Vairumam cilvēku (pieņēmums) šķiet, ka zivis ir daudz, jo veikalā to ir vienmēr un arī tirgū to nekad netrūkst, ja, protams, kāds par to vispār domā.
Šķiet arī, ka ūdens plašumi ir tik milzīgi, ka zivis tajos atrodas neizsmeļami daudz.
Taču, tā nebūt nav, jo attīstoties tehnoloģijām, šajā gadījumā zvejniecības traleriem, palielinās arī izzvejoto zivju daudzums, ko nevarētu teikt par zivju nārstošanu.
Pagājušajā gadā Latvijas televīzijā bija kāds raidījums, kur divi cilvēki no Latvijas brauca uz Zviedriju, lai noskaidrotu laša audzēšanas apjomus. Kur varēja novērot, kā tiek palielināts audzēšanas apjoms un ātrums audzēšanas iekārtās, rezervātos. Lašiem tiek dotas antibiotikas, kuras paātrina augšanu, lai ātrāk kļūtu par eksportpreci. Taču tas iespaido dabisko zivju nārstošanas procesu, jo nereti izbēg kāda no mākslīgi audzētajām zivīm. Turklāt, tiek atrastas zivju organismā līdz galam nesadalījušās kapsulas. Šādu zivju lietošana uzturā var veicināt dažādu slimību uzliesmojumus, ja šīs vielas līdz galam nepārstrādājas zivs organismā līdz tā nonāk fabrikā.
Taču tās ir tikai ''blāvas'' atmiņas par televīzijas raidījumu.
1995. gadā aptuveni 37 000 rūpnieciskās zvejas kuģu un vēl miljons mazāku kuģīšu no jūras izzvejoja divas reizes vairāk zivju nekā vēl tikai pirms 25. gadiem. Zvejas traleri reizēm ir tikpat lieli kā kruīza kuģi un velk līdzi tik lielus tīklus, ka tajos varētu ietilpināt duci lielo reaktīvo laineru. Dažreiz traleri izmanto pat lidmašīnas, kas novēro, kur atrodas zivju bari.
Aprēķināts, ka aptuveni ceturtā daļa no ikviena izvilktā tīkla satura ir "lielais loms" - zivis, kuras nav jānogādā krastā, jo tās ir pārāk mazas vai citādi nederīgas, vai izvilktas neīstajā sezonā. Iespējams, katru gadu jūrā tiek iegāzti atpakaļ pat 22 miljoni tonnu šo nevajadzīgo zivju, un to lielākā daļa ir jau beigtas. Uz katru iegūto kilogramu garneļu tiek iznīcināti apmēram četri kilogrami zivju un citu jūras radību.
Pie Jaunanglijas krastiem paltusu bari kādreiz bija tik lieli, ka ikviens zvejas kuģis dienā varēja nozvejot 20 000 mārciņu lielu lomu. Tagad Amerikas ziemeļaustrumu piekrastē paltusu gandrīz vairs nav.
15. gs. beigās pētnieks Džons Kabots Ziemeļamerikas austrumu piekrastes sēkļos atrada neticamu lielus mencu barus. Zivju tur bijis tik daudz, ka jūrnieki tās smēluši ar groziem. Džordža sēklis pie Masačūsetsas ir lielāks par štatu ar ko tas robežojas. Lielais sēklis pie Ņūfaundlendas ir vēl lielāks, un gadsimtiem ilgi tur bija mencu pārpilnība. Uzskatīja, ka mencu ir neizsmeļami daudz. Protams, tas nebūt nebija tiesa.
1960. gadā Atlantijas okeāna ziemeļu daļā nārstošo mencu skaits bija samazinājies līdz 1.6 miljoniem tonnu. 1990. gadā tas bija vairs tikai 22000 tonnu. Komerciālā izteiksmē mencas bija izzudušas.
Iespējams, ka Atlantijas okeāna rietumu daļā mencu nekad vairs nebūs. 1992. gadā Lielajā sēklī mencu zveja tika pārtraukta, bet, kā 2002. gada rudenī ziņojis žurnāls "Nature", to krājumi nav atjaunojušies.
Marks Kurlanskis atzīmē, ka zivju filejas vai zivju pirkstiņus sākumā gatavoja no mencām, taču tad mencas aizvietoja ar pikšām,, pēc tam ar jūras asariem un vēlāk ar Klusā okeāna saidām. Kurlanskis piebilst, ka mūsdienās vārdu "zivs" attiecina uz "visu, kas atlicis".
Kādreiz Jaunanglijas zvejas vietās pie Rodailendas no jūras parasti vilka ārā 9 kg smagus omārus. reizēm tie bija pat 13 kg smagi. ja omārus netraucē, tie var dzīvot gadu desmitus - domā, ka pat līdz 70 gadiem, - un nekad nepārstāt augt. Tagad tikai reti izzvejotie omāri sver vairāk par 1 kg. New York Times raksta: "Biologi aprēķinājuši, ka 90 % omāru tiek izzvejoti gada laikā pēc tam, kad tie aptuveni sešu gadu vecumā sasnieguši likumā atļauto minimālo lielumu." Par spīti tam, ka nozveja arvien samazinās, Jaunanglijas zvejnieki turpina no štata un valsts saņemt nodokļu atvieglojumu - dažreiz gandrīz vai piespiež tos piešķirt, lai iegādātos lielākus zvejas kuģus un kāstu jūru vēl vairāk.
Pastāv arī ļaunprātīga okeānu dzīvības izmantošana. Daudzi zvejnieki haizivīm nogriež spuras, tad iegāž haizivis atpakaļ ūdenī, lai nobeidzas. 1998. gadā haizivju spuras Tālajos Austrumos pārdeva par vairāk nekā 110 dolāriem kilogramā, bet Tokijā bļodiņa haizivju spuru zupas maksā 100 dolāru. Pasaules Dabas fonds 1994. gadā aprēķinājis, ka katru gadu tiek nogalināts no 40 līdz 70 miljoniem haizivju.
Turklāt, mums nav gandrīz nekādu zināšanu par spēkiem, kas nosaka dzīvi jūrā.
Daļa informācijas ņemta no Bila Braisona grāmatas "A Short History of Nearly Everything", 2003.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru