Ģenētiski modificēta pārtika (tehnika un ekonomika)

Tehnoloģijas un ekonomika ir nesaraujami saistītas, jo tehnoloģijas sniedz iespēju palielināt produktivitāti, samazināt resursu nelietderīgu izmantošanu, tādejādi pieejamo resursu lietderīgāka izmantošana nodrošina lielāku peļņu, kas ir ekonomikas mērķis.

Ģenētiski modificētās pārtikas gadījumā parādās tehnikas pārākums par dabu, daba tiek pakļauta un pārveidota ar tehnoloģiju palīdzību cilvēkam vēlamā veidā, lai no dabas iegūtu pēc iespējas lielāku labumu.

Ģenētiski modificēta pārtika ir tāda, kas satur ģenētiski modificētus organismus. Tie ir organismi, kuros, vienkāršoti izsakoties, ar attiecīgās tehnoloģijas palīdzību kādā organismā A, no organisma B, tiek ievietota vēlamā īpašība, tādejādi radot jaunu organismu C, kurš ir kā uzlabots A organisms. Ar ģenētiskās modifikācijas paņēmieniem var radīt organismus ar visdažādākajām īpašībām, piemēram, kartupeļus ar lielāku cietes saturu, augļus un dārzeņus, kas izturīgāki pret kaitēkļiem, vai labību, kas ir izturīga pret herbicīdiem, u.c., īpašībām.

Tādēļ, ka šī ir salīdzinoši jauna tehnoloģija, trūkst pētījumu par ĢMP lietošanu uzturā un tā ietekmi uz patērētāja veselību. Ģenētisko modifikāciju skaidro arī kā selekciju - tikai smalkākā un inteliģentākā selekcijas līmenī. Gēni ir katrā dzīvā organismā, katrā šūnā, tādejādi lietojot pārtikā nemodificētus organismus arī tiek uzņemti gēni tādā pašā veidā kā lietojot ĢMP, bet vienīgi atšķirīgs ir tas, ka šeit ir jauna, dabā neesoša gēnu kombinācija. Tādejādi varētu bailes no ĢMP uztvert kā bailes no nezināmā, jo bailes no nezināmā ir ļoti raksturīga cilvēkam piemītoša īpašība.

Kā daži no ĢMP lietošanas riskiem tiek minēti: 1. bīstama varētu būt ģenētiskās modifikācijas neprognozējamo blakus produktu ietekme uz cilvēka hormonālo regulāciju un imūnsistēmu. 2. organismā ievietotie svešie cita organisma gēni varētu ietekmēt tā vielmaiņu un izsaukt alerģisku vai toksisku vielu palielinātu uzkrāšanos, kas, savukārt, varētu nevēlami ietekmēt cilvēka veselību.

Kā redzams visi apgalvojumi ir izteikti iespējamības formā, jo pētījumu, kuri pierādītu ĢMP negatīvo ietekmi nav.

http://www.csa.com/discoveryguides/gmfood/overview.php

http://www.who.int/foodsafety/publications/biotech/20questions/en/

http://www.actionbioscience.org/biotech/pusztai.html

Informācijas tehnoloģiju ietekme uz cilvēka uztveri

Informācijas tehnoloģiju lietošana ir izmainījusi cilvēka informācijas uztveršanas, apstrādes, izmantošanas paradumus. Lietojot tādus sociālos saziņas līdzekļus kā skype, kurā uzreiz var norisināties vairākas sarunas, kā arī lietojot ē-pastu, aplūkojot weblapas, cilvēka uzmanība tiek sadalīta, kā arī uzmanības koncentrēšanas ilgums tādejādi tiek samazināts. Cilvēka uzmanība ātri tiek pārslēgta no vienas darbības uz otru.

Vēl viens aspekts ir informācijas daudzums, kas ir tik liels, ka smadzenēm cenšoties apstrādāt visu pieejamo informācijas kopumu, daļa no šīs informācijas jāatzīst par nederīgu, tādejādi apstrādājot visu informācijas kopumu sliktāk nekā konkrēto informācijas vienību.

Informācija tiek pārstrādāta ātrāk un tiek aptverts lielāks informācijas daudzums konkrētā laika brīdī, bet tas vēl nenozīmē, ka kvalitāte ir tāta pati kā mazāka apjoma informācijas pārstrādāšanai, tādejādi iegūstot kvantitatīvu nevis kvalitatību rezultātu uzlabojumu.

Vēl tiek runāts par to, ka cilvēka smadzenes pielietotas šādā informācijas apstrādes veidā varētu piedzīvo izmaiņas. Cilvēks neveic darbības, kuras viņa vietā var veikt kāda ierīce, piemēram, neviens vairs necenšas iegaumēt telefona numurus no galvas, jo tos iespējams ieprogrammēt telefona atmiņā, kas noved pie tā, ka cilvēkam netrennējot atmiņu tā pasliktinās. Kā nedaudz kuriozs piemērs moderno tehnoloģiju ietekmei uz cilvēka apziņu varētu tikt minēts fantoma vibrācijas sindroms (phantom vibration syndrome), kad cilvēkam ir šķietamība par telefona vibrozvanu, kad īstenībā nekāda zvana nav bijis. Runājot par izmaiņām pašās smadzenēs, pagaidām vēl tikai tiek runāts par šādas iespējamības esamību. Daži tādas paredz tuvākajā nākotnē.

Izmantotā lit.

http://www.livescience.com/5329-internet-warping-brains.html

http://www.theatlantic.com/magazine/archive/2008/07/is-google-making-us-stupid/6868/

Zinātnes, tehnikas un reliģijas attiecības.

Pastāv uzskats, ka zinātne un reliģija ir pretējas un nesavienojamas. Tādejādi arī reliģija un tehnika varētu tikt uzskatītas par nesavienojamām, jo tehnika ir zinātnes produkts un zinātnes tālāka attīstība nav iespējama bez tehnikas. Tomēr tas, kas pārsteidz ateistus šajā jautājumā ir fakts, ka ir zinātnieki, kuri ir kreacionisma piekritēji.

Vēsturiski zinātnes un reliģijas problēmas radās faktā, ka zinātne piedāvāja faktus, kas nesaskanēja ar baznīcas doktrīnu. Sākot ar heliocentrismu, kas noliedza baznīcas pozīciju par Zemi kā pasaules centru un beidzot ar neirozinātni, kas apdraud uzskatus par dvēseles un gara eksistenci un skaidro reliģisko pieredzi kā smadzeņu darbības rezultātu konkrētos apstākļos.

Palūkojoties no nedaudz citāda skatu punkta varētu ieraudzīt pašas tehnoloģijas kā reliģiju. Cilvēki no tehnoloģijām gaida problēmu risinājumus, bet tās to nesniedz. Tehnoloģijām atrisinot kādu problēmu cilvēka dzīvē, tās izmaina veidu kā cilvēks uztver šo dzīves aspektu, tehnoloģijām spējot atrisināt konkrētu darbību un atrisinot noteikto problēmu rodas jaunas problēmas, jo pieaug cilvēku ekspektācijas par to, ko tehnoloģijas varētu paveikt.

Cilvēki gaida no tehnoloģijām to, ka tās viņus izglābs no cilvēka stāvokļa (human condition), kurā problēmas ir daļa no cilvēciskās realitātes. Piemēram, cilvēks meklē reliģijā mierinājumu par savu mirstīgumu, cerībā uz pēcnāves mūžīgo dzīvību, arī zinātne tālā nākotnē varētu nodrošināt cilvēka nemirstību (ir lasāmi populārzinātniski raksti par novecošanu kā evolucionāru kļūdu, etc), kā arī no zinātnes tuvākā vai tālākā nākotnē tiek gaidīti līdzekļi šobrīd nedziedināmu slimību ārstēšanai.

1. http://atheism.about.com/od/aboutreligion/a/TechnologyReligion.htm

2. http://www.biology-nation.com/Science_and_Religion.html

Daba vs tehnika

Runājot par dabas un tehnikas nošķīrumu jārunā par plašāku - dabas un kultūras nošķīrumu. Tehnikas jēdziens ietver sevī artefaktus, gan etimoloģiskā nozīmē (techne – māka vai prasme) gan arī kā zināšanu kopums, kas pieejams kultūrai darbarīku izgatavošanai un pielietošanai. Tikai un vienīgi cilvēkiem ir pieejama tehnika. Šis aspekts ir īpaši izteikts mūsdienās, kad rūpniecība ir apvienota ar zinātni.

Dabas un tehnikas atšķirība parādās tajā, ka tehnika ir cilvēka radīta. Cilvēks spēj tehniku kontrolēt. Dabā pastāv mijiedarbība un harmonija, tā ir pašregulējoša sistēma, tā ir pilnīga un vienota. Bet tehnika pilda kādu konkrētu uzdevumu.

Tehnika spēj iedarboties uz dabu. Cilvēks sākumā cenšas atdarināt dabu un pēc tam to pakļaut. Tehnika ir līdzeklis kā cilvēks cenšas pakļaut dabu.

Mūsdienās cilvēks ir tik ļoti tehnikas iekļauts, ka dabā nespētu bez tās iespējams pat izdzīvot, jo tehnika atsvešina cilvēku no dabas.

Runājot par tehnikas ietekmi uz dabu, jāsaka, ka tā noteikti ir ievērojama, jo, piemēram, Daniels Botkins apgalvo, ka 21.gs būs gadsimts, kurā lielāko daļu dabas kontrolēs cilvēks, ka daba būs tāda kādu cilvēks to vēlēsies. Kaut vai par piemēru varētu minēt zinātnieku apgalvojumus, ka drīz būs iespējams dabā atgriezt jau izmirušas sugas, kuru DNS ticis saglabāts. Tādejādi cilvēks ar tehnikas palīdzību paveiks to, ko daba kā pašatjaunojoša sistēma nevarēja nodrošināt.

Izm. Lit.

1. Daniel B. Botkin, Discordant Harmonies: A New Ecology for the Twenty-first Century (New York: Oxford University Press, 1990)

2. John Stuart Mill, 'Nature', in Three Essays on Religion, 1874, in Collected Works, vol. 10 (Routledge and Kegan Paul, 1969)

Lasīšanas revolūcija

"Daudzfunkcionālajās mobilajās ierīcēs - no viedtālruņiem līdz iPad un topošajiem tā konkurentiem - grāmata pārstās būt grāmata. Tā kļūs par app jeb "aplikāciju"." Tā raksta Ludvigs Zīgls, The Economist tehnoloģiju korespondents. Pilnu rakstu iespējams izlasīt The Economist speciālizlaidumā "Pasaule 2011", 19. lappusē.

Kā apgalvo Zīgls kopā ar otru raksta autori Aliksu Kristi, grāmatu lasīšanas pārtapšanu par elektronisku procesu jāuzskata par "tikpat nenovēršamu kā gravitācija vai procesoru jaudas dubultošanās". Viņi raksturo sprādzienveida statistiku, kādā iPad un tam analogas ierīces iekaro pasaules tirgu, un kā konkurējošie tehnoloģiju koncerni steidz neatpalikt. Tiek prognozēts: "No visām Amerikā 2010. gadā vispārējā tirgū pārdotajām grāmatām 8% bija elektroniskās. 2011. gadā to īpatsvars pieaugs līdz 20%."

Būtisks aspekts grāmatas transformācijā par aplikāciju neapšaubāmi būs tehnoloģiju piedāvātās iespējas padarīt lasāmvielu interaktīvāku: grāmatai iespējams pievienot kustīgus attēlus, balss ierakstus, 3D tehnoloģiju un ko tik vēl ne. Vai šī, kārtējā tehnoloģiskā revolūcija, drukāto tekstu nepadarīs par vēsturi? Raksta autori apgalvo, ka ne: "Tomēr drukātā grāmata nekad nenomirs pavisam, kā to jau pierādījuši fotofilmiņu un vinila plašu cienītāji. Un tam arī nevajadzētu notikt - cilvēku zināšanas ir pārāk vērtīgas, lai tās uzticētu tikai un vienīgi ēteram." Skaists raksta nobeigums, bet vai tas maina lietas būtību? Vai tas, ka fizikāla formāta grāmatas kļūs vien par snobisku kolekcionāru lepnumu, tomēr nenozīmē, ka lasīšanas ēra mums pieņemtā izpratnē būs beigusies?

Ir grūti paredzēt, kādas būtiskas izmaiņa šī "lasīšanas revolūcija" atstās uz cilvēka attiecībām ar rakstīto vārdu, ar tekstu. Viens ir skaidrs - ja Economist rakstā pareģotais scenārijs piepildīsies, nākamajām paaudzēm ies secen grāmatu lappušu smarža un grāmatveikalu burvība, toties būs iespēja ātrāk sabojāt redzi, ja pieņemam, ka ekrāns to bojā ātrāk nekā lappuses. Tajā pašā laikā nešķiet, ka šie būtu tie būtiskākie aspekti. Man šķiet, ka teksta pārvirzīšana uz primāri elektronisku formātu varētu transformēt redzējumu par cilvēces garīgo mantojumu kā tādu, padarot to holistiskāku un individuāli integrētāku, taču līdztekus tam degradējot autorības un kultūras konteksta aspektu nozīmību. Laiks rādīs, cik dzīvotspējīgas izrādīsies šīs spekulācijas. Starp citu, sākot tieši ar šodienu Latvijas veikalos oficiāli tiek pārdoti iPad. Lasīšanas revolūcija pamazām kļūst klātesoša arī pie mums.


Izmantotais resurss:

Pasaule 2011; #25. Ir, The Economist. 19. lpp.


Autors: Helmuts Caune, 2. kurss

Wikileaks sāga jeb interneta triumfs

Dzīves daļēja pārcelšana uz globālo tīmekli nevienam vairs nešķiet kaut kas neparasts, virtuālā realitāte ir ieņēmusi stabilu vietu mūsu dzīvespasaulē un arvien mazāk paliek tādu cilvēku, kas vēl spēj atminēties, kā īsti tas ir - būt bez interneta. Taču, lai arī cik pazīstams un tuvs internets būtu mums kļuvis, tā vien šķiet, ka lielākā daļa cilvēku vēl ne tuvu neapzinās visas tā sniegtās iespējas. Par to nepārprotami liecina fakts, ka mēs regulāri uzzinām par arvien jauniem apvāršņiem globālā tīmekļa pielietojumā, līdz ar to - par arvien jauniem veidiem, kā tīmeklis izmaina mūsu eksistenci.

Pagājušā gada nogalē pasauli satricināja, iespējams, līdz šim iespaidīgākā (jā, iespaidīgāka pat par mūzikas pirātismu un Twitter) "interneta revolūcijas" izpausme. Kāda blonda austrālieša vadīta bezpeļņas organizācija pēkšņi sāka publicēt slepenus ASV diplomātu ziņojumus, atklājot visai pasaulei lielvalstu politiskās virtuves aizkulises. Kā gan šai aktīvistu grupiņai tas izdevās? Būtībā - tikai labi pārzinot iespējas, ko mums sniedz modernākās informācijas tehnoloģijas. Taču kādas mācības mēs varam gūt no šī apvērsuma, kas, kā var noprast, tā pa īstam vēl ir tikai priekšā (Wikileaks datubāzēs atrodoties vairāk nekā miljons dokumentu, no kuriem publicēta ir tikai neliela daļa), un kā mums to vērtēt?

Kā jau tas mēdz būt pie lieliem notikumiem, reakcijas bija (un joprojām ir) dažādas. Vieni - un pie tiem vairāk sliecos arī es pats - nostājas Wikileaks un Džuliana Asānža atbalstījtāju pusē, jo viņi darbs - vismaz ideoloģiskā līmenī - veicina demokrātiju, preses brīvību un sabiedrības caurspīdību daudz vairāk nekā dažu labu varas iestāžu lozungotie centieni. "Kabeļu aktīvistu" grupiņas centieni filosofiskā līmenī patiešām ir atzīstami: viņu mērķis ir nepieļaut amorālu un neadekvātu varas izmantošanu no pasaules valstu valdību puses, [1] un modernā pasaule viņiem sniedz lieliskas iespējas to darīt nesodītiem: internetā, kāds tas ir pašlaik, ir viegli nodarīt darbiņu un nozust bez pēdām.

Wikileaks pretinieku un kritiķu argumentiem pietrūkst ideoloģiskā svara, toties pašu argumentu ir vairāk. Pirmkārt, Asanžam (būtībā viņam vienam, jo austrālietis ir organizācijas "seja", lielākā daļa pārējo locekļu darbojas daudz maz slepeni) tiek pārmests, ka nevietā un nelaikā atklāta informācija var apdraudēt konkrētu cilvēku drošību. Šis iebildums vismaz pagaidām šķiet viegli apgāžams: pirmkārt (un par šo atklājumu ir parūpējušies paši Wikileaks darboņi), līdz pat šai dienai nav uzrādīts precedents, ka kāds nevainīgs cilvēks būtu nopietni cietis publicētās informācijas dēļ [2]; otrkārt - lai arī pagaidām publicētie dokumenti brīžiem ir šokējoši un ļauj izdarīt secinājumus par ASV diplomātu ikdienas darbu, pagaidām atklātībā nav nācis nekas tāds, ko patiešām varētu uzskatīt par "vēstures cienīgu". [3], [4]
Otrkārt, (un šī pārmetuma autori ir galvenokārt Wikileaks kolēģi - citi mediji) tiek pārmests par veidu, kādā dokumenti tiek publicēti - pa lieliem blāķiem uzreiz un nešķirojot, bez analīzes un struktūras.
Treškārt, galvenokārt ASV varas iestādes cenšas juridiski un filosofiski pamatot, kāpēc ir labi, ja slepena informācija ir un paliek slepena. Tiesa gan, te mēs nonākam dilemmas priekšā: vai gadījumā, ja slepenajās un privātajās sarakstēs atklājas patiešām šokējoša un nosodāma informācija, vai slepenības principa pārkāpums nav bijis attaisnojams? Lai nu kā, ir aizraujoši un reizē savādi vērot, kā lielvalsts, kas allaž starptautiskajā arēnā sevi prezentējusi kā vispasaules demokrātijas flagmani un misionāru, tagad visiem spēkiem cenšas apspiest organizāciju, kuras pamatprincipi būtībā sakrīt ar šīs valsts "svētajiem" lozungiem.

Protams, galu galā var izrādīties, ka arī Wikileaks tikai slēpjas aiz skaistiem vārdiem un patiesībā nav nekas cits kā biznesa projekts, aiz kura savukārt slēpjas kāda ietekmīga naftas kompānija vai ieroču dīleri. [4] Tomēr man šķiet, ka ne jau tas ir galvenais. Svarīgi šeit ir pievērst uzmanību tendencei, kas nākotnē var pamatīgi izmanīt pasauli un kam Wikileaks sāga ir tikai vēstnesis.

Jau tagad ir skaidrs, ka internets šo pasauli ir transformējis. Tas ietekmē izglītības, komunikācijas, ražošanas, tirdzniecības, informācijas ieguves un daudzas citas formas. Bet vai viss "keiblgeitas" skandāls nav indikators, kas vēsta par radikālām pārvaldes izmaiņām gan nacionālā, gan internacionālā līmenī? Mēs nevaram noliegt, ka demokrātija līdz šim ir daudzējādā ziņā bijusi formāla, jo nevienai pārvaldes sistēmai pagaidām nav izdevies novērst relatīvi lielu varas koncentrāciju relatīvi mazas cilvēku grupas rokās. Mēs nevaram noliegt arī to, ka līdzšinējā vēsture pierāda, ka aplam daudzos gadījumos šī "elite" ir centusies savas privilēģijas izmantot ne tādos nolūkos, kā sākotnēji paredzēts.
Tagad, pateicoties informācijas tehnoloģiju sniegtajām priekšrocībām, pastāv iespēja, ka demokrātijas zieds varētu uzplaukt pilnībā. Tas tāpēc, ka "pārvaldāmie" beidzot ir atraduši līdzekli, kā kontrolēt "valdītājus". Tiesa gan, tas padara iespējamus arī nepatīkamus scenārijus, jo ne jau visi prot izmantot informācijas tehnoloģijas gana efektīvi, lai spētu "uzraudzīt" politiķus no savām mājām; līdz ar to cilvēki, kas to patiešām spēj, var izmantot šīs priekšrocības savā labā. [5]

Tātad, ja pieņemam, ka Wikileaks nodemonstrētais moderno tehnoloģiju izmantošanas veids attīstīsies, visticamāk, iespējami divi scenāriji. Pirmais un, bez šaubām, vēlamais, būtu godīgākas, demokrātiskas (šī vārda pilnīgā nozīmē) un caurskatāmas sabiedrības izveidošanās, kas tiktu panākts ar lielāku dēmosa kontroli pār saviem pārvaldniekiem, ko nodrošina informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Otrais un krietni mazāk patīkamais būtu tas, kas anglofonajā vidē jau ieguvis palamu nerd supremacy [5] (burtiskā tulkojumā - "nūģu pārākums"), proti, nekas cits kā varas pārvirzīšana no viena veida elites uz citu vai varas dalīšana šo grupu starpā.
Tomēr, lai arī kurš no scenārijiem piepildītos, mēs, šķiet, varam būt diezgan droši, ka jau relatīvi tuvā nākotnē piedzīvosim būtiskas varas formu transformācijas.

Izmantotie interneta resursi:

[1] Intervija ar Džulianu Asanžu: http://www.ted.com/talks/lang/eng/julian_assange_why_the_world_needs_wikileaks.html

[2] Vikipēdijas raksts par Wikileaks: http://en.wikipedia.org/wiki/Wikileaks

[3] Ivars ījabs. "Ir vērts": http://satori.lv/blogs/2345/Ivars_Ijabs

[4] Jānis Riņķis. "Wikileaks kā patiesības ministrija": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-rinkis-wikileaks-ka-patiesibas-ministrija.d?id=36191034

[5] Jaron Lanier. "The Hazards of Nerd Supremacy": http://www.theatlantic.com/technology/archive/2010/12/the-hazards-of-nerd-supremacy-the-case-of-wikileaks/68217/


Autors: Helmuts Caune, 2. kurss

Vai datoram var būt apziņa?

Roberts Osītis (2.kurss)

Idejas par mākslīgo intelektu (Artificial intelligence- AI), cilvēka radītu apziņu, plašu izplatību guva brīdī, kad parādījās pirmie kalkulatori. Neticam šķita doma, ka konstruēta iekārta spētu rēķināt. Bet, domājams, kalkulators nebija pirmais mākslīgā intelekta iespējamības vēstnesis. Cilvēces producētā kultūra ir pārpilna ar dažādām vīzijām un iespējamajiem scenārijiem, kā beigsies šie centieni tikt pie gudrām, apzinīgām un cilvēkiem paklausīgām mašīnām. Šīs idejas par mākslīgo apziņu ir ietvertas grāmatās, filmās, multenēs (animācijas filmās), spēlēs. Vanamonds no Artūra Klarka „The City and the Stars” bija neierobežoti spēcīga mākslīga būtne bērna prātā. Dators HAL 9000 no „2001: A Space Odyssey” ar kosmosa kuģa apkalpi prata sarunāties ikdienišķā valodā- datora apņēmība piepildīt ieprogrammēto uzdevumu gluži līdzinās cilvēka mērķtiecībai. Roboti no Aizeka Azimova „Robotu” sērijas. Filipa K. Dika „Do Androids Dream of Electric Sheep?” un ekranizācijā „Blade Runner” daži replikanti pat nenojauta, ka ir mākslīgi radītas sistēmas. Popkultūrā rodami neskaitāmi piemēri tam, kā cilvēka radītais mākslīgais saprāts stājas pret pašu radītāju- vai tas būtu terminators, kas atgriezies pagātnē, lai iznīcinātu cilvēcisko draudu, vai programma, kas kontrolē cilvēku prātus, dodot tiem ilūziju, ka tie dzīvo brīvas gribas kontrolētā pasaulē, lai no tiem gūtu siltuma enerģiju .
Doma par mašīnas (datora), kas apveltīta ar mākslīgo intelektu, iespējamību jau gadu desmitiem intriģē kā nobriedušus filozofus, tā komiksus lasošus mazus zēnus. Vai tiešām kādu dienu mašīna būs spējīga domāt un būt apzinīga (ar apziņu apveltīta)? Vai robots tiešām spēs piedzīvot subjektīvo iemīlēšanās pārdzīvojumu vai salauztas sirds sāpes? Svarīgs atspēriena solis šajā diskusijā bija Alana Tjūrinaga piedāvātais tests, ar kura palīdzību varētu vērtēt vai kādā konkrētā gadījumā mākslīgais saprāts ir reāls. Testa pamatideja ir vienkārša- ja mašīnai izdodas testa veicēju (kurš šo mašīnu neredz), pārliecināt, ka uz jautājumiem atbild cilvēks, tad ir pamats uzskatīt, ka šī mašīna ir domājoša, vai vismaz tai piemīt kaut kāda inteliģences pakāpe. Tomēr, iespējams, Tjūrings bija pārlieku optimistisks, domājot, ka mašīnas izstrāde, kas spētu iziet šo testu, ir rītdiena. Pagaidām algoritmiskās programmas ir pārāk specializētas, lai šo testu izietu, un nespēj atbildēt uz jebkādu jautājumu, nenododot savu mākslīgo izcelsmi. Vēl jo vairāk, pat, ja kāda mašīna izietu šo testu, saglabātos skeptiski noskaņotie, kas apgalvotu, ka valodiska atbilde uz jautājumu pietiekami nedemonstrē mašīnas domāšanu, kur nu vēl tās apziņu. Daudzi filozofi iebilstu, ka šāda novērojama uzvedība (šajā gadījumā- lingvistiska) nekalpo par pietiekamu pierādījumu mašīnas fenomenāli subjektīvajam pirmās personas pārdzīvojumam. Vārda „ābols” lietošana obligāti neparedz, ka lietotājam ir kāda apjēgsme par lietotā vārda jēgu. Šis iebildums labi sasaucas ar Serla argumentu.
Džona Serla izteiktais Ķīniešu istabas arguments kopš savas tapšanas ir raisījis plašas diskusijas, kas noris vēl šodien. Serls cenšas noraidīt tādu mākslīgā intelekta iespējamību, ko pats dēvē par „spēcīgo MI (mākslīgais intelekts)”. Šāda prasmīgi konstruēta programma ne tikai pārliecinoši spētu lietot valodu, bet to patiešām saprastu, un tai piemistu arī citas cilvēkiem raksturīgās mentālās īpašības. Šis „spēcīgais MI” tiek kontrastēts ar „vājo MI”, kas ir parasta datora programma, ko cilvēki kā instrumentu izmanto ik dienu. Izmantojot programmu, kas tekstu tulko no ķīniešu valodas uz latviešu, nenozīmē, ka šī programma jēdzieniski saprot un apzinās, ko dara. Šim argumentam Serls piedāvā spilgtu ilustrāciju: viņš sēž kādā noslēgtā istabā, kurā no ārpuses tiek ievadītas lapas ar ķīniešu simboliem. Viņam priekšā ir pamācības laba dzimtajā valodā (angļu), kas sniedz norādījumus, kā šos ķīniešu simbolus, kas iedoti no ārpuses, savirknēt secīgās virknēs un tādejādi producēt sakarīgas atbildes. Serls norāda, ka par spīti iespaidam, kāds varētu rasties kādam ārpus šīs istabas esošam atbilžu lasītājam, viņš nepavisam neprot ķīniešu valodu, bet gan vienkārši, sekojot norādījumiem, virknē šos simbolus dažādās sintaktiskās vienībās. Tā kā tieši šādi darbojas mūsdienu datori (vienkārši seko instrukcijām), tiem nav nekādas sapratnes par pašu veiktajām darbībām. Protams, Serla arguments saskaras ar kritiku. Piemēram, kāds varētu iebilst, ka visa istaba kopumā kā „sistēma” tomēr saprot ķīniešu valodu. Katra atsevišķa daļa pati par sevi valodu neprot (piem. pats Serls), bet daļām (arī instrukcijām) apvienojoties vienotā sistēmā- valodu prot. Lai gan Serla arguments ir vērsts tieši uz nostādni, ka nozīme nerodas no vienkāršas formālu simbolu manipulācijas.
Par spīti kritikai, no Serla argumenta izriet divas centrālās problēmas, kas turpina ģenerēt interesi. Pirmkārt, kā ir iespējams nošķirt vienkāršu mentālo procesu simulācijas no īstas šo procesu mākslīgas duplikācijas? Serla redzējumā datori labākajā gadījumā īstās domāšanas procesus tikai simulē, nevis patiešām apzināti attēlo. Tāpat kā datorspēles tikai simulē, piemēram, šaušanu ar ieroci vai braukšanu ar mašīnu, tā arī visi citi programmu radītās izpausmes ir tikai algoritmiska reakcija uz bināro kodu, nevis apzināta reālu mentālu procesu attēlošana. Cilvēki taču tāpat nošķir īstus dimantus no cirkonija pakaļdarinājumiem vai īstu ādu no viltotas. Otrkārt, varbūt pat svarīgāk, domājot, kāpēc dators nespēj domāt kā cilvēks un būt ar apziņu apveltīts, Serls atkāpjas pie bioloģijā balstītajiem argumentiem. Vienkārši runājot, Serls apgalvo, ka datori nav veidoti no pareizā materiāla ar attiecīgajām kauzālajām īpašībām, lai būtu spējīgi producēt, ko līdzīgu īstam domāšanas procesam vai apziņai. Pat pārliecināti materiālisti nevar apbalvot, ka visi fiziskie materiāli spēj producēt apziņu, tāpat kā ne visi fiziski materiāli var, teiksim, vadīt elektrību. Protams, šāds iebildums rada virkni citu jautājumu, kas vēršas pie vispārējas apziņas metafizikas. Līdz kādai pakāpei organismam vai sistēmai jābūt līdzīgai cilvēku uzbūvei, lai tā varētu būt apgādāta ar apziņu? Kādi konkrēti bioloģiski un neirofizioloģiski nosacījumi ir nepieciešami, lai apziņa būtu iespējama? Kāpēc precīzi konstruēta mašīna nebūtu spējīga izjust tādus piedzīvot mentālus procesus kā cilvēka subjektīvais dzīves pārdzīvojums? Kā mēs vispār varētu zināt, ka mašīna piedzīvo ko līdzīgu? Vai kādas sistēmas apziņai vispār jābūt novērojamai un līdzīgai cilvēka psihiskajai pasaulei? Lai kāda būtu atbilde uz šim jautājumiem, diezgan skaidri ir saprotams, ka pagaidām īsts „spēcīgais MI” nav realitātē novērojams, un „terminatori” un „matriksi” ir jāatstāj zinātniskās fantastikas ziņā.
Jautājot ekspertiem par mākslīgā intelekta iespējamību, parasti var sagaidīt divu veida atbildes: cilvēka līdzību nesoši roboti ir sastopam aiz kura katra stūra, vai tas nekad nebūs iespējams. Taisnība īsti laikam nav nevienam. Protams, ka datorizētas skaitļojamās mašīnas kļūs gudrākas- der atcerēties kaut vai vēl nemaz tik seno IBM Deep Blue uzvaru pār pasaules šaha uzvarētāju Gariju Kaspārovu. Tulkošanas programmas jau šodien spēj diezgan labi tulkot nelielus teksta apjomus no vienas valodas uz citu, pat noturēt šaurā tematā bāzētu sarunu. Programmas vada mehāniskas rokas uz rūpnīcu konveijeriem un dublē cilvēka darbības nosakot kādas sistēmas kļūmes un pat izrakstot medikamentus pacientiem. Šīs mākslīgā intelekta programmas ir pārcēlušās uz cilvēku ikdienas dzīvi. Daudzi no mums izmanto ar balsi kontrolējamus mobilos telefonus un būtu grūti atrast kādu paziņu, kas ne reizi nebūtu lietojis interneta meklētājus, kas arī ir sava veida MI. Šie piemēri tomēr gluži nebūtu attiecināmi uz īstu mākslīgo intelektu. Varbūt mums pašiem nav īsti skaidrs, ko mēs saprotam ar „intelektu” un „apziņu”?
Kas tad īsti ir apziņa? Vai būtu jāpiekrīt biheivioristiem un pilnībā jāatsakās no mentālajiem jēdzieniem, jo ar tiem tiek skaidrota tikai uzvedība? Varbūt mentālie stāvokļi jāapskata kā funkcionālie stāvokļi un jāpēta tikai cilvēka būtnē novērojamo „inputu” un „autputu” saistība, bet tādā gadījumā cilvēks netiek uztverts par neko vairāk kā garu algoritmu skaitļojamo mašīnu? Labi pārdomāt šķiet amerikāņu filozofa un kognitīvā zinātnieka Daniela Deneta pieeja apziņas skaidrošanai. Viņa pieeja ir holistika, bet par pamatu tiek ņemts dabaszinātņu noslēgtības princips. Denets apgalvo, ka apziņa ir evolūcijas ceļa radusies fizikālo procesu blakne. Viņš apziņu piedēvē (dažādā mērā gan) arī dzīvniekiem. Jautājums par to, ar ko mūsu psihe atšķiras no dzīvnieku un citu dzīvu organismu psihes ir jautājums par mūsu prāta subjektīvismu. Par svarīgāko faktoru evolucionārajā cīņā Denets uzskata spēju paredzēt. Šajā saistībā jāmin intencionalitātes jēdziens. Intencionalitāte ir prātīga, apzināta uzmanības fokusēšana uz pasauli. „Intencionālā nostādne ir objekta (cilvēka; dzīvnieka) uzvedības interpretācijas, kad tas tiek uztverts tā, it kā būtu racionāls aģents,”- tas ir, mēs objektam savlaicīgi piedēvējam vēlmes un uzskatus, kas varētu vadīt viņa darbības.
Domājams, ja vēlamies realizēt daudzu sapņoto sapni par mašīnām, kas mūs saprastu kā līdzīgus un spētu būt mums uzticami kompanjoni, visupirms mums jāsaprot kā darbojas mūsu pašu apziņa. Jo tikai izprotot savus mentālos procesus, kā un kāpēc tie tādi ir, būs iespējams konstruēt kaut ko kaut attāli līdzīgu.