Sistemātisku,institucionalizētu jauninājumu ieviešana rada mūsdienīgu militāro tehnoloģiju,šķiet tās radikāli atšķiras no visa,kas bija pirms tam.Šīs atšķirības ir vienlaikus reālas un iluzoras. Paātrināti tempi, tehnoloģiju pārmaiņas mūsdienu pasaulē un vēl nebijuši enerģijas kvantumi un materiālu virkne pāri dimensiju mērogiem no nanotehnoloģijām mainīgajās pilsētās,piemērām mūsdienu gaisa pārvadātājs.Ilūzija rodas no mūsu nespējas domāt par karu kā nematerilizētu karu.Modernie komandieri diez vai var iedomāties,kā viņu priekšteči domāja par zinātni un tehnoloģijām.Oficieri mūsdienās bruņotajos spēkos sagaida kaujas arsenāls,kurš tiek pilnībā nomainīts(modernizēts) karjeras laikā.Pirms otrās puses divdesmitā gadsimta,komandierim bruņotajos spēkos bija paredzams doties pensijā ar to pašu aprīkojumu,kādu viņš paņēma būdams māceklis.
Pat termini ,,zinātne”un ,,tehnoloģija” ir moderni,izdomāti deviņpadsmitajā gadsimtā.Pirms šīs konceptuālās kategorijas satvēra mūsdienu apziņu, pirms-modernie komandieri sāka domāt par savu armiju un jūras kara floti vīriešiem(cilvēkkapitālu)un materiālu(ieročus un bruņas,pārtiku un munīcijas)uzlabojumi jebkurā no minētajām jomām tika veikti nevis pateicoties zinātniekiem un inženieriem,bet amatniekiem ar nelielām formālām izglītībām ,kur ‘Sapieru daļas’,kas pirmsmodernajā pasaulē būvēja un vadīja ‘dzinējus’,kara tehniku,balastiku un katapultas.
Kara tehnika attīstās lēnā gaitā cilvēces vēsturē,tikai mūsdienās pasaulē ir institucionalizēta un racionalizēta mehānismu nepārtraukta un sistemātiska inovācija militārajā tehnoloģijā.
Mūsdienās vai pirmsmodernismā karš kļūst, jo vairāk vispārināts.Tehnoloģija definē karu.Gaisa kaŗš pat nebija iespējams pirms gadsimta,izņemot neaizsargāti un neefektīvi izpētes baloni,kas bija pionieris Eiropā un Amerikā deviņpadsmitajā gadsimtā.Divdesmit pirmajā gadsimtā gaisa karš svārstās no stratēģiskās bombardēšanas nosedzot gaisa telpu dodot atbalstu zemes karaspēkam,cīnās ar bezpilota lidmašīnu,kas aizvieto acis un ausis,un dažreiz munīciju operējot simtiem,pat tūkstošiem jūdžu attālumā.ASV var lepoties ar pretraķešu aizsardzības iekārtām,kas var apturēt nāvi nesošās starpkontinentālas ballistiskās raķetes.’Kosmosa tālienes’ valstīm ir iespēja filtrēt ar anti-satelītu ieročiem,aizsargājoties no zemes un pat kosmosa.Gaisa karš atšķiras no jūras kara,nevis tāpēc,ka stratēģija vai taktika šajās sfērās ir atšķirīgas,bet tāpēc,ka lidmašīnas atšķiras no kuģiem.Katrai tehnoloģijas formai,nosaka ierobežojumus un attiecīgi regulē jauna veida karu.
Tā nav tikai evolūcija ieročiem,kas mainās karā.Tā ir ieroču sadale.Visā vēsturē valstis parasti ir cīnījušās viena ar otru ieroču simetrijā.Pirmajā Līča karā,piemēram Sadams Huseins mēģināja sakaut parasto,rūpnieciski,mehānisku amerikāņu armiju ar parasto,rūpnieciski,mehānisku Irākas armiju.Amerikāņu kvalitāte un daudzums uzvarēja.Otrajā Līča karā,nemiernieki ķērās pie asimetriska kara cīnoties ar modernāko tehnoloģiju un Amerikāņu arsenāls ar zemu tehnoloģiju instrumentiem,slepkavības,sabotāžas un teroru.Tikai kad Amerikas savienotās valstis pielāgoja savu tehnoloģiju,lai risinātu jaunos draudus,ienaidnieku taktika zaudēja savas pozīcijas.Protams apmācība,morāle,skaits,griba un politika arī veicināja rezultātus Irākā,bet tehnoloģijas noteica cīņas būtību.
Robert O’Connell, Of Arms and Men: A History of War, Weapons, and Aggression (New York: Oxford University Press, 1989), 8-9 et passim.
And not just military technology. As Alfred North Whitehead observed many years ago, “the greatest invention of the nineteenth century was the invention of the means of invention.” Alfred North Whitehead, Science and the Modern World (New York: Free Press, [1925] 1953), 96
http://www.fpri.org/footnotes/1402.200902.roland.wartechnology.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru