Mūsdienās, kad reliģija un tās pasaules skaidrojošā teorija vairs nav tik liela autoritāte, kāda tā bija agrāk, var lieliski novērot cilvēka, atļaušos - ticības evolūciju.
Atsaucoties, uz antropologa Freizera darbu "Zelta Zars" (The Golden Bough), kurā šī evolūcija tika ilustrēta kā ķēde "maģija --> organizēta reliģija --> zinātne" varētu izdarīt spekulāciju, ka reliģiju, un, kaut kādā mērā, tās iezīmes nākotnē nomainīs zinātne.
Īsi par ķēdi: Ja agrāk cilvēks ar rituāla palīdzību praktizēja maģiju, lai ietekmētu dažādus dabas procesus un citu dzīves (lāsts, slimību dziedināšana), tad pēcāk, sastopoties ar dažādām parādībām, kurām izskaidrojumus viņš nespēja rast, viņš piedēvēja visas tās īpašības, kuras pirmīt bija piedēvējis sev Dieviem/-am, kuri ir līdzīgi viņam - cilvēkam, bet par viņu daudz varenāki. Bet ar laiku arī šis lietu skaidrojums vairs nebija gana labs, jo, ieskatoties dziļāk, cilvēks novēroja to, ka dabas procesi ir regulāri, un tos var ietekmēt un paredzēt (laikapstākļi, raža utml.), jeb, precīzāk, reliģiju, kā dabas izskaidrošanas līdzekli nomainīja zinātne.
Nu lūk. Šeit mūsu grupa vēlējās parādīt to, ka, tāpat kā reliģijas pasaules skaidrojošajai teorijai, arī zinātnes teorijas patiesību pierādīt nevar, un bieži vien cilvēks, kurš izlasa par kādiem jauniem zinātniskiem atklājumiem populārzinātniskā laikrakstā ir spiests pieņemt to par patiesību esam, jo pārbaudīt to praktiski viņš pats nevar. Daži cilvēki nespēj izskaidrot un pārbaudīt to, kā funkcionē televizors, kur nu vēl kosmoloģiskas teorijas, kā Lielais Sprādziens vai Stīgu teorija.
No Thesaurus vārdnīcas: Religion, a set of beliefs concerning the cause, nature, and purpose of the universe, esp. when considered as the creation of a superhuman agency or agencies, usually involving devotional and ritual observances, and often containing a moral code governing the conduct of human affairs.
Pirmā daļa līdz vārdam "universe", manuprāt, varētu būt arī zinātnes definīcija.
Ticība zinātnei? Tāpat kā reliģijā, mēs dažkārt mēdzam ticēt tam, kas mums ir iemācīts un tam, ko esam dzirdējuši, nevis tam, ko esam paši pārbaudījuši. Tādēļ šis salīdzinājums.
Protams, neviens nesniedz viens otram dāvanas Č. Dārvina dzimšanas dienā, bet zinātne, nenoliedzami, ir kļuvusi par lielu autoritāti mūsdienu sabiedrībā, un visām jaunajām teorijām, kuras pretendē uz tādas statusu ir jāatbilst zinātniskajiem patiesuma kritērijiem, jo mūsdienās, tikai tā ir spējīga skaidrot mūsu pasauli mums pieņemamā veidā.
Aicinu grupas biedrus šo papildināt un pārējos komentēt.
Oskars Jansons, 2 filosofijas kurss.
Jāsāk laikam ar to, ka mūsu grupas izvirzītais arguments, proti ka reliģiju nākotnē nomainīs zinātne,vismaz man, rada dažus jautājumus, par kuriem noteikti ir vērts debatēt.
AtbildētDzēstViens no tiem ir: Vai modernajā laikmetā, kur zinātnei ir atvēlēta galvenā loma, vēl jau projām ir vieta reliģijai? Proti, vai varētu teikt, ka mūsdienās reliģija ieņem sava veida relikvijas statusu, un ir aktuāla tikai tādēļ, ka tā ir pietiekami dziļī iesakņojusies mūsu kultūrā un tradīcijās?
Viens viedoklis varētu būtu, ka mūsdienu zinātnes laikmetā, nepieciešamība pēc reliģijas lēnām zūd. Pakāpeniski mainoties un pārveidojoties mūsu sabiedrībai un videi, agrākās vērtības uzskati un preišstati zūd, to vietā nāk jauni. Rodās jauna- zinātnes sabiedrība, ar noteiktu domāšanu. Ja tā, tad iespējams varētu teit, ka reliģijai vairs nav vietas mūsdienu sabiedrībā.
Tajā pašā laikā, vērts ņemt vērā, ka reliģija piedāvā, ne tikai pasaules skaidrojošu ainu. Tiek piedāvātas arī noteiktas ētikas normas. Noteiktu normu pastāvēšana ir nepeiciešama, lai sociālā grupa varētu pastāvēt, un reliģijas piedāvātās(par piemēru var ņemt 10 baušļus) šķiet vitāli nepieciešamas. Cits jautājums ir vai arī bez 10 baušļiem mēs nesapratu, ka nokaut ir slikti, bet šo jautājumu necentīšos komentēt.
Bet pieņemot, ka reliģija ir uzstādijusi un turpina uzstādīt noteiktus ētikas normatīvus, pat ja šie normatīvi nav vienīgie, kas mums ir pieejami, apglavot, ka reliģija pilnībā pazudīs no skatuves, vismaz man šķiet pārsteidzīga.
Iespējams, ka pašreizējā reliģijas un zinātnes līdzpastāvēšana turpināsies arī nākotnē, pat zinātnei pieņemot vēl lielākus apgriezienus, un reliģija vienkārši tiks pabīdīta nedaudz vairāk otrajā plānā.
Svarīgs jautājums šķiet arī, vai zinātne vispār ir pielīdzināma reliģijai? Viens ir apgalvot, ka zinātne ieņems reliģijas vietu sabiedrības domā, sabiedrība uz to paļausies un tai ticēs. Bet pavisam cits uz zinātni skatīties, ka sava veida reliģiju. šāds skatījums šķiet diezgan kļūdains. Zinātne piedāvā apgalvojumus ko ir ispējams pārbaudīt(protams ne visus), un arī apgāst. Reliģijas apgalvojums nav iespējams ne pārbaudīt ne apgāst, ir nepeciešamas ticēt reliģijas dogmām.
Arī saturiski gan reliģija gan zinātne ir atšķirīgas. Zinātne nepiedāvā nekāda veida morāles normas. Zinātne neuzdotu jautājumu vai izdarīt abortu ir labi vai slikti, bet tikai saka mums, ka izdarīt abortu ir iespējams.
Vērojot reliģiju un zinātni kā fundamentāli atšķirīgus jēdzienus,gan pēc pielietojuma gan saturiski, teikt ka zinātne varētu ieņemt reliģijas vietu, nešķiet pareizi.
Protams, neapgalvoju, ka manis rakstītais būtu pietiekami izvērsts un pamatots, lai apgalvotu, ka man ir taisnība, bet šādi mēģinu aktualizēt, manuprāt interesantus, ar mūsu tēmu saistītus jautājumus.
Aicinu kolēģus vai nu opponēt vai papildināt.
Neesmu šajā grupā, bet tēma man ļoti patīk, tāpēc īsi izteikšos.
AtbildētDzēstNevaru nepiekrist apgalvojumam par to, ka zinātne jau ir kļuvusi par jauno pasaules reliģiju. Bet tas ir tikai formāli, vai. drīzāk - daļēji. Baznīcas ietekme strauji zūd, tehniski attīstīti cilvēki dod priekšroku zinātniskiem skaidrojumiem, nevis mitoloģiskiem, bet tomēr paliek viena lieta, kas paliek reliģijas pārziņā, proti - pēcnāves dzīve. Cilvēkiem joprojām ir raksturīgi dzīvot ar ticību šajā mītā, kas nav nekāds brīnums - mūsu laikmets visdrīzāk nav pat post-kristietības laikmets. Nīče pasludināja Dieva nāvi 1882. gadā, bet šīs process izrādījās ārkārtīgi lēns. Cilvēkiem būs vajadzīgs Dievs, tātad arī reliģija, kamēr pasaule nekļūst gandrīz vai utopiskā, kas, domāju, nav iespējams. Ar vārdu reliģija es šeit nedomāju tieši baznīcu, bet jebkuru institūciju, kura atbild par ētiku un morāli un kura uztur ticību jebkāda veida mītiem.
Varbūt tas, ko mūsdienās sauc par zinātnes ētiku, ir izveidojies tieši no reliģijas, kristietības ietekme ir vērojāma visās mūsu dzīves izpausmēs.
Rezumējot visu iepriekšpateikto, gribu secināt, ka pielīdzināt reliģiju zinātnei droši vien nedrīkst, un nevar arī teikt, ka vienkārši ir par agru. Tās ir divas atšķirīgas jomas, kuras zināmā veidā mijiedarbojas.
Marija Assereckova, fil. 2. kurss
Zinātne no reliģijas (es nerunāju tikai par masveida reliģiju, uzskatu, ka reliģija varbūt arī dziļi individuāla) atšķiras ar to, ka nespēj cilvēkam piedāvāt dzīves jēgu. Vienīgais, varētu izsecināt, ka dzīves jēga ir progress, evolūcija, dzīvības turpināšana, bet rodas jautājums "kāpēc?", uz kuru zinātne neatbild. Reliģijas neiznīkšanu varētu garantēt tieši cilvēka vajadzība pēc atbildes uz šo jautājumu.
AtbildētDzēstSavukārt par ētikas normām varu pateikt, ka tās ir arī loģiski izsecināmas, vadoties pēc vēlamā sabiedrības modeļa.