Autors tēmu par tehniku skata saistībā ar dažādajām pasaules kultūrām. Viena no kultūras pazīmēm ir luksuss un ne tikai materiālajā, bet arī garīgajā dimensijā, jo arī visas tehniskās metodes, kas radās dažādajās kultūrās, bija zināms garīgais luksuss. Tehnisko metožu izmantojums ir vērojams jau Ēģiptes kapeņu piramīdu un Babilonijas šumeru dievnamu torņu celtniecībā.
O. Špenglers salīdzina vikingu sirojumu braucienus pēc garīgās varas un laupījuma ar ziemeļu mūku ceļojumiem, jo viņi 13. un 14. gs. pastiprinātu interesi izrādīja par tehniskām un fizikālām problēmām pasaulē. Kā norāda autors, šeit ir svarīga vienīgi darba hipotēze, un tajos laikos tai nevajadzēja būt pareizai, bet gan praktiski izmantojamai. Līdz ar to lielu nozīmi ieguva matemātiskās metodes, kā arī eksperimentālā zinātne. „Viņi domāja, ka grib „izzināt Dievu”, bet patiesībā tomēr viņi gribēja izolēt, padarīt saprotamus un izlietājamus neorganiskās dabas spēkus, neredzamo enerģiju visā tanī, kas norisinās mūsu apkārtnē.”[1] Šāda doma un ideja ir raksturīga faustiskajai kultūrai. Tā vēlējās un arvien vēlas pati veidot pasauli un būt Dievs, tāpēc attīstījās un attīstās joprojām visdažādākās tehnoloģijas, lai šo mērķi varētu realizēt.
O. Špenglers atzīmē, ka līdz ar to, ka cilvēki arvien vairāk pārceļas dzīvot uz pilsētām un tātad pilsētas kļūst lielākas un nozīmīgākas, arī tehnika iegūst jaunu „nokrāsu”. Tā ir kļuvusi pilsoniska, jo, piemēram, pat gotisko laiku mūki pārzināja tehniku. Savukārt racionālisma laikmetā tehnika gandrīz kļūst par materiālistisku reliģiju, jo atskan atziņas: „Technika ir mūžīga un nepārejoša kā Dievs Tēvs, tā atpestī cilvēci kā Dēls, tā apskaidro mūs kā Svētais Gars.”[2]
Cits aspekts, kas tiek izcelts, ir par tehnikas straujo attīstību. Bieži vien cilvēki vairs nezina, kā attiecīgā iekārta ir strukturēta un veidota, līdz ar to cilvēks it kā prot kādu ierīci lietot, bet neprot to salabot. O. Špenglers norāda, ka līdz ar tehnikas attīstību nemazinās cilvēku roku darbs, jo dažādās tehniskās ierīces izgatavo paši cilvēki. Šeit parādās problēma, jo ir paaugstinājies „saspīlējums” starp vadītājiem un masu. Tas izpaužas tā, ka bieži vien kāda liela uzņēmuma strādnieki neatpazīst un nepārzina sava darba galarezultātu.
Ikvienā kultūrā var izdalīt trīs lielus posmus: dzimšana, attīstība un gals. Tātad arī faustiskajā jeb Rietumeiropas kultūrai kaut kad pienāks gals, un kā norāda O. Špenglers līdz tam nav tālu. „Pasaules valdnieks kļūst par mašīnas vergu.”[3] 20.gs. pasaules aina: vara pieder Anglijai, Vācijai, Francijai un Ziemeļamerikai, jo visas šīs valstis ir bagātas un to bagātības avots ir rūpniecība. Tā Vācija ir bagāta ar savu Rūras apgabalu, kur iegūst dzelzsrūdu, Rūras apgabals ir biezi apdzīvots, un tajā ir labi organizēta un attīstīta satiksme. Taču cilvēki tur apmetušies uz dzīvi tāpēc, ka ir darbs, savukārt darbs ir pateicoties tehnikai, ar kuras palīdzību tiek iegūta un pārstrādāta dzelzsrūda. Savukārt zemēs, kur rūpniecība nav attīstīta un dabas bagātības ir ierobežotas, arī dzīves līmenis ir zemāks, piemēram, Āfrikā. Gan Rietumeiropas, gan Amerikas tehnoloģiskā kultūra piedzīvos savu galu, bet ne tāpēc, ka pietrūks dabas resursu. Cilvēku idejas atkal un atkal iegūst jaunus apveidus ar vai bez attiecīgā dabas resursa. Piemēram, mūsdienās (21.gs.) arvien lielākas diskusijas izraisās jautājumā par to, kā risināt izsīkstošo naftas resursu problēmu un no kā ražot degvielu? Tiek domāts par alternatīvām enerģijām, piemēram, ka mašīnas varētu darbināt ar Saules enerģiju vai ūdeni. Taču tāpēc, ka tās pieļāva kļūdu, kad savas tehniskās zināšanas padarīja visiem pieejamas, t.i., sāka par tām runāt un mācīt augstskolās, universitātēs utt. Tā, piemēram, japāņi ir tālu priekšā eiropiskajai domāšanai. „Ražošanas smaguma punkts neatturami pārvietojas, pēc tam, kad pasaules karš iznīcināja arī krāsaino cienību pret baltajiem. Tas ir bezdarba īstais cēlonis baltajās zemēs, un šis bezdarbs nav vis krize, bet katastrofas sākums.”[4] O. Špenglers ar vārdu „krāsainie” saprot ne tikai melnādainos, bet arī Krievijas, Dienvidaustrumeiropas un Dienvideiropas iedzīvotājus. O. Špenglers uzskata, ka faustiskajai kultūrai tehnika nav iekšēji nepieciešama, bet kalpo kā vēl viena uzvara, taču ar „krāsainajiem” ir citādi, jo tiem tehnika ir vajadzīga faustiskās kultūras iznīcināšanai. Līdz ar to jāsecina, ka Rietumeiropas kultūra tiks sagrauta no iekšpuses, kā tas jau bijis iepriekš, piemēram, Romas kultūras sabrukums.
Pārāk straujā un attīstītā tehnoloģiju pasaule ir radījusi arī citu problēmu – klimatisko apstākļu izmaiņas, jo mūsdienās arvien biežāk tiek konstatēts, ka ir izzudušas un turpina izzust dažādas dzīvnieku un zivju sugas. Savukārt, izcērtot mūžamežus, mazinās tās platības, kas visiem zemeslodes iedzīvotājiem ražo skābekli.
Arī cilvēku domāšana līdz ar tehnoloģiju attīstību ir mainījusies. „Cilvēks domā vairs tikai „zirgspēkos”. Ieraugot ūdenskritumu, to domās tūdaļ pārvērš elektriskā spēkā. Redzot lauku ar ganāmpulku, cilvēks domā, cik daudz gaļas tas dos,...”[5]
[1] Špenglers O. Cilvēks un technika. Apcere dzīves filozofijai. Rīga, 1933, 61.lpp.
[2] Špenglers O. Cilvēks un technika. Apcere dzīves filozofijai. Rīga, 1933, 64..lpp.
[3] Špenglers O. Cilvēks un technika. Apcere dzīves filozofijai. Rīga, 1933, 67.lpp.
[4] Špenglers O. Cilvēks un technika. Apcere dzīves filozofijai. Rīga, 1933, 76.lpp.
[5] Špenglers O. Cilvēks un technika. Apcere dzīves filozofijai. Rīga, 1933, 70.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru