Ceturtdien, 2010.gada 4.novembrī lekcijā cilvēks-tehnika tēmas ietvaros ar nosaukumu “tehnika un ekonomika” tika aizsākta diskusija par patenta tiesībām ne tikai uz sadzīvē lietojamiem priekšmetiem, kā elektropreces, datortehnika, bet arī uz šķietami netradicionālākām lietām, tādām kā augu selekciju un jaunu augu šķirņu radīšanu. Tā kā man šī tēma ir pazīstama, jo vecāki strādā Graudaugu selekcijas institūtā, nolēmu padalīties ar informāciju, kā notiek graudaugu selekcijas process un kā izpaužas patenta tiesības pēc jaunās šķirnes ekspluatācijas.
Runājot par tēmu, sniegšu definīciju terminam “selekcija”. “Selekcija ir zinātne par kultūraugu, mājdzīvnieku un kultivēto mikroorganismu evolūcijas likumībām specifiskajos cilvēka radītajos apstākļos dažādās pasaules lauksaimniecības zonās un mākslīgos dažādās speciālās telpās esošos apstākļos” (Kalniņš, L. Augu selekcija un sēklkopība. 1985). Lai nodarbotos ar augu selkciju un jaunu šķirņu radīšanu, nepieciešamas zināšanas citoloģijā, ģenētikā, matemātikā, augu fizioloģijā, bioķimijā un citās zinātnes nozarēs. Šodien augu selekcijā izmanto vienu vadošo metodi, proti, lai radītu jaunu šķirni, izmanto krustošanu jeb hibritizāciju un izlasi. Šāda tipa metodes sākums meklējams 19.gs.vidū, kad cilvēks sācis apzināti veikt augu izlasi ar mērķi veidot augu šķirnes, ar ko, iespēajms, varētu saistīt augu selekcijas kā zinātnes nozares sākumpunktu. Savukārt pirms 19.gadsimta vidus cilvēki neapzināti izlasīja sev noderīgos augus.
Augu selekcija ir evolucionējusi un mūsdienās tiek izmantotas jaunas biotehnoloģijas metodes, ar kuru palīdzību saīsina šķirņu veidošanās laiku, piemēram, dubultā haploīdu metode, kura izmanto putekšņus, no kuriem reģenerē šķirnes.
Jaunas šķirnes nepieciešamas jeb to mēķis ir augstražība, piemērotība vietējiem laikapstākļiem, izturība pret vledrēm un slimībām, graudu kvalitāte.
Lai izskaidrotu šķirnes veidošanos, jāizmanto botānikas jēdzieni. Lai sāktu veidot jaunu šķirni, jāizvēlas vecākaugus – mātes formu un tēva formu. Piemēram, kvieši ir pašapputes augs, tāpēc pirms ziedēšanas mātes formai izņem putekšņus, tad izņem putekšņus no tēva formas auga, un tos uzliek uz mātes formas auga drīksnas. Ja apaugļošanās ir notikusi, tad rodas pēcnācējs – grauds. Kā izrādās, šis krustošanas veids nav garantēti drošs jeb fertilitātes un aizmešanās iespējamība svārstās robežās no 30 līdz 46%. Tas nozimē, ka vairāk kā puse no kastrētajām vārpām ir tukšas. Krustošanu var veikt tikai sugas ietvaros, nevar, piemēram, krustot kviešus un auzas, vai miežus un kviešus. Taču zinātnieki ir spējuši pārkāpt šim dabas ierobežojumam vai vienkārši dabas parādībai, proti, ir izveidota jauna suga – tritikāle, kas iegūta, krustojot kviešus un rudzus.
Pēc krustošanas iegūtos graudus ar rokām sēj zemē. Pirmais grauds, kas iegūts pēc krustošanas, tiek apzīmēts ar F0, nākošā gada izaudzētais grauds tiek apzīmēts ar F1, un tā tālāk līdz pat F10 – F12, kas nozīmē, ka jauno graudu testēšana notiek pat vairāk kā desmit gadu garumā. Testēšana un novērošana notiek tā saucamajā kontroles audzētavā. Viens no mērķiem ir tādss, ka beigās iegūtajai jaunajai šķirnei ir jābūt atšķirīgai no citām pasaulē izveidotajām, viendabīgai un stabilai. Ja selekcionāram ir pārliecība, ka šķirne ir pietiekami stabila, tad to sūta uz pārbaudi Polijā , kur nosaka atšķirību, viendabību un stabilitāti. Eiropā ir stingri sertificētas institūcijas, kas to var veikt. Jauno šķirni salīdzina ar katalogos reģistrētajām šķirnēm un dod tehnisko parakstu, kas vajadzīgs, lai strīdus gadījumā varētu uzsākt tiesas procesu un pierādīt savas tiesības. To tagad var viegli konstatēt, veicot elektroforēzes analīzi.
Latvijā ka arī jebkurā citā Eiropas valstī var veikt testu, ar kura palīdzību noteikt Saimnieciski lietderīgās īpašības jeb ražu, graudu kvalitāti un citus rādītājus. To veic 3 gadus pēc kārtas. Tikai tad, ka saņemti visi pozitīvi atzinumi, šķirni reģistrē Augu šķirņu katalogā, un var nodarboties ar tās komercdarbību, sēklkopību, pavairošanu un pārdošanu.
Par jaunās šķirnēs izmantošanu slēdz licences līgumus un audzētai maksā autoratlīdzību jeb “Royalty” procentu, kas katrai šķirnei ir atšķirīgs. ASV šīs lietas ir vieglāk kārtot, jo šķirnes autoratlīdzība ir iekļauta sēklas pārdošanas cenā.
Ir izveidotas mākslīgas rudzu un kviešu, rapšu un kukurūzas hibrīdās šķirnes, kuras ir sintētiski veidotas ar ķīmijas palīdzību uz vīrišķās sterilitātes pamata - audzē blakus tēva un mātes formu, tad nākošajā gadā pārdod F1 hibrīdās sēklas. Praktiski zemnieks var izmantot tikai vienu gadu šo F1, jo nākošajā gadā zūd heterozes efekts (bērns spēcīgāks par vecākiem), raža maza un tas nozīmē, ka sēkla jāpērk atkal. Hibrīdos kviešus audzē arī Latvijā, bet maz, jo būtisks pārākums par parastajām kviešu šķirnēm nav novērots.
***Informācija iegūta no Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūta.
Neesmu sevišķi labi informēta par to cik ļoti attīstīta ir zinātne šajā jomā un cik liels ir peļņu nesošu veiksmīgi realizētu projektu īstenošanas skaits, taču, man šķiet, ka ieguldījums zinātnē šobrīd ir līdzvērtīgs ieguvumam, tādējādi varētu uzskatīt, ka līdzekļu ieguldīšana zinātnē ir mērķēta uz potenciālajiem ieguvumiem, ieguvumiem nākotnē. Protams, tā droši vien nevarētu apgalvot par visiem izgudrojumiem, jo pavisam noteikti ir arī daudz tādu, kas sekmīgi funkcionē, taču gadījumā ar kviešu un miežu krustošanu varētu būt sarežģījumi ar jaunas šķirnes ieviešanu reālajā dzīvē, jo varētu būt nestabilas un nesakārtotas citas ieviešanai tirgū nepieciešamās jomas.
AtbildētDzēstKatrīna Smoļska 2.kurss
1. manuprāt, ja runā par naudas ieguldījumu zinātnē, tad šaubos, ka tas ir līdzvērtīgs ieguvumam jeb peļņai, jo nedomāju, ka tas būtu ekonomiski izdevīgi atrasties nulles punktā.
AtbildētDzēst2. jaunas šķirnes nerada ar risku no sērijas "būs vai nebūs?". Šķirne top parasti padsmit gadu garumā, kuru laikā tu vari pētīt gan tirgus īpatnības, gan klimata un laikapstākļu gan maiņu, gan īpatnības. Jaunu šķirņu radīšanas viens no mērķiem jau ir auga pielāgošana dažādiem apstākļiem.