Medicīna ienes sabiedrībā ķermeņa iekšējās kartības noteikumus vienlaikus – sabiedriskajai kārtībai jākļūst par ķermeņa iekšējo kārtību. Šos kārtības apzīmē jēdzieni ir „veselība” un „slimība”.
Uz slimību var paskatīties divējādi, un bieži šie skatījumi nodalīti viens no otra, – slimība kā medicīniskais fakts un slimība kā dziļi personisks stāsts. Medicīnas filozofija piedāvā arī divas slimības jēdziena definīcijas: 1. Naturālistiskā: slims ķermenis kā dabaszinātniska pētījuma objekts, kur subjektīvām izjūtām ir ļoti maza loma; 2. Nenaturālistiskā: subjekta izjūtas, vērtības tiek ņemtas vērā – šajā gadījumā slims ir nevis organisms, bet cilvēks.
Tā kā medicīna arvien straujāk dabaszinātniski tehnoloģiski attīstās, nācās runāt par naturālistiskā skatījuma dominanci. Medicīna pārtver kontroli pār ķermeni, kas liek pacientam lasīt savi ķermeni kā medicīnisku tekstu, kas attālina viņu no ķermeņa nepastarpinātas pieredzes, ķermenis kļūst svešs.
*
Ķermenis pieder pie autobiogrāfijas, un slimība līdzi ar to, un to būtu jāapraksta. Bet bieži vien cilvēki negrib dzirdēt sīkumus par slimību, tāpēc tā tiek norobežota no sabiedrības (pēc A. Franka). Slimības izpratne medicīnā un sabiedrībā, kā arī veselības aprūpes kārtība ir tas, kas nosaka slima ķermeņa vēstīto stāstu saturu, izpausmi un mērķi. Stāstot par slimību, tiek mazināta asimetrija ārsta un pacienta attiecībās.
*
Izpratne par slimību un slimu ķermeni ietekmē arī ķermeņa dzīvi pēc nāves – medicīniskajiem vajadzībām (anatomijas mācības, transplantācija). Pieaug pieprasījums pēc kremācijas, kas liek domāt, ka ķermenim nav īpaša vērtība un norada uz neticēšanu pēcnāves dzīvei. Savukārt ķermeņa nemirstības piedāvājums, savdabīgs un dīvains, jāpiebilst, pat baiss, pieder vācu anatomam Ginteram fon Hāgenam: ķermenis tiek saglabāts, apstrādājot to ar īpašo patentēto plastinācijas metodi. Šāds ķermenis uzglabājams gandrīz vai mūžīgi un tam var piešķirt jebkuru pozu, jo ķermenis kļūst elastīgs, tādā veidā kļūstot par mākslas darbu – izstādes eksponātu. Šādu izstādi, kuras eksponāti ir mirušo cilvēku un dzīvnieku ķermeņi, Hāgens arī radījis, uzsverot, ka to īpašnieki devuši uz šo savu piekrišanu dzīves laikā, un akcentējot, ka nozīmīgākais izstādes mērķis ir sabiedrības izglītošana – līķis Hāgena skatījumā ir spogulis, kurā var vērot dzīvi. Protams, anatoms izraisīja daudz kritikas savā adresē.
Kentaurs XXI Nr. 43.
Acīmredzot, runa ir par kristietisku pēcnāves dzīvi, jo kristietībā ir runa par ķermeņa augšāmcelšanos. Bet patiesībā ķermeņa iznīcināšanai nav nekāda sakara ar nemirstības vai pēcnāves dzīves noliegumu, jo dzīvot turpina dvēsele, kas ir nemateriāla vai vismaz nesastāv no tāda paša blīvuma pakāpes substances kā fiziskais ķermenis. Piemēram, hinduisti piekopj kremāciju, lai atgrieztu cilvēka ķermeni veidojošos elementus to piederīgajās vietās un smalkais ķermenis kopā ar dvēseli turpinātu dzīvi citā pasaulē.
AtbildētDzēstNu, kas šitā dara?
AtbildētDzēstNegribu personiski aizvainot šī ieraksta autoru, bet nevaru ignorēt, manuprāt, nekorekto un paviršo manieri, kādā veidots šis ieraksts.
Nav saprotams, vai te vispār ir ievads, nobeigums, kurs sākas un vai vispār sākas paša ieraksta autora domu/pozīcijas izklāsts. Kā arī, kas vispār ir šī ieraskta mērķis. Šķiet, ka vienkārši izlobītas dažas atziņas no 7 lpp. raksta un vienaldzīgi sakārtotas viena aiz otras.
Uzskatu arī, ka tā ir necieņa pret oriģinālā raksta autori, jo vispār nav norādītas precīzas atsauces un ņemta vērā viņas raksta saturiskā kompozīcija.
Ieteiktu šo rakstu pārstrādāt un arī rakstot nākamo ierakstu, varbūt pārdomāt, ko un kā raksta un ko ar to visu vēlas pateikt.