Seminārā iesāktajā tēmā mēs izvirzījām ideju par to, ka tiek uzskatīts, ka valstīs ar nedemokrātisku režīmu masu mediji tiek kontrolēti, bet internets paliek „brīvā teritorija”, taču citās nedemokrātiskās valstīs tiek kontrolētas pilnīgi visas informācijas plūsmas. Šī ieraksta komentāros mēģināsim apskatīt un izklāstīt informāciju šajā jautājumā galvenokārt par tādām valstīm kā Krievija, Ķīna, Kuba un Ziemeļkoreja, un, iespējams, arī citām, un noskaidrot vai šī hipotēze ir patiesa.
Marija Assereckova, Ieva Buša, Ieva Cīrule, Imants Kivlinieks, Katrīna Smoļska, Tanita Tamme
Mans uzdevums bija izpētīt situāciju Krievijā. Tā kā es atbalstu uzskatu, ka tad, ja ir seminārs par Kantu, vislābāk ir izlasīt grāmatu par Kantu, nevis sekundāro literatūru, pirmais, ko es izdarīju, bija aptaujas izveidošana savā blogā vietnē diary.ru, kurš ir populārs online dienasgrāmatu portāls krievu i-netā. Man atbildēja 25 cilvēki, kas, protams, nav daudz, bet mēs šeit arī nepretendējam uz zinātnisko pētījumu. 6 cilvēki atbildēja, ka cenzēts tiek viss, arī i-nets. 4 cilvēkiem likās, ka medijos ir strikta cenzūra, bet i-nets no tās ir brīvs. 5 cilvēkiem vispār bija vienalga, bet 2 atbildēja, ka cenzūra – tas ir vienīgais labs līdzeklis prat anarhiju. Vēl 5 cilvēki pateica, ka cenzūra ir, lielākā vai mazākā mērā, bet tik un tā oficiāliem medijem uzticēties var, savukārt, i-netā ir pilnīgs haoss un atrast kvalitatīvu opozionālu portālu ir gandrīz neispējams. Vēl 2 cilvēki atbildēja, ka cenzūras vispār nav, tas ir opozīcijas izdomātais mīts. (Ar vārdu opozīcija šeit ir domāti nevis LDPR vai „Taisnīgās Krievijas” pārstāvji, bet tādi aktīvisti kā G. Kasparovs). Es nebiju pārsteigta par šādiem rezultātiem. Zinot problēmu no iekšienes un regulāri lasot krievu i-netu un skatoties krievu ziņas man radās iespaids, kas patiesības grauds ir visur, arī Pirmā kanāla ziņās, tikai jāmāk to ieraudzīt, savukārt i-nets ir vienkārši izgāztuve.
AtbildētDzēstKrievu medijos ir cita problēma. Informācijas plūsma ir milzīga un galvenokārt izklaidējoša. Abstrakti runājot, cilvēkiem piedāvā 50 ziņas par šovbiznesu un 1 par politiku, turklāt uzrakstītu gari in nesaprotami, rezultātā cilvēki izvēlas lasīt par dziedātājiem un aktieriem, bet tad paši sūdzās, ka no viņiem slēp patiesību. To neslēp, to aizsedz, bet ne visi cilvēki paceļ šo aizsegu. Piemēram, nesen Krieviju apmeklēja Leonardo di Kaprio. Viņš tikās ar D. Medvedevu un pastāstīja viņam par savu krievu vecmāmiņu. Protams, tas ir ļoti interesanti, bet tā nav politiskā ziņa numurs viens, kā to pasniedza. Tā vispār nav politiskā ziņa. Tāpat ir ar ziņām, kurā tiek stāstīts, kur bija aizbraucis Putins, kā viņš spēlējās ar tīģeri, kā viņš jājā ar zirgu utt. Tā ir skaista, izklaidējoša bildīte, bet ne ziņa. Ziņas pastāsta tā, starp citu. Diemžēl ne visi ir spējīgi šo „starp citu” ieraudzīt un rezultātā sāk kliegt par cenzūru. Nedomāju, ka Krievija pastāv patiešām strikta cenzūra, tai ir ļoti savdabīgs veidols un nevar teikt, ka tas nestrādā.
Krievu i-nets ir brīvs. Es to apgalvoju, pat ne pieņemu. Livejournal’ā ir milzīgs blogu daudzums, kuru īpašnieki atklāti izteic savu nepatiku pret pašreizējo varu. Viņu ieraksti tiek aktīvi komentēti, un nekas netiek dzēsts. Tātad, kontroldienesti neuzskata, ka tā ir bīstama parādība. Kas attiecas uz ziņu portāliem, tad viens no populārākiem ir lenta.ru. Tur strādā talantīgi žurnālisti, kuri raksta apjomīgus un kvalitatīvus rakstus. Viņi atļaujas kritizēt valdību, piesardzīgi, bet pamatoti. (mans personīgs uzskats – uzrakstīt ka Putins ir asiņains chekists ir ļoti viegli, bet pierādījums „visi to zina” mani nepārliecina. Ir jābūt argumentācijai, ar ko opoziconāliem portāliem ir problēmas.) Svarīgi ir tas, ka šajā vietnē lasītāji var arī atstāt komentārus, un bieži vien komentāri ir ļoti agresīvi un pretvalstiski. Tomēr tie paliek, tos nedzēš un cilvēki var teikt, ko viņi grib. Savukārt opozionālie portāli vai blogi bieži ir ļoti savādi. Pirmkārt, ar vārdu opozīcija mēģina piesegt nacionālo un reliģiozo ksenofobiju. I-neta „opozīcija” cīnās ar imigrantiem un ateistiem, īstā opozīcijas cīnās ar korupciju reālā dzīvē. I-netā ir milzīgi daudz visādu rakstu, kuri ir vērsti pret valdību un pret konkrētām personībām, bet argumentācija ir ļoti vāja, tieši tāpēc, ka internetā var izteikties jebkurš un par jebko.
Ar avīzēm un TV ziņām situācija ir citāda. Neņemos spriest par avīzēm, jo tomēr tās vispirmas ir jāizlasa, bet TV ziņas ir veidotas pēc parauga, un ir kanāli, kur nekad nepateiks neko pretvalstisku. Pirmais kanāls, kanāls Krievija ir federāli un nenoliedz, ka pasniedz informāciju noteiktā lenķī. Ir arī neatkarīgāki kanāli, piemēram, TVCI. Tomēr nekur nav atklātas melošanas vai kāda notikuma slēpšanas. Vienkārši katru ziņu var pasniegt dažādi, var veltīt vairāk uzmanības sīkām detaļām, palaižot galveno. Tomēr viss nav tik viennozīmīgi. Pirmajā kanālā ir raidījums „Pozners”, kuru vada slavenais krievu žurnālists Vladimirs Pozners, kurš izauga ASV, ir izteikts demokrāts, un diez vai viņš veidotu savu raidījumu tur, kur viņam no augšas diktē, ko teikt un ko nē. Ir arī citi analītiskie raidījumi un debates tiešā ēterā – „PostScriptum”, „Pie barjeras”. Problēma slēpjas tajā, ka viņi visi ir vēlu vakarā vai naktī.Domāju, ka to var uzskatīt par savdabīgu cenzūru – cik daudz procentu no iedzīvotājiem skatīsies raidījumu, kurš sākas 1.00 naktī?
AtbildētDzēstPar šo tēmu var rakstīt vēl daudz, bet ir pienācis laiks veidot secinājumus.
1) Krievu medijos un i-netā informācijas plūsma ir milzīga un izklaidējoša. Atrast nepieciešamo ir pagrūti.
2) I-nets ir brīvā teritorija, haotiska un nesakārtota, bet i-netam tas ir normāli.
3) TV ziņas ir specifiskas, bet mēs nevaram apgalvot, ka tur pastāv kaut kas līdzīgs Padomju savienības cenzūrai. Ir iespēja izvēlēties, bet viena no opcijām tiek pārvirzītā uz nakts laiku, tādējādi samazinot izvēles iespējas.
P.S. – tiem, kuri zina krievu valodu, varētu šķist interesanta pazīstama krievu žurnālista L. Parfenova runa, kurā viņš īsi stāsta par cenzūru un par mediju iekārtu. http://www.youtube.com/watch?v=QK1UiNRgbos
Marija Assereckova, 2.kurss
Organizācija "Reportieri bez robežām" ("Reporters without borders") ir veikuši izpēti, lai noskaidrotu, kāds ir šī gada preses brīvības koeficients 178 pasaules valstīs. (Aptauja tiek balstīta uz datiem, kuri tika sagatavoti un izpētīti laika posmā no 2009. gada 1. septembra līdz 2010. gada 1. septembrim)
AtbildētDzēstLai noteiktu preses brīvības indeksu kopumā tika izstrādāti 43 kritēriji, piemēram, daži no tiem - vardarbīgu noziegumu pastrādāšana pret žurnālistiem (slepkavības, apcietinājumi, fiziska izrēķināšanās un pret to profesionālo darbību izteiktie draudi), kā arī pastrādātie noziegumi pret žurnālistu izplatīto informāciju ( cenzūra, pieejamās informācijas konfiskācija, pārbaudes un tamlīdzīgi)
Kopumā šī indeksa izveidošanā uzskaitīti tādi kritēriji, kuri atspoguļo žurnālistu, masu mēdiju un interneta vietņu attiecības ar varas orgāniem, to savstarpējo ietekmi vienam uz otru.
Tādējādi šis pētījums un preses brīvības indekss parāda to, ka vadošās pozīcijas topa augšgalā ieņem Ziemeļvalstis - Somija, Īslande, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija. Turpretim Latvija šajā topā ieņem 30. vietu, kuru dala ar Trinidadu un Tobago.
Taču interesantākie fakti sagaidāmi par tām valstīm, kuru preses brīvība vienmēr ir bijis diskutabls temats - Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja un Birma.
Pēc šiem pētījuma datiem Krievija ieņem 140. vietu, Ķīna - 171., Birma - 174., Ziemeļkoreja - priekšpēdējo, 177.vietu. Tādējādi pēdējo pozīciju atstājot Eritrejai.
Tāpēc nākas secināt, ka situācija Krievijā, Ķīnā un Ziemeļkorejā uz Eiropas fona ir krasi atšķirīga un preses brīvība ir ierobežotāka, lai gan, piemēram, Krievijā ir pārstāvēts pārstāvnieciski demokrātiskas valsts modelis. Taču, ņemot vērā situāciju un pastāvošo komunistisko pārvaldes formu Ķīnā situācija ir traģiskāka un patiesas informācijas pieejamība ir apgrūtinoša.
Var jau būt, ka situācija ir pārspīlēti dramatizēta, tomēr šis pētījums ir gana autoratīvs un vērā ņemams, lai objektīvi vērtētu preses brīvību kopumā.
Taču pētījumā redzamie rezultāti satrauc pašus pētījuma veidotājus, kas saistīti ar preses brīvību Eiropas savienības valstīts, jo tikai 13 no 27 savienības dalībvalstīm sastopamas topa divdesmitniekā, bet pārējām 14 dalībvalstīm vērtējums ir diezgan zems, piemēram, Itālija atrodas 49. vietā, Rumānija 52.vietā, Grieķija un Bulgārija dala 70.vietu.
Tādējādi arī Eiropas savienība nav tik homogēna medīju brīvības ziņā un progress šo valstu vidū ir kļuvis gana problemātisks.
Izmatotais avots : http://en.rsf.org/press-freedom-index-2010,1034.html
Marija, es tomēr negribu piekrist, ka Krievijas mediji ir tikai specifiski, bet cenzūra uz tiem lielu iespaidu neatstāj. Protams, teorētiski Krievija ir demokrātiska valsts, kurā cenzūra ir aizliegta ar likumu un būtu jāpastāv preses brīvībai, bet nedomāju, ka tas darbotos.
AtbildētDzēstManuprāt, medijiem tomēr būtu jāsniedz auditorijai pēc iespējas patiesākas un konkrētākas ziņas. Ja cilvēkiem nav pilnīgu zināšanu par procesiem, kas notiek Krievijas valsts pārvaldē, viņam arī grūti uztvert tās „starp citu” ievietotās norādes.
Ir zināms, ka jau kopš 2000. gada Kremlis savā kontrolē caur valstij piederošām kompānijām un varai tuvu stāvošiem biznesmeņiem ir pārņēmis visus lielos Krievijas telekanālus. Līdz ar to Krievijas medijiem raksturīga arī pašcenzūra, lai izvairītos no valdošās varas sadusmošanas, lai nenotiktu kārtējā kratīšana. Kāpēc sabiedrība nesatraucas un citas valstis neiejaucas? Krievu mediji vienbalsīgi ziņo, ka cenzūras nav un viss ir kārtībā, tamdēļ tam nebūtu pamata. Turklāt, kā atzinis Boriss Ņemcovs, kamēr krievu tautas labklājība krasi nesāks pasliktināties, tikmēr pārmaiņu nebūs, jo cilvēki ir visai apmierināti, kamēr, piemēram, pabalsti un pensijas ir pietiekami lielas.
Tomēr satraukumam, pēc daudzu domām, tomēr ir pamats. Kopš Vladimirs Putins bija kļuvis ar prezidentu, septiņu gadu laikā Krievijā nogalināti 13 žurnālisti, bet vairāki mīklainie nāves gadījumi atzīti par pašnāvībām (aptuveni 3000), un interesanti, ka parasti iet bojā tieši tie žurnālisti, kuri uzdrīkstējušies konsekventi apšaubīt pie varas esošu personu rīcību. Nevar teikt, ka Krievijas sabiedrība uz to nemaz nereaģē, jo šī gada 14. novembrī Maskavā vairāki simti cilvēku piedalījās protesta akcijā un pieprasīja apturēt uzbrukumus Krievijas žurnālistiem un sociālajiem aktīvistiem.
Tāpat es neapgalvotu, ka Krievijas internets ir „brīvā teritorija”, jo, lai gan jāpiekrīt, ka, iespējams, savas nemākulības dēļ Krievijas varas iestādes vēl ne tik veiksmīgi kontrolē informāciju, kas tiek izplatīta internetā, tomēr ir zināmi vairāki gadījumi, kad sankcijas tiek vērstas pret, piemēram, blogu rakstītājiem. Pirmā krimināllieta pret blogeri Krievijā tika ierosināta 2007. gadā, jo tika uzskatīts, ka viņš kurinājis naidu pret varas pārstāvjiem. Kādā citā blogā viņš bija atstājis komentāru, ka neiebilstu, ja negodīgos „mentus” ik pa laikam publiski sadedzinātu Stefana laukumā. Piedevām, arī viņa tēvs tika tiesāts, jo bija publicējis rakstu, kurā kritizējis kādu džeza festivālu, organizatorus un īpaši dalībnieku A. Jaļiņiju, kurš arī blogeri iesūdzējis tiesā. Ja pirms tam bloga apmeklējuma skaits nepārsniedza 15, tad pēc tam to apmeklēja tūkstoši.
Arī Tanitas publicētā pētījuma rezultāti pierāda, ka situācija Krievijā nebūt nav vērtējama labi, ka mediji tur tomēr netiek uzskatīti par brīviem.
Runājot par Ķīnas Tautas Republiku, diez vai kāds apšaubīs, ka tajā pastāv stingra cenzūra.
AtbildētDzēstPekinas Olimpisko Spēļu laikā 2008. gadā ārvalstu medijiem tika piešķirta iepriekš nepieredzēta brīvība – bija iespējams filmēt, fotografēt un pat intervēt ķīniešus. Tomēr vietējo mediju darbība arī tajā laikā tika rūpīgi uzraudzīta.
Ir dzirdēts, ka, ņemot vērā, ka Ķīnā pie varas ir komunistiska partija, viņi varētu baidīties no preses brīvības, jo Ķīnai radniecīgās Padomju Savienības sabrukumu lielā mērā izraisīja tieši „glastnosj” ieviešana.
Ķīnā cenzē visu. Sākot ar valsts varas iestāžu kritiku, beidzot ar multiplikācijas filmām.
Ķīnā neatlaidīgi vēlas panāk, lai datoros varētu tikt ievietotas interneta satura filtrēšanas programmas, kas Ķīnas iedzīvotājiem liegtu jebkādu iespēju uzzināt patiesu, nevis valdības gribas veidotu informāciju. Taču pat bez tā ir skaidrs, ka varas iestādes Ķīnā darbojas visai veikli un spēj kontrolēt interneta vietnes, lai tur neparādītos nevēlama informācija. Piemēram, ik pa laikam var dzirdēt par gadījumiem, kad Ķīnas valdība nobloķē piekļūšanu google.com, bet ļauj valsts iedzīvotājiem meklēt informāciju tikai google.cn, kur, protams, atrodamas tikai valstsvīriem tīkamas ziņas. Ķīnieši gan cenšas izveidot programmas, kas ļautu apiet ierobežojumus, taču valdība salīdzinoši veiksmīgi cīnās arī pret to izplatīšanu.
Ķīnā ir bloķēti vairāki desmiti tūkstoši interneta resursi, atslēgta vārdu filtrēšanas iespēja, aizdomīgos interneta lietotājus novēro. Tiek lēsts, ka Ķīnā darbojas apmēram 30 000 cilvēku, kuru pamatnodarbošanās ir interneta pārlūkošana valsts interesēs.
Ķīnā bieži žurnālisti un blogeri tiek ieslodzīti, cietumā fiziski ietekmēti, arī nolaupīti. Tāpat, lai ietekmētu un kontrolētu viņu darbu, ik pa laikam tiek uzlauzti viņu e-pasti, pārkopējot kontaktu sarakstu un ieviešot funkciju, kas paredz, ka visas saņemtās vēstules tiek pārsūtītas arī uz kādu citu e-pastu.
Biežie gadījumi, kad kāda darbība internetā izraisījusi tādas sankcijas kā, piemēram, arestu, šķiet visai absurdi. Bieži tiek izdarīti aresti par baumu izplatīšanu, kas varētu izraisīt nemierus. Politiskie un reliģiskie jautājumi nenoliedzami ir visnozīmīgākie. Kritizējot valsts pārvaldi, katram Ķīnas iedzīvotājam ir skaidrs, ka drīz pie viņa ieradīsies noteiktas varas iestādes. Vai arī, runājot par reliģiju, Ķīnā arestē pat tos cilvēkus, kuri internetā ievieto ziņojumus, par to, kā, piemēram, varas iestādes nojaukušas daļēji uzbūvētu kristiešu baznīcu.
Šķiet atbilstoši, ka, lai gan Ķīnā ir attīstīta pieejamība internetam, kādā nometnē, kur centās atradināt bērnus no atkarības no interneta, viņus arī fiziski iespaidoja.
Milzīgajai kontrolei gan, no vienas puses, ir arī plusi, jo arī pirātisms Ķīnā līdz ar to ir nepieļaujams, kamēr tādās valstīs kā Latvija joprojām nav izdomāts kvalitatīvs plāns, kā pret to cīnīties. Tomēr šaubos, ka kāds varētu apgalvot, ka tikai šī iemesla dēļ varētu ierosināt cenzūru arī visdemokrātiskākajās valstīs.
Karikatūra, kas atspoguļo interneta lietošanas iespējas Ķīnā: http://www.datuve.lv/images/upload/firewallchina.jpg
"Kāpēc sabiedrība nesatraucas un citas valstis neiejaucas?" - sabiedrība pat ļoti satraucas, īpašī i-netā, ļoti daudzi neatbalsta pašreizējo valdību un brīvi izsaka savas pārdomas internetā, un tas, kas uztrauc vairākumu, ir tieši mediju brīvība. Cita lieta, ka viņi netiek uzklausīti. Bet runājot par citām valstīm - es tiešām nezinu, vai tām ir jāiejaucas iekšējās valsts darīšanās. Tas attiecas uz jebkuru valsti, vienalga, Krieviju vai Urugvaju.
AtbildētDzēstŽurnālistu nogalināšana - jā, taisnība. Tā ir ļoti satraucoša zīme, aizmirsu uzrakstīt par to savā komentārā. Jā, tā ir savdabīga situācija, jo šīs "Vienotās Krievijas" valdīšanas aspekts ir ļoti nesimpātisks, un nepatīk lielākai sabiedrības daļai, tomēr cilvēki izvēlās lielus pabalstus un fiksētas cenas uz pirmās nepieciešamības precēm, kā arī citus materiālus labumus, kurus sniedz "VK", nevis dzīvi brīvā sabiedrībā ar brīviem medijiem, kas nav nekas brīnumains - ja Jeļcina haosa vietā cilvēkiem piedāvā strukturētu un sāmērā stabilu sabiedrību, vairākums izvēlēsies to. Domāju, ka situācija mainīsies tikai ar laiku, jo nevar neko uzspiest vardarbīgi, arī brīvību nē. Cilvēkiem ir pašiem jānonāk līdz šīm konceptam.
"Līdz ar to Krievijas medijiem raksturīga arī pašcenzūra, lai izvairītos no valdošās varas sadusmošanas, lai nenotiktu kārtējā kratīšana" - šīm apgalvojumam es pilnīgi pekrītu. Un tieši to es arī saucu par specifisku cenzūru. Nav likuma par cenzūru un nav īpašu cenzoru, bet raidījumu redaktori paši spriež, ko laist ēterā un ko nē, kā uz to reaģēs vara utt. Tā nav cenzūra klasiskā veidā, bet kaut kāda noteikti ir.
Marija
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstCita ar mediju un interneta kontroli slavena valsts ir Ziemeļkoreja. Lai arī tās valsts iekārtas forma oficiāli ir demokrātija, valsts ir zem strādnieku partijas vadības un tikai šī gada oktobrī uz 65 nacionālās gadadienas svētkiem, tika veikts progresu piekļuvē internetam. Pagaidām gan vēl par agru spriests, vai šis nav politisks žests uz aktuāli notiekošo nesaskaņu fona.5
AtbildētDzēstZiemeļkorejā interneta serviss darbojas kopš 2000 gada, taču līdz nesenajam brīdim tas bijis diezgan neattīstīts, cenzēts un ierobežots. Tajā nav privāto interneta servisa apgādātāju (ISPs), ir pieejami tikai publiskie, kuri tiek kontrolēti. Pieeja visus šos gadus ir bijusi tikai trim mājaslapām – The Grand People’s Study House, Kim Ilsung un Kim Chaek Universitāšu mājaslapām. Papildus šīm mājaslapām esot bijis pieejams arī viens čats, kurš, protams, tika pakļauts stingrai policijas uzraudzībai un kontrolei. Šādas represijas ir veicinājušas strauju melnā tirgus attīstību, kurš piedāvājis ķīniešu mobilos telefonus un esot robežai ar Ķīnu ļauj arī izmantot viņu tīklu, taču jāsaka, ka, tā kā arī Ķīnas internets tiek stingri kontrolēts, tad tas nozīmē vien to, ka šī izlaušanās no pašu valsts uzliktajām robežām sniedz fiktīvu brīvību, un tik vien, kā ieskatu citās nedaudzajās rediģētajās mājaslapās. Jāatzīmē, ka mūsdienās saistībā ar melno tirgu, pieeja šīm mobilajiem telefoniem ir strikti limitēta.6
Katrīna Smoļska 2.kurss
>>>
Līdz 2010 gadam Ziemeļkorejā pavisam bija aptuveni 3 interneta kafejnīcas un interneta lietotāju skaits bija tikai aptuveni 4% no visiem iedzīvotājiem.
AtbildētDzēstSoli pretī interneta lietošanai Ziemeļkoreja spēra ar Korejas Centrālās Ziņu Aģentūras (KCNA) palīdzību. Šī ziņu aģentūra ir valsts izveidots sektors, kas kontrolē visus medijus un internetu, bet šī gada oktobrī, kā simbolisku žestu, tie izveidoja personalizētos, komunikācijai ar citiem pieejamus profilus tādos sociālajos portālos kā twitter, facebook un youtube.7
5.Computerworld, Home, Applications, News, North Korea opens up Internet for national anniversary, By Martyn Williams, October 9, 2010 09:45 AM ET http://www.computerworld.com/s/article/9190238/North_Korea_opens_up_Internet_for_national_anniversary?taxonomyId=18&pageNumber=1
6.Plus Ultra Technologies/30 steps, Internet Censorship Around the World, Part 6 North Korea, Wednesday, November 24, 2010, Posted by PlusUltraTech at 12:00 AM http://www.plusultratech.com/2010/11/internet-censorship-around-world-part-6.html
7.Wikipedia The Free Encyclopedia, Internet Censorship, North Korea, page was last modified on 14 December 2010 at 20:30. http://en.wikipedia.org/wiki/Internet_censorship#North_Korea
Katrīna Smoļska 2.kurss
Lai arī Ķīnā ir komunistiskā valsts iekārta un tā ir vienā no pirmajām vietām interneta cenzēšanas topā, tomēr tajā dzīvo aptuveni 400 miljoni interneta lietotāju, un papildus 750 miljoni, kuri internetu lieto caur mobilajiem tālruņiem. Jāatzīmē, ka tas ir divreiz vairāk lietotāju nekā Amerikas Savienotajās Valstīs.1
AtbildētDzēstInterneta kontrolē ir citādāka kā Kuba vai Ziemeļkoreja, jo Ķīna ir ne tikai attīstītāka un cīnās arī par tādas valsts statusu, kurā ir attīstītas tehnoloģijas, bet arī saskata interneta tehnoloģijās lielu ekonomiskās attīstības potenciālu. No vienas puses kontrole, no otras puses vēlme attīstīties arī ļauj Ķīnai veidot, lai arī slēgtu, bet tomēr plašu un piepildītu tīmekli.2
Līdzīgi kā tika minēts par Krieviju, arī Ķīnā mājaslapu veidotājiem ir tendence paš-cenzūrai. Ķīna visvairāk cīnās pret politiska rakstura informācijas izplatīšanu, tā, piemēram, 2009 gadā piekļuvei tika slēgtas tādi sociālie tīkli kā facebook un twitter, liedzot iespēju aktīvistiem organizēties un sazināties caur tiem.3
Kā jau tika minēts, Ķīnā situācija ir komplicētāka, jo, lai arī tā norobežojas un ir dabiski norobežota no lielas daļas pasaules saistībā ar valodas atšķirībām, tā tomēr ļauj savas valsts iedzīvotājiem ieskatīties rietumu pasaulē notiekošajā. Piemēram, mājaslapa YeenYan, kura pārtulko ziņas no tādiem populāriem izdevumiem kā New York Times, The Guardian, The Telegraph un citiem.4
Katrīna Smoļska 2.kurss
>>>