Bodrijārs savas grāmatas „Simulakri un simulācija” nodaļā „Clone Story runā par cilvēku fantāzijām sevis paša būtnes dubultošanā. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, šādas kaprīzes ir iespējams īstenot. Tomēr autora attieksme attiecībā uz šo jautājumu ir skeptiska, viņš min vairākus būtiskus un vērā ņemamus argumentus sava viedokļa pamatošanai.
Sākotnēji varētu likties absurda doma, ka radīt otru „es”, kas būtu manis paša spogulis, ir kaut kas nosodāms, jo bailes no nāves varētu aizstāt ar savu mūžīgo dvīni. Tomēr Bodrijārs uzsver: „Klonētājs nerada, viņš liek augt atsevišķiem segmentiem. Var spekulēt ar šo veģetatīvo spraudeņu bagātību, kas patiešām izlīdzina visu eidipisko seksualitāti par labu „ne-cilvēciskam” dzimumam, ātri un bezgalīgi pavairojamam dzimumam – tātad var secināt, ka runa vairs nav par fantasmu pašam radīt sevi.”[1] Autors parāda, ka šādā veidā mēs atsakāmies no savas senču lomas cilvēka dzīvē.
Bodrijārs liek uzsvaru uz to, ka zūd pats subjekts, jo saglabājas tikai pats pavairošanas princips, kura rezultātā mēs veidojam un pretī saņemam tikai rūpniecisku objektu. Tādējādi vairs nevaram runāt par klonu kā par cilvēkbērnu vai dvīni, jo tie nerodas, izmantojot ražotājtehnoloģiju starpniecību.
„Lai vairotos, segmentam nav pēc vajadzības pēc iedomātas starpniecības tāpat kā sliekai: katra tārpa segments vairojas gluži tāpat kā vesels tārps, gluži tāpat kā katra amerikāņu japija šūna var radīt jaunu japiju. Gluži tāpat kā katrs hologrammas fragments var atkal kļūt par visas veselās hologrammas matrici: informācija saglabājas nemainīta, varbūt vienīgi katrā hologrammas gabalā ir mazāk noteiktības.”[2] Rezultātā zūd cilvēka kā veseluma būtība. Bodrijārs saka, ka zūd cilvēka kā vienskaitlīguma jēga.
Autors apgalvo, ka šādā veidā cilvēks tikai pakļauj sevi nevajadzīgam riskam par sevis sērijveida pavairošanu, ka indivīds zaudē savu vienreizējo dimensiju, auru, kvalitāti un estētisko formu. Bodrijārs piemin arī Valtera Benjamina vārdus, ka cilvēks šajā reprodukcijas nolemtībā iegūst vienīgi politisku veidolu.
Tādējādi piekrītu Bodrijāram apgalvojumā, ka cilvēka ķermeņa aina un nozīme mūžīgi mainās atkarībā tieši no tehnoloģiju progresa. Tā ir eksperimentēšana un manipulācija ar savu ķermeni, kas, manuprāt, ne būt nav mūsu laikmeta prioritāte, kuras rezultātā mēs zaudējam savu tēlu un oriģinalitāti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru