sestdiena, 2010. gada 25. decembris

Seminārs par tēmu „Ķermenis. Vide. Tehnoloģijas.” (16.dec)

Bērni

Bērnu attiecības ar tehnoloģijām var skatīt dažādos aspektos. Vislabāk to darīt hronoloģiski un secīgi.

1. Pirms dzimšanas.

a) Kontracepciju kontrole. Aizsargāšanās metodes, tehnoloģijas.

b) Vēl nedzimušus bērnus pakļauj tehnoloģiskām manipulācijām, piemēram, uzskats, ka mātei grūtniecības periodā jāklausās klasiskā mūzika, jo tas stimulējot „bērna” fizisko un mentālo attīstību.

2. Dzimšana.

Kļūst aktuāla tehnoloģiju bīstamība. Jaunajiem vecākiem ir jāpadara māja droša, bērns jāizolē no tehnikas. Jāaizlīmē elektrības kontakti, jāpadara nepieejamas zāles, asus priekšmetus u.c.

Nereti arī spēļmantas ir klasificējamas pēc to piemērotības noteikta vecuma bērniem (zīdaiņiem, 1 gada vecumam, 0-3 gadu vecumam utt.)

3. Augšana.

a) Vidē, kurā bērns aug noteikti ir klātesošas tehnoloģijas, tikai to, kādas tehnoloģijas šajā vidē ir vai nav pieļaujamas ir vecāku lēmums. Vecāki pilnībā lemj, ar ko saskarsmē nonāks viņu bērns. Tāpēc dažiem bērniem ir ļauts spēlēt datorspēles un viņi var uzaugt kibervidē, bet citi nevar. Tas jau šādā agrā stadijā var noteikt bērna (un arī sabiedrības) virzību nākotnē. Piemēram, cilvēks, kam maz ļauts lietot datoru bērnībā diez labāk pārvaldīs datoru, nekā tāds, kas pie tā jau kopš bērnības ir pie tā pieradis. Un tas arī nosaka to, cik liela būs šādu tehnoloģiski attīstītu cilvēku procentuāla attiecība sabiedrībā.

b) Bērni ir elastīgi uztveršanā un apmācībā. Viņi ir spējīgi visātrāk apgūt jaunas lietas, p. tehniku. Tāpēc, jo ātrāk cilvēks sāk apgūt tehnoloģijas, jo vieglāk tās ieplūst viņa sadzīvē.

4. Integrācija sabiedrībā.

Tas, kādas tehnoloģijas bērnam ir pieejamas, nosaka arī viņa statusu sabiedrībā. Mobilie telefoni, portatīvie datori, mūzikas ierīces utt. izsaka cilvēka (bērna) finansiālo stāvokli, piederību noteiktam slānim u.c. Piemēram, skolās, kur ir ieviesta obligāta skolas forma apģērbā, vienīgais, kas spēj liecināt par bērna izcelsmi ir mobilais telefons, ko bērns nēsā uz kakla (vismaz Rīgas Franču licejā tā bija).

5. Pirmie soļi uz patstāvību.

Laikā, kad vecāki bērnus var sākt atstāt vienus, laist pārvietoties patstāvīgi ir laiks, kad bērnam kļūst nepieciešamas tehnoloģijas. Tā kā mobilais telefons mūsdienās ir normāla parādība, tad bērnam ir grūtāk pazust pūlī, apmaldīties un tamlīdzīgi, jo agrāk šāda problēma bija daudz aktuālāka. Tāpēc vecākiem ir lielāks miers par savu bērnu.

Var secināt, ka kopumā skatoties, tehnoloģijas bērna dzīvē ir visnotaļ pozitīva parādība. Tā dod daudz priekšroku attiecībās ar vidi, sabiedrību.

Autori: Madara Šulce, Marta Turkopule, Paula Bogomolova, Andris Gūtmanis, Elza Puhova, Lāsma Kublicka, Krista Smutova, Klinta Gertnere (3.kurss) un Helmuts Caune (2.kurss)

25.kadrs

Standarta video materiāla projicēšana caur attēlošanas ierīcēm ir 24 kadri sekundē. Tiek uzskatīts, ka tas ir optimālais ātrums, kādā cilvēka acs spēj uztvert projicēto materiālu. 25. kadrs ir papildus ielikts kadrs, kuru cilvēks tieši neuztver, taču smadzenes to fiksē, tāpēc objekts, kas tajā redzams nonāk nevis mūsu apziņā, bet gan zemapziņā un tas producē cilvēkā spēcīgu suģestīvu efektu (kas vēlāk var izpausties kā neapzinātas vēlmes, noslieces, pārliecības utt.) Parasti 25. kadrs attēlo tekstu, kas ik pēc sekundes atkārtojoties, iesakņojas cilvēka zemapziņā.

Aktīva 25. kadra prakse sastopama, piemēram, politiskajā priekšvēlēšanu reklāmā: Ukrainas tagadējais prezidents Viktors Janukovičs reiz kādā savā priekšvēlēšanu reklāmā, izmantodams šo metodi, video, kur tika rādīti Ukrainas skati, spilgti pēdējo gadu notikumi patriotiskas dziesmas pavadījumā, 25. kadrā iekļāvis uzrakstu „Šī ir TAVA valsts”. Lai arī tā netika uzskatīta par kādu aizliegtu propagandu, šī reklāma ir izpelnījusies kritiku, jo šāda prakse valstī ar likumu ir aizliegta. Video (sliktā kvalitātē) var noskatīties šeit:

http://www.youtube.com/watch?v=BCq4ttzlUMk&feature=related

Arī citos Janukoviča partijas pagātnes projektos ir bijusi atklāta šāda metode (piem. aģitējošā filmā „Draudi. Šaušalīgā patiesība”), taču, kad partijas pretinieki, iesniedzot sūdzību par to, kā pierādījumu lika priekšā šīs filmas videoierakstu no magnetofona (šādas ierīces NESPĒJ nolasīt 25. kadru, atšķirībā no kinolentes), apsūdzība tika noņemta.

http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:ebpKHmMBxRwJ:www.pravda.com.ua/rus/news/2006/03/14/4397784/+%D1%83%D0%BA%D1%80%D0%B0%D0%B8%D0%BD%D0%B5+%D1%8F%D0%BD%D1%83%D0%BA%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87+25.%D0%BA%D0%B0%D0%B4%D1%80&cd=5&hl=lv&ct=clnk&gl=lv&client=firefox-a

Krievijā, piemēram, 25. kadra metode ir aizliegta.

Taču 25. kadrs nav jāuztver kā drauds, jo tas, pirmkārt, tā nav plaši pētīta metode, tāpēc tās efektivitāte ir diskutabls jautājums. Kā arī tā ir plaši kritizēta teorija attiecībā pret ar to saistītiem Padomju mītiem, ka slepenie dienesti PS laikos nodarbojušies ar cilvēku zombēšanu. Vairāk par tehnisko pusi un mūsdienu pētnieciskiem eksperimentiem var lasīt šeit:

http://www.7guru.lv/news/nozareszinas/article.php?id=24379

Ir iespējams projicēt arī daudzreiz vairāk kadru sekundē (10-20 tūkstošus), bet tādus attēlus cilvēka acs nav spējīga uztvert. Šādus video palēninot var redzēt, kā darbojas cilvēkam ar neapbruņotu aci netverami mehānismi, fizikālas norises. Šādu praksi arī izmanto kino industrijā:

Ziepju burbuļa plīšana (10 000 kadri sekundē)

http://www.youtube.com/watch?v=DHptZr9LDoo&feature=related

Sērkociņa aizšķilšana (10 000 k/s)

http://www.youtube.com/watch?v=gTJDpQgwTgw

Lodes šaušana (5 000 k/s)

http://www.youtube.com/watch?v=4zSm-J4oG58&feature=related

Fizikālu procesu kompilācija (20 000 k/s)

http://www.youtube.com/watch?v=1nGVFKeRM74&feature=related

Lodes izšaušanās caur metālu un citiem materiāliem (1 000 000 k/s)

http://www.youtube.com/watch?v=QfDoQwIAaXg&feature=related

Paula Bogomolova, 3. kurss

Seminārs par tēmu „Tehnika un vara” (2.dec)

Tehnoloģijas kā kontroles mehānismi

Kontrole kā darbība var tikt īstenota caur diviem priekšnosacījumiem: 1) cilvēks rada ideju „kā īstenot kontroli” (kas jādara) un 2) tehnoloģijas ļauj viņam šo kontroli īstenot, izpildot to (kā jādara).

Cilvēka ideja → Tehnoloģijas darbs → Masu kontrole

Tātad kontroli panākt var tikai piedaloties abiem – gan cilvēkam, gan tehnoloģijām. Jo, ir jāatzīst, ka cilvēks bez jebkādiem līdzekļiem nav diez ko spējīgs kontrolēt lielu cilvēku kopumu, jo tam vajag kādu, kas viņa spējas īsteno, bet tehnoloģijām vajag kādu, kas tās darbību uzsāk un ieliek tajā saturu.

Sabiedrības kontrolei caur tehnoloģijām mēs varam dot trīs konkrētus piemērus:

1. Cilvēka kodēšana. Plaši izpaužas reklāmā, gan kā tieša, konkrēta informācija, gan kā aizplīvurota (piem. 25. kadrs).

Reklāma ir sava veida uzspiesta informācija, jo ja, piemēram, TV un masu mediju reklāmu var neskatīties, tad no reklāmām uz ielām, sabiedriskajā transportā nevar izvairīties.

2. Novērošanas un noklausīšanās mehānismi. Mūsdienās ir iespējams sameklēt cilvēku, lai arī kur viņš atrastos (pa telefonu, caur satelītu raidot). Videonovērošana (skolās, lielveikalos, sabiedriskās vietās) – no vienas puses domāta paša cilvēka drošībai (no zādzībām, nepiederīgu personu iekļūšanas norobežotā vidē u.c.), bet no otras – rada nebrīves sajūtu, padara tevi nepārtraukti „visiem redzamu”. Te labi iederas slavenā frāze „Lielais Brālis tevi vēro!

Vēl vienu piemēru te var minēt – caurlaižu sistēmas. Tas ir cilvēka reģistrs, kontrole pār to, kur viņš atrodas.

3. Cenzūra. Uz to var skatīties divējādi. Kā uz aizsardzības aktu – tā pasargā cilvēku no nevēlamas, negatīvas (noteiktā laikā un vietā) informācijas (tas bieži ir attiecināms uz bērniem, slimniekiem, skolniekiem...) un kā uz vardarbības aktu – tā liedz izpaust vai saņemt informāciju, liedz izteikt viedokli, kā arī ir idejiska (koncentrēta uz noteiktas cilvēku grupas interesēm), kas ir pretrunā ar demokrātijas galvenajām nostādnēm.

Var secināt, ka šādi kontroles mehānismi, protams, ir nepieciešami, jo tie sniedz drošību gan sabiedrībai kas tiek kontrolēta, gan arī tiem, kas to kontrolē (drošību no sabiedrības). Attiecībā uz reklāmu – tas protams, ir uzspiešanas akts, bet vai to var saukt par vardarbīgu? Visticamāk – nē. Skaidrs, ka mēs sabiedrībā esam ierobežoti savā brīvībā – tas ir viens no nosacījumiem, lai spētu pastāvēt pati sabiedrība. Galvenais, lai šie kontroles mehānismi neiziet ārpus racionalitātes robežas un nekļūst par tirānijas līdzekli.

Autori: Lāsma Kublicka, Elza Puhova, Paula Bogomolova, Artis Ostups, Ieva Pētersone, Dārta Urbāne, Kristaps Vītols (3. kurss)

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Pēdējās grupas prezentācija

Lai apskatītu prezentāciju spiediet:

https://docs.google.com/viewer?a=v&pid=explorer&chrome=true&srcid=0B69hBj_O7XzAMTE2MDVjOGEtM2ViOC00Zjk1LWFhNDctNzc1MDRkNWFkODdm&hl=en&authkey=CO6_srIH

Lai apskatītu labākā kvalitātē novelciet failu -

file-> download original

Zemāk norādu literatūras sarakstu ar piezīmēm, lai vieglāk būtu atrodams interesētais:

Par informācijas jēdzienu:

Lūiss Kerols, Kā bruņurupucis runāja ar Ahilleju. Kentaurs XXI nr. 34, 2004 (87.- 90. lpp.)

Ingrīda Vīnamē, Informācija dažos analītiskās filozofijas piemēros. Kentaurs XXI nr. 34, 2004 (91.- 97. lpp.)

Daina Teters, Mazliet informācijas par informāciju un ar to saistītajiem maldiem. Kentaurs XXI nr. 34, 2004 (98.- 109. lpp.)

Interneta resursi:

http://www.ted.com/talks/diana_laufenberg_3_ways_to_teach.html

Par eksperimentu:

http://www.ted.com/talks/lang/eng/sugata_mitra_the_child_driven_education.html

http://www.ascilite.org.au/ajet/ajet21/mitra.html

http://www.hole-in-the-wall.com/newsevents.html

Par izglītības sistēmas paradigmas maiņu (IESAKU!):

http://www.youtube.com/watch?v=zDZFcDGpL4U

Par uzņēmēju audzināšanu:

http://www.ted.com/talks/cameron_herold_let_s_raise_kids_to_be_entrepreneurs.html

Par informācijas nodošanu ar video palīdzību:

http://www.ted.com/talks/chris_anderson_how_web_video_powers_global_innovation.html

Par dalīšanos ar tekstiem:

http://www.ted.com/talks/lang/eng/richard_baraniuk_on_open_source_learning.html

Par apmācību miegā:

http://www.wyrdology.com/mind/sleep-dreams/sleep-learning.html

Par izglītības tehnoloģijām:

http://www.nsba.org/sbot/toolkit/tuie.html

http://fno.org/nov07/nativism.html

Par tehnoloģisko determinismu:

http://www.umsl.edu/

http://www.ohio.edu/

http://oak.cats.ohiou.edu/~kh380597/TD.htm

http://www.umsl.edu/~keelr/280/tecdetrm.html

Kentaurs 43//"Slima ķermeņa dzīve"..

Attieksmi pret ķermeni ir ietekmējusi dažādas sfēras- filosofija, kultūra, reliģija, māksla, zinātne un medicīna. Tieši pēdējo divu gadsimtu laikā medicīna ir tā, kas radījusi vislielāko izpratni- tā apzinās, veido, uztver, saprot, pieņem vai atgrūž. Jēdzieni, kas iemieso ķermeņu kārtības iekšējos notikumus ir "veselība" un "slimība". Nepastāv nekas tāds, ko varētu "slimībā" uzskatīt par dabisku un tāpēc slimību iedala medicīniskos faktos un dziļu personības stāstu. Medicīnas filosofija arī piedāvā divus slimības iedalījumus- naturālistisko(slimība tiek diagnosticēta pēc objektīviem, empīriskiem kritērijiem) un nenaturālistisko( nav iespējams definēt ne veselību, ne slimību nevadoties pēc subjektīvām izjūtām, pēc nenaturālistu domām slimi vai veseli nav orgāni, organisms, bet pats cilvēks) .Senās Grieķijas un renesanses laikā slimu cilvēku uzskatīja,kā veselumu, ka slimības determinisms slēpās apkārtējos iemeslos-dzīvesveidā vai ķermeņa nekārtībā, bet mūsdienās daudz populārāks skatījums uz slimo ir nevis cilvēkam kopumā, bet atsevišķām ķermeņa daļām vai sistēmām. Arvien mazāk ņem vērā izjūtas, bet slimību uztver, kā fizioloģisku procesu, ko var novērot un izskaidrot zinātniski slimības cēloņus, kā arī sekas un iespējas ārstēt. Tehnoloģiju progress cilvēku kā veselumu ir sašķēlis arvien smalkākās daļās-no šūnām līdz pat gēniem.
Folkerss Hess " jaunas varas ieviešana"-termometra izgudrošana. Tieši šis izgudrojums attālina pacientu no subjektīvām izjūtām par savu veselību uz jaunu varu medicīnā, lai noteiktu ķermeņa temperatūras normas sabiedrībā. Mūsdienās cilvēki iemācās caur medicīnu varu,savu ķermeni un tā paškontroli.
Attiecības starp ķermeni ir bijušas pastarpinātas, kādreiz ar pacienta slimo ķermeni saskārās hierarhiski zemāki cilvēki(aptiekārs u.c.), mūsdienās šīs nošķīrums nav radikāli mainījies, jo piemēram ķirurgi, kad operē ķermeni izmanto cimdus, instrumentus, maska. Ja es saslimstu, tad tieši man ķermenis man kļūst svešs, jo tieši ķermenis mani padara slimu. aiz katra izmeklējuma un katras diagnozes slēpjas cilvēka biogrāfiskais stāts. Slimības pārveido cilvēkus un to dzīves uztveri- tā savā ziņā ļauj "atvērt acis" uz vērtībām, ko cilvēks jau dzīves laikā ir sasniedzis.
Franks iedala trīs slimības tipus:
1) kompensējošais naratīvisms- vēlēšanās pēc iespējas ātrāk atgriesties atpakaļ veselības stāvoklī.
2) Haosa naratīvs- tāds, kur slimību nevar ietekmēt un atgriezties iepriekšējā veselības stāvoklī.
3)Meklējumu naratīvs- apkceptē slimību un cenšas to saistīt ar savu meklējumu cēlonību, tas nesniedz priekšstatu par iespēju atgriezties iepriekšējā veselības stāvoklī, bet meklēt dziļi subjektīvu pieredzi, ko sniedz slimība, vai nemeklēt.
Raksta beigās tiek stāstīts par slaveno plastinācijas izstādi "Body Worlds", kurā izstādīti mirušu cilvēku un dzīvnieku ķermeņi ir salikti mākslinieciskās pozās. Plastinācija ir īpašs process, kura laikā ūdens un tauki, kas ir cilvēka ķermenī tiek aizstāti ar īpašu vielu, kas sacietē un principā neizmaina ķermeņa apveidus un krāsu. Anatomiķis Gunters von Hāgens šo izstādi ir veidojis ar domu, lai cilvēki aplūko dzīvi, nevis nāves ideju. Mūsdienās patiecoties vairs ne tik dominējošiem reliģiskiem uzskatiem ir aizsākušies mirušu ķermeņu kremēšana, kas arī maina cilvēka nostāju pret nāves konceptu.

Citāts, kas man ļāva uztvert iepriekšējo gadsimtu cilvēku attieksmi pret ārstiem, bet kas mūsdienas ir izmainījusies- "Ārsts nav Dievs halātā"[1]


[1] Mežinska S. Slima ķermeņa dzīve // Kentaurs XXI, Nr. 43,188lpp

Lāsma Kublicka

3.kurss



[1] Mežinska S. Slima ķermeņa dzīve // Kentaurs XXI, Nr. 43,188lpp

trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Pagaišā ceturdiena..

Pēc cilvēks un tehnika semināra nolēmām aplūko izstādi par godu Latvijas izgudrotāju dienai,netālu no mūsu fakultātes- galvenajā RTU ēkā (kaļķu ielā 1), kur aplūkojām visdažādākos izgudrojumus. Tādus, kas filosofijas studentiem neizteica pārāk daudz,jo saistījās ar fizikas, ķīmijas, vai bioloģijas apsvērumiem un uzlabojumiem. Izgudrojumus, kuri radīti cilvēka izklaidei, bērnu izklaidei un intereses piesaistei. Izgudrojumus, kuri saistās ar lauksaimniecību un zemkopību.Patiesībā visdažādākos. Izejot cauri izstādei bija jānobalso par savu favorītu- oriģinālākais izgudrojums un ekonomiski attīstītākais izgudrojums.Mūsu balsis par oriģinalitāti arī tika piešķirtas 3D tāfelei, ko var aplūkot šeithttp://galerija.rtu.lv/index.php/Latvijas-Izgudrotaju-diena/Izgudrotaju_diena_0163
/
Programma, ko varēja aplūko 16.decembrī -
http://www.reitingi.lv/lv/news/izglitiba/48972.html , kā arī rezultāti, ko var aplūkot http://www.rtu.lv/content/view/4959/1667/lang,lv/


Lāsma Kublicka
3.kurss

otrdiena, 2010. gada 21. decembris

Cilvēks pret dabu: cilvēka traģēdija

Pats agrākais cilvēks taisa savu mītni vientulībā līdzīgi plēsīgam putnam. Ja arī dažas „ģimenes” apvienojas vienā barā, tad tas notiek ļoti vaļīgā formā. Par ciltīm vēl nav ne runas, kur nu vēl tautām. Bars ir nedaudzu vīru, kas pašlaik necīnās savā starpā, viņu sievu bērnu nejaušs kopojums, bez kopības jūtām, pilnīgā brīvībādzīvojoši , kā sugas eksemplāru pulks, ko neapvieno kopējs „mēs”.
Šo stipro vientuļu dvēsele ir caurcaurēm keraivīga, neuzticīga, greizsirdīga uz pašu varu un laupījumu. Tā pazīst ne tikai „es”, bet „mana” patosu. Tā pazīst jūtu skurbumu, kad nazis iegriežas ienaidnieka miesā, kad asins smaka un vaidi sasniedz uzvaras satrauktos jutekļus. Ikviens īsts „vīrietis” pat vēlāko kultūru pilsētās pa laikam izjūt sevī šās pirmatnējās dvēseles (Urseelentum) snaudošo kvēli. Šeit pilnīgi trūkst nožēlojamā konstatējuma, ka kaut kas ir „derīgs”, ka tas „aiztaupa darbu”. Un vēl jo mazāk te ir līdzjūtības, samierināšanās, ilgošanās pēc miera bezzobaino jūtu. Bet toties šeit izpaužas lepnums, ka viņa spēka un laimes dēļ citi baidās no viņa, apbrīno, ienīst viņu, kā arī dziņa atriebties visiem, vai nu tās ir dzīvas būtnes vai lietas, kas aizskar šīs lepnuma jūtas kaut arī tikai ar savu esamību.
Un šī dvēsele iet uz priekšu aizvien jo vairāk atsvešinoties no visas pārējās dabas. Visu plēsoņu ieroči ir dabīgi, tikai cilvēka apbruņotā dūre, ar mākslīgi pagatavotu, pārdomātu, izvēlētu ieroci nav dabīga. Šeit sākas „māksla” kā pretstats dabai. Ikviena cilvēka tehniskā rīcība ir māksla, un tā vienmēr ir saukta šai vārdā, kā, piemēram, māksla šaut ar loku, jāšanas māksla, tāpat kā kara māksla, būvēšanas valdīšanas, upurēšanas un zīlēšanas, gleznošanas un dzejošanas, zinātniskās eksperimentēšanas māksla. Mākslīgs, pretdabīgs ir ikviens cilvēka darbs, sakot ar uguns aizdedzināšanu un beidzot ar tiem sasniegumiem, kurus mēs augstajās kultūrās apzīmējam par mākslas darbiem šā vārda īstajā nozīmē. No dabas rokām tiek izrauta radīšanas privilēģija. Jau „brīva griba” pati par sevi nav nekas cits, kā dumpja akts. Radītājs cilvēks ir izstājies no dabas saistījuma un ar ikvienu jaunu radīšanas darbu aizvien vairāk un aizven naidīgākā noskaņojumā attālinās no dabas. Tā ir viņa „pasaules vēsture”, neapturami progresējošas kļūmīgas nesaskaņas vēsturē starp cilvēka pasauli un pasaules visumu, dumpinieka vēsture, kas izaudzis no savas mātes klēpja paceļ savu roku pret viņu.
Sākas cilvēka traģēdija, jo daba ir stiprāka. Cilvēks paliek atkarīgs no dabas, kas neraugoties uz visu, ietver sevī arī viņu pašu kā savu radījumu. Visas lielās kultūras reizē nozīmē arī tikpat daudz sabrukumu. Veselas rases, iekšēji izpostītas, salauztas, kļuvušas neauglīgas un garīgi sabrukušas, paliek kā upuri uz cīņas lauka. Cīņa pret dabu ir bez cerībām, un tomēr šī cīņa tiks vesta līdz galam.

Izmantotais materiāls: Osvalds Špenglers "Cilvēks un technika", Rīga, 1933



Toms Čarbadze, fil. bak. 2. kurss

RELIĢIJA UN TEHNIKA

Iepriekšējā seminārā uzstājāmies ar prezentāciju par reliģijas un tehnikas attiecībām. Izvērstāk runājām par:
Konflikta tēzi un tās kritiku;
Kristietības attiecībām ar modernajām tehnoloģijām;
Budisma un zinātnes attiecībām;
Islāma un zinātnes attiecībām;
Tradīcijām un novitātēm sakrālajā arhitektūrā;
Mūsu veiktās aptaujas rezultātiem
u.c.

Komentāros sekos plašāks izklāsts.

Darba autori: Katrīna Smoļska, Tanita Tamme, Ieva Cīrule, Elīna Bērtule, Jānis Ābele, Ričards Vorobjovs