I thought you might be interested in the following story on TechnologyReview.com:
· Tehnoloģijas aizvieto mūs monotonu, nogurdinošu darbu veikšanā
· Ir laiks nodoties radošajām izpausmēm + Lēta starptautiska ceļošana
= progress darba vidē
Cilvēks kļūst par cilvēku (nevis rukājošu dzīvnieku)
Cilvēks kļūst par atbildīgo, novērotāju. Var strādāt maiņās. Nepieciešamība pārkvalificēties.
Cilvēks paliek pārāk dārgs (naudas ziņā) darba devējam. Paliek bez darba.
Jau iepriekšējā rakstā ieskicējot, iedalīju cilvēka vidi divās kategorijās – dabiskā (organisms) un tehniskā (organizācija) pasaule. Tās var raksturot kā naturāli-organisko un tehniski-mehānisko „pasauli”.
Naturāli-organisko pasauli raksturo dabiskums (nav domāts kā cirkulārs termins), instinkti, misticisms, ticība, kultūra (noteiktās sabiedrībās veidojušies likumi, normas, tikumi), harmonija un mijiedarbība. Tā ir pilnība, veselums. Te darbojas cikliskums (dzimšana-nāve, pašatražošana, mūžīgā atgriešanās), virzība uz mērķi.
Turpretī tehniski-mehānisko pasauli raksturo mākslīgums, likumsakarības, racionalitāte, pragmatisms, aktualitāte un sistemātiskums. Tā ir konstrukcija. Tā nav ģenerēta un nespēj pati ģenerēt (no sevis), tā ir pilnībā cilvēk aktivitātes produkts.
Kaut kur pa vidu tam visam ir cilvēks. Tas nāk no dabas un rada tehniku. Ikdienā viņš nevar izvairīties ne no vienas no šīm vidēm.
Jautājums – kāpēc cilvēks tik strauji attālinās no dabas un iegrimst tehnikā?
Cilvēks attālinās no dabas, iespējams, tāpēc, ka nejūtas tajā vairs ērti. Kā svešumā.
Pastumjot malā liriskos aprakstus par to, cik daba ir skaista un noslēpumaina, mēs saprotam, ka daba ir arī bīstama. Nonākot „tīrajā” dabā, cilvēks nostājas aci pret aci ar likteni. Te ir dzīvnieki, augu pasaule, visādi dzīvīgi procesi, ko cilvēkam ar savām modernajām zināšanām (kas, starp citu, liek daudz lielāku uzsvaru uz tehnisko un humanitāro izglītošanu, nekā uz dabas izzināšanu) būs grūti saprast.
Daba ir, pirmkārt, neparedzama. Un cilvēks, kā rāda laiks, allaž ir vēlējies visu kontrolēt. Laikapstākļus, dzimstību, nāvi un gandrīz visu viņam arī ir izdevies pakļaut kontrolei. Tikai dabu ne (daļēji arī to, taču ne tādā mērā, kādā viņam to gribētos). Ja dabu pakļauj pilnīgai kontrolei, tā mirst.
Turpretī tehnika ne tikai paver cilvēkam vietu viņa pārvaldei, bet arī nodrošina komfortu.
Iedomājieties, ka jūs nonākat uz neapdzīvotas salas un esat spiesti tur mitināties, cik gan daudz jums būtu jāizdara, lai spētu tur dzīvot – jāuzbūvē pajumte, miteklis, jāsagādā ēdiens un ūdens, jāparūpējas par drošību no apkārtējās vides u.c. To visu mums sniedz, ja ne pati tehnika, tad tehniskā vide – mājokli, pārtiku un drošību, kā arī daudz ko citu.
Iespējams, mūsdienās, lielai daļai cilvēku daba ir kļuvusi par kaut ko, pie kā atgriezties, pie kā atpūsties. Tā ir kaut kas, kas allaž ir pie rokas, tomēr pietiekami tālu, lai varētu paspēt pēc tās sailgoties.
Paula Bogomolova, 3.kurss
Mumford L. Technics and the Nature of Man / Berdyaev N. Man and Machine //Mackey R., Mitcham C. Philosophy and Technology: Readings in the Philosophic Problems of Technology. Free Press, New York, 1972
Mūsdienu cilvēkam ir atlikusi stingra ticība tikai vienai sfērai – tehnikas zinātnei. Tās jaudai un bezgalīgai attīstībai. Allaž, lai kaut kam ticētu, cilvēks ir pieprasījis brīnumus, lai vēlāk tos apšaubītu un noliegtu. Tagad tehnika viņam spēj sniegt pat vairāk nekā brīnumus.
Kristiešu apziņa uz tehniku skatās divējādi:
1. No reliģiskā skatījuma tehnika tiek uztverta neitrāli un vienaldzīgi. Tā uzlabo dzīvi, sniedz ērtības kā kristiešiem, tā arī pārējai sabiedrības daļai. Tāpēc lielākā kristiešu tehnoloģijas uztver visai pozitīvi.
2. No otras puses, tiek uzskatīts, ka tehnoloģijas un zinātne jau sāk ieņemt Dieva lomu cilvēka dzīvē. Cilvēks kļūst no tās atkarīgs. Tādējādi (lai arī mazākā) daļa kristiešu sabiedrības redz tehnoloģijas apokaliptiskā skatījumā. Tehnikā viņi saskata Antikrista triumfu, kas pamazām uzkundzējas pār cilvēci.
20. gs krievu reliģijas filozofs N.Berdjajevs (1874-1948) uzskata, ka šāda veida Apokalipses idejas ļaunprātīga sagrozīšana (kas īpaši raksturīga krievu Pareizticīgajai Baznīcai – viss, kas tai nepatīk, kas sagrauj ierasto (tradicionālo) kārtību, tiek brīvi interpretēts kā Antikrista izpausme un drauds cilvēku eksistencei) ir nekas cita kā kūtrs problēmas risinājums, kas nāk no bailēm. Taču arī pirmā pozīcija neder, jo tā vispār atsakās saskatīt jebkādu problēmu.
Tehniku var saprast dažādi. Vārds τέχνη attiecas uz industriju un mākslu (ekonomikas, sakaru, militārā tehnika), bet τεχνάζω nozīmē radīt, darināt ar prasmi (pie šī pieder arī garīgā tehnika, piemēram, joga). Pie tehnikas priekšrocībām autors min tās spēju nodrošināt dižākus rezultātus ar mazāku spēku patēriņu. Taču pie trūkumiem jāmin kvalitatīvo sasniegumu aizvietošanu ar kvantitatīviem. (Kvalitāti spēj nodrošināt pats cilvēks.)
Uz jautājumu, kāpēc tehnika un tehnoloģijas ir uzskatāms par draudu cilvēkam, Berdjajevs atbild, ka, reizēm dzīves mērķi kļūdaini tiek aizstāti ar tās līdzekļiem. Tehnika ir tikai līdzeklis cilvēka dzīvē. Mērķim ir jābūt garīgam. Tāpēc tehnika vien nenoved līdz dzīvības galam, par dzīvības galu ir atbildīgs gars.
Taču tehnika ar saviem brīnumiem uzurpē cilvēka apziņu, līdz tas aizmirst par tās sākotnējo nozīmi. Viss, ko cilvēks izgudro, kļūst par pašmērķi (tā cilvēks pats sevi padara par vergu.) Autors min, ka līdz ar tehnikas pozicionēšanos par mērķi, mūsos proporcionāli zūd garīgums. Veidojas divi paradoksi:
1. Mūsdienās vara pieder, tā saucamajai, rupjajai matērijai, jo pēc tās ir nepieciešamība, bet vērtība tai ir maza; savukārt tam, kam tiek piešķirta augstākā vērtība – Dievam – varas praktiski vairs nav.
2. Tāpēc no vienas puses, mūsdienu kultūra ir neiedomājama bez tehnikas, bet līdz ar tehnikas laikmeta atnākšanu, sākas kultūras destrukcija.
Kultūrā izpaužas duālisms – cīņa starp organisko pasauli (dabu, Dieva radītu) un tehnisko pasauli (tehniku, cilvēka radītu). Abas darbojas pretēji viena otrai. Organisms (daba) ir teleoloģiski virzīts, tajā daba vai Dievs jau ir ielicis mērķi un virzību. Turpretī organizācija (tehnika) ir virzīta uz pašu procesu, piemēram, mehāniskais pulkstenis, virzīts uz to lai darbotos un rādītu laiku, ko tajā ielicis cilvēks. Tomēr organizētam mehānismam piemīt inerta tieksme paverdzināt savu radītāju vai aizstāt to, jo tas, lai arī ir tā pilnīgs pretstats, ir tam līdzīgs (šeit var atsaukties uz „Jāņa atklāsmē” minēto Mesijas/Antikrista līdzību - lai arī tās ir pilnīgi atšķirīgas būtnes, sabiedrība sajauks Antikrista identitāti). Piemēram, organiskā struktūra – patriarhālā kārtība – kas, kā liekas, ir pastāvējusi kopš pirmsākumiem, ir Dieva noteikta, ierasta, harmoniska, dabiska, mūžīga kārtība 18. gs nogalē tiek sadragāta, kad vēsturē sāk iesakņoties feminisms. No vienas puses, daba tiek aizstāta ar tehniku, bet no otras – notiek kultūras virzīšanās un attīstība.
Kristietībā par ļaunumu netiek uzskatīta pati tehniskā attīstība, bet gan cilvēka iejušanās Radītāja/Demiurga lomā, kas ir vēršanās pret Dievu, kas jau pats par sevi ir fakts Antikrista triumfam. Un, ja vēl vairāk padziļinātās problēmā, tad var saskatīt, ka, ja tehnika ir jaunais cilvēks (pieņemot, ka cilvēks ir jaunais Dievs, kas radījis tehniku), tad arī tehnika pamazām izstumj cilvēku no savas „dzīves”, kļūstot patstāvīga (piem., cilvēki paliek bez darba).
Par lielāko problēmu, kas skar cilvēku šajā sakarā, autors nosauc dehumanizāciju. Izraušanās no ierastās sistēmas. Šī dehumanizācija notiek caur tehniku. Cilvēkam paveras skats uz lietām, ko viņš pats nespēj tvert ar maņām. Tādējādi ar savām zināšanām un tehnisko attīstību, viņš pats paceļas virs pārējiem. Ja agrāk cilvēks bija visu lietu mērs, lielākā dzīves vērtība (vērtība a apriori), tad tagad (kapitālisma laikmetā) vērtīgs ir tikai tas cilvēks, kas nes labumu. Tāds ir mūsdienu cilvēks – emancipēts no dabas, zinošs, pragmatisks, varens indivīds, kas cenšas izzināt savu vietu visumā.
Paula Bogomolova, 3.kurss
Berdyaev N. Man and Machine (I) //Mackey R., Mitcham C. Philosophy and Technology: Readings in the Philosophic Problems of Technology. Free Press, New York, 1972
Mūsdienās (ar to domāts laiks, sākot ar 20.gs. otro pusi) izglītības ieguves un apstrādes veids atšķiras no iepriekšējiem laikmetiem, jo jau no 20. gadsimta liela nozīme tajā ierādīta tehnoloģijām.
Ž. F. Liotārs kā izejas punktus šīs tēmas izklāstam uzdod jautājumus: Kas nodod tālāk zināšanas? Ko? Kam? Kādā veidā? Ar kādiem rezultātiem?
Ja kādreiz lekcijas studentiem tika lasītas auditorijas priekšā, tad mūsdienās to pasniegšanas veidi var būt visdažādākie: lekcijas var tikt lasītas un stāstītas kā tas ir bijis agrāk, bet var arī būt tā, ka students atrodas mājās vai brauc autobusā un klausās lekciju vai arī klausās un skatās lekciju savā klēpjdatorā, tātad students lekcijas saturu var uztvert gan audiāli, gan arī audiāli un vizuāli. Iepriekš aprakstītās situācijas minētas kā tiešsaitē notiekošas, bet lekcijas var būt arī uzfilmētas vai ierakstītas failā, un tad students tās var noskatīties vai noklausīties, kad pats to vēlas. Līdz ar to lekcijas satura apguvei mūsdienās vairs nav tik būtiski konstantas vietas un laika nozīme kā tas bija agrāk, kad studentam, lai dzirdētu lekciju, vajadzēja būt noteiktā vietā, noteiktā laikā. Ja zināšanu nodošana notiek caur ierakstītu failu, tad var runāt arī par citādāku zināšanu nodošanas avotu, jo tas vairs nav „dzīvs” (pasniedzējs), bet ir nedzīvs (fails). Taču zināšanu pasniegšanas veids var būt ietverts ne tikai tādā formātā kā lekcija, bet arī kādā tehnoloģiju programmā, kur var veikt dažādas funkcijas, piemēram, risināt matemātikas uzdevumus un pēc tam tos pārbaudītu dators nevis dzīva būtne. Tam ir gan plusi, gan mīnusi, piemēram, pozitīvi ir tas, ka datoram ir mazāka iespēja kļūdīties kā cilvēkam, bet mīnuss var būt tāds, ka datorsistēma var pēkšņi „nobrukt”, bet cilvēks darbu turpinātu līdz plānotajam rezultātam. Tomēr tehnoloģiju nozīme izglītības procesā ir būtiska, tāpēc zināšanas mūsdienās ir svarīgi pārvērst informācijas vienībās jeb bitos.
Ja agrāk zināšanu apguve bija elitāra, tad mūsdienās tā ir kļuvusi par plaši pieejamu dažādajiem sociālajiem sabiedrības slāņiem. Tas ietekmē arī zināšanu saturu, ko piedāvā atšķirīgās mācību iestādes. Uzsvars tiek likts uz zināšanu praktisko pielietojumu (kam tas der?) un uz to ekonomisko raksturu (vai to var pārdot?), kā arī attīstoties tehnoloģijām, svarīga ir zināšanu efektivitāte (vai tas ir efektīvi?). Iepriekšējos gadsimtos šādi jautājumi nebija tik būtiski vai pat vispār netika apskatīti, bet to vietā par zināšanām tika jautāts: vai tā ir patiesība?
Cits jautājums, kas saistīts ar zināšanām, ir to kontrole un pārvaldīšana. Ja agrāk valstis karoja par teritorijām, tad tagad tās cīnās par informācijas kontroli. Informācija, kura ir kļuvusi daudzreiz vieglāk sasniedzama, bet līdz ar to arī daudzkārt vieglāk „nopludināma” nevēlamām personām, grupām u.tml. ir vērtīgs ierocis sabiedrības rokās, līdz ar to mūsdienu cilvēkam un sabiedrībai ir ļoti svarīgs uzdevums - iemācīties kontrolēt un pārvaldīt informāciju, lai novērstu stāvokli, kad tā vienkārši „ir” un tiek radīta vēl un vēl klāt arvien pieaugošā tempā jau esošajam zināšanu un informācijas tīklam.
Iedvesmu šai tēmai smēlos Žana Fransuā Liotāra darbā „Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām”, Laikmetīgās mākslas centrs, 2008.
Transhumānisms ir balstīts uz pasaules uzskatu un kultūras kustību,kas apstiprina iespējas un vēlmes uzlabot cilvēka stāvokli, izmantojot zinātni un tehnoloģijas. Transhumānisms meklē turpināšanu un evolūcijas attīstību, vadoties pēc dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr cenšoties uzlabot personas dzīvi atbrīvojot no visiem bioloģiskajiem ierobežojumiem, radikāli uzlabojot garīgās un fiziskās spējas.
http://cosmeng.org/index.php/YES!_to_Transhumanism
