Lai mēģinātu izprast Renē Dekartu, ir jāzina, kāds bija tā laikmeta konteksts, kurā viņš dzīvoja un attīstīja savas idejas. Renē Dekarta dzīves un darbības laiks bija 17.gs., kad arvien vairāk sāka attīstīties dažādas zinātnes, piemēram, bioloģija, ķīmija. Dekarta sasniegumi bija redzami mehānikā, kur viņš formulēja kustības daudzuma likumu, optikā – sāka aprēķināt gaismas stara laušanas koeficientus, bioloģijā – izplatīja angļu ārsta Hārveja atklāto asinsriņķošanas teoriju un izvirzīja ideju par refleksiem. Tomēr tolaik visattīstītākā no visām zinātnēm bija fizikas nozare – mehānika, un tāpēc 17. gs. zinātnieki visus dabas procesus, arī ķīmiskos un bioloģiskos centās reducēt uz mehāniskajām likumsakarībām, arī Dekarts nebija izņēmums. Tā kā Dekarts bija racionālists, viņš par augstāko principu atzina prātu. Dekarts uzskatīja, ka nepilnīgas un neprecīzas zināšanas vispār nav uzskatāmas par zināšanām, viņš tās pieņēma kā pilnīgu nezināšanu, tāpēc pats centās visām pasaules norisēm dot zinātnisku skaidrojumu. Viens no tādiem izpētes objektiem Dekartam bija dzīvnieki, kurus viņš centās izpētīt un izskaidrot ar mehānikas likumsakarību palīdzību.
Dekarts uzskata, ka vislabāk par dzīvniekiem var spriest pēc to sirds uzbūves, jo sirds ir vieta, kur rodas pirmā un vispārīgā kustība. Dekarts par sirdi saka, ka tajā vienmēr būs vairāk siltuma nekā kādā citā ķermeņa daļā, un tieši siltums ir tas, kas spēj panākt to, ka, ja kāda asins plūsmas daļa nonāk sirds dobumos, tad sirds ātri saspringst un izplešas. Dekarts asinis salīdzina ar citiem šķidrumiem un apgalvo, ka tāds pats process notiek, ja kādu šķidrumu pilina kādā karstā traukā. Šeit redzams otrais termodinamikas likums. „Labāk vai sliktāk siltumu vada visas vielas. Siltumvadīšana ir saistīta ar to, ka starp kādām divām ķermeņa daļām ir radusies temperatūru starpība. Temperatūra, kā zināms, ir vielas daļiņu siltumkustības mērs. Jo tā ir augstāka, jo lielāka ir atomu vai molekulu vidējā kinētiskā enerģija un intensīvāk notiek siltumkustība. Saskaņā ar otro termodinamikas likumu siltumprocess norit tā, ka atšķirīgām temperatūrām ir tendence kļūt vienādām. Tas notiek, izlīdzinoties siltumkustībai starp dažādām ķermeņa daļām. Tad molekulas, kurām ir lielāka kinētiskā enerģija, atdod to molekulām, kuru kinētiskā enerģija ir mazāka. Rezultātā rodas siltuma plūsma, kas pārnes siltuma daudzumu no siltākas vietas uz vēsāko.”[1] Šajā gadījumā runājot par Dekarta teoriju - jo siltāka ir sirds, jo spēcīgāka kustība, saspringšana un saraušanās tiek radīta. Tā kā sirds ir vissiltākā, tad no tās rodas kustība, jo sirds savu siltumu pārnes uz citām ķermeņa daļām, kas ir vēsākas. Šinī gadījumā Dekarts nevar izvairīties no eksperimentiem, lai iepriekš minēto varētu konstatēt un raksturot, līdz ar to viņa darbībā var saskatīt empīrisma iezīmes. Sirds uzbūvi un tās darbību viņš salīdzina ar pulksteni, kurā arī ir spēks, atsvaru izvietojums un ritentiņi. Tātad sirds darbojas kā mehānisms. Taču jāpiebilst, ka tāds pats mehānisms piemīt arī cilvēkiem. Šajā galvenajā daļā, kur sākas kustība, rodas dzīvnieka gars jeb materiālās daļiņas, kas ir it kā visa mehānisma galvenais darbinātājspēks jeb motors, jo visiem locekļiem piešķir kustību. „Teiktais ne mazākā mērā neliksies dīvains tiem, kuri, zinādami, cik daudz spēj veikt dažādi cilvēku darināti automāti jeb kustīgie mehānismi, kaut gan tajos ir ļoti maz detaļu salīdzinājumā ar lielo skaitu kaulu, muskuļu, nervu, artēriju, vēnu un citu daļu, kas ir ikviena dzīvnieka ķermenī, atzīs šo ķermeni par mehānismu, kurš, tā kā to darinājušas Dieva rokas, ir nesalīdzināmi labāk iekārtots un kuram par sevi piemīt daudz apbrīnojamākas kustības nekā jebkuram no tiem, ko izgudrojuši cilvēki.”[2] Šajā citātā ir redzams, ka Dekarts Dieva darinātos dzīvniekus nosauc par mehānismiem. Tas, ka Dievs var radīt labākus mehānismus nekā cilvēks ir pašsaprotams, jo Dievs ir pati pilnība atšķirībā no cilvēka, kas ir Dieva atdarinājums, un tāpēc arī neprot tik labus mehānismus izveidot. Tātad dzīvnieki var kustēties pateicoties orgānu izvietojumam nevis savai gribai.
Dekarts uzskata, ka dzīvnieku darbību nevada apziņa, bet gan tikai orgānu izvietojums. Viņš pieļauj, ka dažas darbības dzīvnieki var veikt tikpat labi kā cilvēki vai pat vēl labāk nekā viņi, taču citus uzdevumus tie ne tuvu neprastu izpildīt. Šo uzstādījumu Dekarts pamato ar to, ka cilvēkiem ir dots prāts, kas spēj cilvēka orgānus pielāgot dažādiem uzdevumiem atšķirībā no dzīvnieka, kam katrs orgāns ir dots tikai noteiktai darbībai, gluži kā pulkstenim.
Vai mūsdienu sabiedrības uzskati un nostāja atšķiras no Dekarta uzskatiem? Vairums cilvēku taču skatās uz vistu kā uz olu dējēju mašīnu, uz cūku kā cūkgaļas ražotni un uz govi kā piena devēju utt. Līdz ar to minētie dzīvnieki ir kā mehānismi, kas kalpo cilvēkiem viņu vajadzību un iegribu apmierināšanai. Klikt - cilvēks ieslēdz televizoru un skatās sev tīkamu pārraidi, klikt – nokauj un nošmorē tītaru, lai baudītu tīkamu maltīti. Cilvēku skaits uz pasaules arvien palielinās, tāpēc arī palielinās pieprasījums pēc dzīvnieku – mašīnu ražojumiem. Gan zemnieki, gan pārstrādātāji, gan tirgotāji domā kā ar zemākām izmaksām dabūt lielāku „ražu”, aizmirstot, ka aiz tā visa stāv dzīva radība. Lielajos lopkopības kompleksos dzīvnieku kopēji dienu no dienas dara savu darbu un viņi pie saviem aprūpējamiem ir pieraduši kā pie ikdienas priekšmetiem vai lietām. Bet ko domā viensētas saimnieks, kurš barojis, parunājies un pakasījis savam ruksim aiz auss, tajā brīdī, kad ruksis pārvēršas par cūkgaļu? Vai ir iespējams ierobežot gaļas, olu un piena patēriņu? Nezinu, jo tik ļoti esam pieraduši pie šiem pārtikas produktiem, un visiem zināms, ka tajos ir vērtīgas uzturvielas, kas cilvēkam nepieciešamas . Manuprāt, joprojām cilvēks uzskata, ka viņš ir radības kronis, un tāpēc viss, kas ir pasaulē kalpo cilvēkam, dzīvnieki tai skaitā. Cilvēka ziņā ir tas, kā viņš dzīvniekus izmantos, par ko tos uzskatīs un kā pret tiem izturēsies. Cilvēka pieņemtais lēmums katrā attiecīgajā gadījumā arī būs pareizais lēmums. Pieņemu, ka šajā jautājumā sabiedrības domas dalās, bet atzīstami ir tas, ka līdzās mierīgi spēj sadzīvot gaļēdāji ar veģetāriešiem un vegāniem, un viņi viens otram nemitīgi neuzdod jautājumu : vai dzīvnieki ir mašīnas? vai augi ir mašīnas? Tomēr par šiem jautājumiem ir jādomā ne tikai fiziskās izdzīvošanas sakarā, bet arī kā par morālas dabas un ētikas normām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru