko bija spējušas veikt vēl mūsu omes, skaitās par izcilu spēju, profesionalitāti un ekskluzīvu preci. Un naivi būtu domāt, ka cilvēks mūsdienās ir loģisks, racionāls un izglītots. Nē, cilvēks ir pārtapis par slinku parazītu, vismaz tā varētu nosaukt pārsvarā lielāko daļu no sociālo pabalstu mīlētājiem un bezdarbniekiem. Savukārt inteliģence mūsdienās ir tie, kuri prot laicīgi izgudrot kaut ko jaunu tehno-zinātnes sfērā un praktiski to pielietot vai laicīgi tajā ieguldīt konkrētus finansiālos līdzekļus. Un, ja paskatīties no neitrālas puses un padomāt historiciski – cik ļoti mūsdienās cilvēce ar tehnoloģijām ir attīstījusies tālāk par tiem pašiem viduslaikiem? Jā, mums ir smartfonu hierarhija, ātrāks transports, taču būtībā nekas nav mainījies, jo tie, kuri izgudro un iegulda ir valdnieki. Starptautiskajās attiecībās notiek tas pats – kuram stilīgākas un masīvākas atombumbas tas valda par ekonomiku un politiku. Būtībā, mēs tāpat kā viduslaikos ticam absolūtai varai. Un šī maģiskā absolūtā vara pieder cilvēkam radītajām tehnoloģijām. Mūsu maģija ir tas, kas padara mūs par vergiem.

Būtībā tehnoloģijas var uzskatīt kā jaunās reliģijas aizsākšanos. Mēs cienam iegātāto Asus Optimus Ultra Slim vairāk nekā savus draugus vai ģimeni. Vīrieši pret mašīnām izturās pieklājīgāk nekā pret savu bērnu mātēm. Viss, kas notiek pateicoties tehnoloģiskajam progresam, rāda to, cik ļoti cilvēks ir pārtapis par necilvēcīgu vergu. Tas vergo un kalpo pašaradītajiem bezdvēseliskiem un mehāniskiem elkiem. Un kas tad notiks tālāk? Pārtaps pasaule par industriālo elli, kurā pat estētiskais skaistums vairs netiks pieņēmams vai arī atgriezīsies sākotnējā stadijā un sāks visu no sākuma? Šīs problēmas ietvaros, Levis Mumfords piedāvā iemācīties sadzīvot ar tehnisko attīstību un atrast kompromisu, kurš sekmētu gan produktīvi-pozitīvo tehnoloģisko attīstību, gan arī saglabātu cilvēka dabu. Bet, cik ļoti tas ir iespējams un kā to izdarīt, Mumfords nesniedz atbildi. 

LŪDZU IZMANTOJIET IESPĒJU UN APMEKLĒJIET KONFERENCI! SKAT TUVĀK PAR TO UN PAR REĢISTRĀCIJAS IESPĒJĀM -- http://www.ltrigaconference2012.com TAD RAKSTIET ANOTĀCIJU PAR DZIRDĒTO UN REDZĒTO UN PUBLICĒJIET TO ŠEIT!

Pieminēsim Stīvu Džobu

Stīvs Džobs - sekulārais pravietis

Viens no pirmajiem tekstiem par innovatoriem

Stīva Džoba 7 noslēpumainie principi

Ne tikai tehnoloģiju jomā

Aizejot...

Eseja: Informācijas tehnoloģijas un izglītības kvalitāte.

Jautājums par informāciju tehnoloģiju izmantojumu izglītībā ir aktuāls, jo mūsdienu sabiedrību raksturo informācijas un informāciju tehnoloģiju nozīmes palielināšanās. Aizvien straujāka inovāciju ieviešana postindustriālajā, informāciju sabiedrībā rada likumsakarīgu nepieciešamību arī izglītības sistēmas pilnveidei.

Informāciju tehnoloģijas ir zināšanu, metožu, paņēmienu un tehniskā aprīkojuma kopums, kas ar datoru un sakaru līdzekļu starpniecību nodrošina jebkuras informācijas iegūšanu, glabāšanu un izplatīšanu. To galvenais uzdevums ir produktivitātes palielināšana darbā ar dažāda veida informāciju. Produktivitāte tiek palielināta attiecībā uz informācijas iegūšanas ātrumu, tās apstrādes laiku, arī tās uzglabāšanu.

Iesākumā jāiezīmē viens nošķīrums jautājumā par informācijas tehnoloģijām un izglītības kvalitāti. Nošķīrums ir starp informācijas tehnoloģiju apgūšanu kā iemaņu un zināšanu kopumu, kas ļauj adekvāti spēt šīs tehnoloģijas izmantot un informācijas tehnoloģiju izmantošanu kā līdzekli mācību procesā apgūstot ar informācijas tehnoloģijām nesaistītas zināšanas.

Par informācijas tehnoloģiju un izglītības saistījumu pirmajā nozīmē ir mazāk neskaidrību, jo fakts, ka mūsdienās ne tikai izglītībā, bet arī ikdienas dzīvē informāciju tehnoloģijas ieņem nozīmīgu vietu. Arī profesionālajā darbībā liela daļa cilvēku ik dienas saskaras ar informacijas tehnoloģijām. Tādejādi uzreiz iespējams nonākt pie skaidra secinājuma vēl nemaz nerunājot par informāciju tehnoloģiju izmantošanu izglītībā, ka pastāv nepieciešamība iegūt izglītību par pašām informāciju tehnoloģijām, galvenokārt par to praktisku pielietojumu.

Mūsdienās informācijas tehnoloģiju izmantošana kļuvusi par pašsaprotamu lietu lielai daļai cilvēku un ne tikai jauniešiem, jo informācijas tehnoloģiju pieejamības ilgums noved pie tā, ka jau vecāki paši lietodami informāciju tehnoloiģijas ikdienas dzīvē pie tām pieradina savus bērnus. Bērni mūsdienās nespēj pasauli iepazīt kā ar informācijas tehnoloģijām nesaistītu, tādejādi informācijas tehnoloģijas kļūst par neizbēgamu cilvēka pasaules sastāvdaļu. Piemēram, informāciju tehnoloģijas ir izmainijušas cilvēka izpratni par sociālizēšanās procesiem, jo virtuāla komunikācija socializācijas procesā ir pilnīgi normāla parādība.

Tādejādi izglītības tehnoloģijas izglītībā savā ziņā ir neizbēgama nepieciešamība, lai cilvēkam pēc skolas beigšanas būtu iespējams piedāvāt sevi darba tirgū.

Par informācijas tehnoloģijām šādā ziņā tiek mācīts skolās. Skolnieki vispārīgi tiek iepazīstināti ar informācijas tehnoloģijām, tiek veicināta prasmju un iemaņu iegūšana lietojot šīs tehnoloģijas, iepazīstināti ar pamata programmatūru, kas nepieciešama teksta, izklājlapu (spreadsheet), vizuālo manipulāciju vaikšanai, datubāžu apstrādei. Tomēr zināšanu apjoms, kāds tiek sniegts skolniekiem par informācijas tehnoloģijām ir ļoti niecīgs, jo notiek apmācība konkrētu darbību veikšanai nevis izpratnes radīšanai.

Pievēršoties otrajam sākumā minētajam informācijas tehnoloģiju izmantojumam izglītībā, jāaplūko jautājums par informācijas tehnoloģiju iespējamo izmantojumu mācību procesā. Informāciju tehnoloģiju sniegtās iespējas varētu tikt izmantotas, lai izmainītu un uzlabotu mācību procesu, tādejādi ceļot izglītības kvalitāti.

Kā pozitīvais fakts šādai rīcībai varētu tikt minēts tas, ka izmantojot informācijas tehnoloģijas mācību procesā skolnieki ar tām nonāks saskarē ārpus informātikas nodarbībām, tādejādi papildus tikts veicināta arī informācijas tehnoloģiju apgūšana.

Pirms tinformāciju tehnoloģijas izmantošanas izglītībā nepieciešami pētījumi šājā jautājumā par to kā informāciju tehnoloģijas ietekmē izglītības kvalitāti, kā efektīvāk izmantot informāciju tehnoloģijas mācību procesā, lai to ietekme uz izglītības kvalitāti būtu maksimāli pozitīva.

Informāciju tehnoloģiju izmantošana izglītībā tiek pētīta dažādos aspektos, pirmkārt, tiek formulēti sabiedrības un izglītības informatizācijas filozofiskie aspekti, otrkārt, informāciju tehnoloģijas un sistēmas tiek uztvertas kā daudzveidīgo pedagoģisko uzdevumu risināšanas līdzekļi, kas paredz noteikta studiju kursa apgūšana, izmantojot datoru; informāciju sistēmu izmantošanas didaktiskos aspektus; mācībām paredzēto informāciju sistēmu izstrādi; studējošo mācību kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana, balstoties uz datoru izmantošanu; ergonomisko prasību izvērtēšana mācībās izmantojamām informāciju sistēmām un mācībās izmantojamo informāciju sistēmu kvalitātes noteikšana.

Tādējādi, acīmredzama kļūst informāciju tehnoloģiju izpētes, analīzes un modelēšanas sistēmu ieviešanas tendence pedagoģiskajā procesā ar mērķi paaugstināt mācību kvalitāti.

Kā viena no galvenajām problēmām informāciju tehnoloģiju izmantošanā izglītībā ir to ieviešanas izmaksas. Tādēļ rodas jautājums par to vai izglītības kvalitātes pieaugums no informācijas tehnoloģiju izmantošanas mācību procesā ir adekvātā attiecībā pret šo tehnoloģiju ieviešanas izmaksām. Nākamā problēma kas ir saistīta gan ar tehnoloģiju efektivitāti mācību procesā, gan ar izmaksām tehnoloģiju ieviešanai ir pasniedzēju spēja uz adekvātu tehnoloģijas sniegto potenciālu izmantošanu mācību procesā. Pat ja pētījumu par tehnoloģiju efektivitāti mācību procesā rezultāti izrādītos ļoti pozitīvi, pasniedzēji bez zināšanām un prasmēm šo tehnoloģiju pielietošanā nespētu adekvāti izmantot visas iespējas, kuras šīs tehnoloģijas varētu sniegt un tādejādi rada iespaidu par tehnoloģijas neefiktāti paraksē mācību procesā, kaut arī pētījumi par tehnoloģiju efektivitāti bijuši pozitīvi. Bet pasniedzēju apmācība ir ļoti dārgs un laikietilpīgs process, kas tehnoloģiju ieviešanu mācību iestādēs ļoti sadārdzinātu, līdz ar to mainītos tehnoloģiju ieviešanas izmaksu un tehnoloģiju pielietojuma efektivitātes attiecība.

Vēl pastāv jautājums par to kā pēc iespējas veiksmīgāk un efektīvāk integrēt tehnoloģijas mācību procesā. Pastāv uzskats, ka tehnoloģiju pielietošana izglītībā visefektīvākā būtu, ja notiktu izglītības reforma, kas ļautu izmantot visu tehnoloģiju potenciālu. Tādejādi bez reformas mēdz rasties šķietamas problēmas, kā viena varētu tikt minēta tehnoloģiju traucējošā un uzmanību novērsošā loma mācību procesā, bet šādas problēmas rašanos varētu veidot centieni neadekvāti tehnoloģijas izmantot tradicionālajā, beztehnoloģiju mācību procesā.

Tādejādi jautājumā par informāciju tehnoloģiju efektivitāti izglītībā ir jābūt īstenotiem trīs nosacījumiem, lai tehnoloģiju pielietojums mācību procesā būtu efektīvs un no šo nosacījumu veiksmīgākas vai mazāk veiksmīgas īstenošanas tad arī ir atkarīgs efektivitātes līmenis. Pirmkārt, ir nepieciešamas intormācijas tehnoloģiju iekārtas pietiekamā daudzumā un atbilstošas kvalitātes kā arī mācību procesam atbilstoša programmatūra. Otrkārt, pasniedzējiem jābūt kvalificētiem šo iekārtu un programmatūras lietojumam. Treškārt, tehnoloģiju pielietojumam jābūt saistītam ar nozīmīgiem mācību programmas aspektiem.

Atgriežoties pie izglītības reformas kā veiksmīga tehnoloģiju integrācijas mācību procesā nosacījuma, jāpaskaidro, ka šādai reformai sevī jāiekļauj uz pētījumiem par tehnoloģiju efektivitāti mācību procesā balstītām mācību programmām, kurās būtu paredzēti metodoloģiski norādījumi pasniedzējiem tehnoloģiju pielietojumam mācību procesā. Bez šādu programmu izstrādes, pasniedzējiem un skolām pašām cenšoties integrēt tehnoloģiju lietojumu mācību procesā rodas tādas problēmas, kā piemēram, pasniedzēja un skolnieka dāžādā izpratne par tehnoloģiju sniegtajām iespējām un to pielietojumu. Kā arī veiktajos pētījumos par tehnoloģiju efektivitāti mācību procesā rezultāti norāda uz to, ka lielāks efekts tiek sasniegts, ja zināšanu pārbaudes forma ir tāda pati kā zināšanu iegūšanas forma, tas nozīmē, ka tehnoloģijas, kuras izmantotas mācību procesā būtu jāizmanto arī zināšanu pārbaudes procesā.

Vēl saistībā ar informācijas tehnoloģiju ienākšanu izglītībā var minēt mācību satura digitalizāciju. Elektroniskās grāmatas un to lasīšanas ierīces šobrīd vairs nav nekāds inovatīvs jaunums, daļai cilvēku tā ir ikdiena, tomēr pagaidām vēl elektroniskajām grāmatām ir savi trūkumi un nav acīmredzams ka to pozitīvie aspekti būtu pārāki par negatīvajiem.

Kā viens no elektronisko grāmatu pozitīvajiem aspektiem tiek minēts to iespējamās nelielās izmaksas, jo pazūd nepieciešamība pēc papīra, tintes, iespiediekārtām, utt., bet situācija šobrīd ir tāda, ka elektronisko grāmatu cenas ir lielākoties identiskas drukātajām grāmatām. Tā varētu šķist visai dīvaina situācija, bet, katrs elektronisko grāmatu lasītāja ierīces izstrādātājs ir paredzējis, ka elektroniskās grāmatas tiks iegādātas tieši no šī izstrādātāja elektronisko grāmatu veikala, tādēļ iespējams pārdot šīs lasīšanas ierīces lētāk, jo lielākā peļņas ieguve ir orientēta uz elektronisko grāmatu iegādi, nevis uz elektronisko lasīšanas iekārtu pārdošanu. Šāda cenu politika ir nepieciešama arī lai būtu iespējama elektronisko grāmatu lasīšanas popularitāte. Protams, ka elektronisko grāmatu lasītāji bija ievērojami dārgāki pirms pāris gadiem, jo tad elektroniskā papīra displeji bija jauna tehnoloģija un pircēju interesi varēja iegūt tieši ar patērētāju vēlmi iegūt savā īpašumā jaunu un vēl neredzētu tehnoloģisku risinājumu, kā arī tikko sākoties elektronisko lasīšanas ierīču pārdošanai saprotams, ka nebija iespējams samazināt lasītāju cenas uz elektronisko grāmatu iegādes rēķina.

Kā negatīvo aspektu mācību satura digitalizācijai var minēt izmaksas digitalizētā satura aplūkošanas ierīcēm. Lielas izmaksas paredzamas arī paša mācību satura digitalizācijai, jo šobrīd situācija Latvijā ir tāda, ka pieejamas vien pārdesmit elektronisko mācību grāmatu latviešu valodā.

Informācijas tehnoloģiju priekšrocība attiecībā uz informāciju ir informācijas atjaunināšanas iespējamība, tas nozīmē, ka internetā ir atrodama pati aktuālākā informācija. Tādejādi izmantojot internetu mācību procesā iespējams skolniekiem piedāvāt aktuālu un nenovecojušu informāciju, kā tas reizēm ir drukāto mācību līdzekļu gadījumā, īpaši tad, ja skolas limitētie finanšu resursi neļauj iegādāties jaunākos drukātos mācību materiālus. Šādu adekvātas informācijas pieejamību varētu sekmēt mācību satura digitalizācija, ja vien mācību materiāli netiek tikai vienkārši digitalizēti kā drukātu grāmatu elektroniskas kopijas. Protams, arī šādā gadījumā sniegt informācijas atjauninājumus būtu daudz ērtāk, piemēram, piedāvājot lejupielādēt jaunāku jau iegādātas elektroniskās grāmatas versiju, kura saturētu aktuālāku informāciju.

Vēl viens elektronisko mācību materiālu pozitīvais aspekts varētu būt iespēja tos padarīt interaktīvus, tādejādi rosinot skolnieku interesi mācību satura apguvē.

Ar informāciju tehnoloģijām ir iespējams ne tikai censties uzlabot jau esošās izglītības sistēmas, bet arī radīt jaunas. Informāciju tehnoloģiju priekšrocība ir iespējamība piekļūt informācijai attālināti kā arī jebkurā laikā, vienīgais ierobežojums ir interneta pieejamība. Tādejādi virtuālas izglītības jeb tālmācības pastāvēšanas nosacījums ir informācijas tehnoloģijas, jo par tālmācību iespējams saukt tādu apmācības veidu, kurā nav nepārtraukts un tiešs kontakts starp skolotāju un skolnieku.

Tālmācības pozitīvie aspekti ir tās pieejamība, jo teorētiski vairs nepastāv fiziski ierobežojumi kā mācību telpu ietilpība, telpu atrašanās vieta, kā arī nav konkrēta laika, kad šī apmācība notiek, jo to izvēlas pats students. Kā trūkums tiek minēts tas, ka tālmācībā nav cilvēciskā kontakta, tomēr uz to var palūkoties arī no otras puses, ka šādi apmācāmie paši meklē problēmu risinājumus, nevis pieņem pasniedzēja piedāvāto problēmu risināšanas modeli. Tālmācība nodrošinot lielāku apmācāmo skaitu spēj kļūt lētāka, jo tajā jāiegulda mazāk resursu kā tradicionālajā apmācības veidā.

Par izglītošanos izmantojot informāciju tehnoloģijas var runāt ne tikai akadēmiskā nozīmē. Informācijas tehnoloģijas cilvēkiem, kuri nestudē konkrētā studiju programmā izmantojot tālmācību vai tradicionālo izglītību, sniedz iespēju iegūt jaunas zināšanas sevi interesējošās tēmās. Piemēram, ir pieejamas dažādi audio vai video ieraksti, kuri satur lekciju ierakstus, tādejādi ļaujot jebkuram interesantam iepazīties ar šo lekciju saturu.

Nobeigumā var secināt, ka informācijas tehnoloģijām ir potenciāls izglītības kvalitātes cenšanai, bet šobrīd nav iespējams katru skolnieku nodrošināt ar datoru, kā arī lielākās problēmas ir ar programmnodrošinājumu, jo, piemēram, latviešu valodā ir pieejamas pārdesmit digitalizētas elektroniskās grāmatas, kuras ir drukāto grāmatu elektroniskas kopijas bez interaktivām iespējām, kuras varētu tikt izmantotas pateicoties informāciju tehnoloģijām. Angļu valodā gan situācija ir krietni labāka, jo ir pieejami dažādi mācību materiāli, sākot no programmām, ar kuru palīdzību iespējams apgūt alfabētu, līdz pat ļoti sarežģītiem detalizētiem trīsdimensionāliem cilvēka anatomijas modeļiem.

Izmantotā literatūra:

1. Technology: A Catalyst for Teaching and Learning in the Classroom. North Central Regional Educational Laboratory: 2005. [http://www.ncrel.org/sdrs/areas/issues/methods/technlgy/te600.pdf]

2. The Economist. The future of higher education: How technology will shape learning. [http://www.nmc.org/pdf/Future-of-Higher-Ed-%28NMC%29.pdf]

3. 8 Ways Technology Is Improving Education – [ http://mashable.com/2010/11/22/technology-in-education]

4. Elita CEPURĪTE - ceļā uz informācijas un zināšanu sabiedrību [http://www.sakaru-pasaule.lv/main.php3?sub=view&RID=1364]

5. How to Use Technology to Improve Schools [http://www.ehow.com/how_7856606_use-technology-improve-schools.html]

6. The Advantages of Information Technology in Education [http://www.ehow.com/list_6364456_advantages-information-technology-education.html]

7. Vita Pļaviņa - Diskutējam. Kā uzlabot izglītības kvalitāti? [http://www.izglitiba-kultura.lv/raksti/diskutejam-ka-uzlabot-izglitibas-kvalitati]