Roberts Osītis (2.kurss)
Idejas par mākslīgo intelektu (Artificial intelligence- AI), cilvēka radītu apziņu, plašu izplatību guva brīdī, kad parādījās pirmie kalkulatori. Neticam šķita doma, ka konstruēta iekārta spētu rēķināt. Bet, domājams, kalkulators nebija pirmais mākslīgā intelekta iespējamības vēstnesis. Cilvēces producētā kultūra ir pārpilna ar dažādām vīzijām un iespējamajiem scenārijiem, kā beigsies šie centieni tikt pie gudrām, apzinīgām un cilvēkiem paklausīgām mašīnām. Šīs idejas par mākslīgo apziņu ir ietvertas grāmatās, filmās, multenēs (animācijas filmās), spēlēs. Vanamonds no Artūra Klarka „The City and the Stars” bija neierobežoti spēcīga mākslīga būtne bērna prātā. Dators HAL 9000 no „2001: A Space Odyssey” ar kosmosa kuģa apkalpi prata sarunāties ikdienišķā valodā- datora apņēmība piepildīt ieprogrammēto uzdevumu gluži līdzinās cilvēka mērķtiecībai. Roboti no Aizeka Azimova „Robotu” sērijas. Filipa K. Dika „Do Androids Dream of Electric Sheep?” un ekranizācijā „Blade Runner” daži replikanti pat nenojauta, ka ir mākslīgi radītas sistēmas. Popkultūrā rodami neskaitāmi piemēri tam, kā cilvēka radītais mākslīgais saprāts stājas pret pašu radītāju- vai tas būtu terminators, kas atgriezies pagātnē, lai iznīcinātu cilvēcisko draudu, vai programma, kas kontrolē cilvēku prātus, dodot tiem ilūziju, ka tie dzīvo brīvas gribas kontrolētā pasaulē, lai no tiem gūtu siltuma enerģiju .
Doma par mašīnas (datora), kas apveltīta ar mākslīgo intelektu, iespējamību jau gadu desmitiem intriģē kā nobriedušus filozofus, tā komiksus lasošus mazus zēnus. Vai tiešām kādu dienu mašīna būs spējīga domāt un būt apzinīga (ar apziņu apveltīta)? Vai robots tiešām spēs piedzīvot subjektīvo iemīlēšanās pārdzīvojumu vai salauztas sirds sāpes? Svarīgs atspēriena solis šajā diskusijā bija Alana Tjūrinaga piedāvātais tests, ar kura palīdzību varētu vērtēt vai kādā konkrētā gadījumā mākslīgais saprāts ir reāls. Testa pamatideja ir vienkārša- ja mašīnai izdodas testa veicēju (kurš šo mašīnu neredz), pārliecināt, ka uz jautājumiem atbild cilvēks, tad ir pamats uzskatīt, ka šī mašīna ir domājoša, vai vismaz tai piemīt kaut kāda inteliģences pakāpe. Tomēr, iespējams, Tjūrings bija pārlieku optimistisks, domājot, ka mašīnas izstrāde, kas spētu iziet šo testu, ir rītdiena. Pagaidām algoritmiskās programmas ir pārāk specializētas, lai šo testu izietu, un nespēj atbildēt uz jebkādu jautājumu, nenododot savu mākslīgo izcelsmi. Vēl jo vairāk, pat, ja kāda mašīna izietu šo testu, saglabātos skeptiski noskaņotie, kas apgalvotu, ka valodiska atbilde uz jautājumu pietiekami nedemonstrē mašīnas domāšanu, kur nu vēl tās apziņu. Daudzi filozofi iebilstu, ka šāda novērojama uzvedība (šajā gadījumā- lingvistiska) nekalpo par pietiekamu pierādījumu mašīnas fenomenāli subjektīvajam pirmās personas pārdzīvojumam. Vārda „ābols” lietošana obligāti neparedz, ka lietotājam ir kāda apjēgsme par lietotā vārda jēgu. Šis iebildums labi sasaucas ar Serla argumentu.
Džona Serla izteiktais Ķīniešu istabas arguments kopš savas tapšanas ir raisījis plašas diskusijas, kas noris vēl šodien. Serls cenšas noraidīt tādu mākslīgā intelekta iespējamību, ko pats dēvē par „spēcīgo MI (mākslīgais intelekts)”. Šāda prasmīgi konstruēta programma ne tikai pārliecinoši spētu lietot valodu, bet to patiešām saprastu, un tai piemistu arī citas cilvēkiem raksturīgās mentālās īpašības. Šis „spēcīgais MI” tiek kontrastēts ar „vājo MI”, kas ir parasta datora programma, ko cilvēki kā instrumentu izmanto ik dienu. Izmantojot programmu, kas tekstu tulko no ķīniešu valodas uz latviešu, nenozīmē, ka šī programma jēdzieniski saprot un apzinās, ko dara. Šim argumentam Serls piedāvā spilgtu ilustrāciju: viņš sēž kādā noslēgtā istabā, kurā no ārpuses tiek ievadītas lapas ar ķīniešu simboliem. Viņam priekšā ir pamācības laba dzimtajā valodā (angļu), kas sniedz norādījumus, kā šos ķīniešu simbolus, kas iedoti no ārpuses, savirknēt secīgās virknēs un tādejādi producēt sakarīgas atbildes. Serls norāda, ka par spīti iespaidam, kāds varētu rasties kādam ārpus šīs istabas esošam atbilžu lasītājam, viņš nepavisam neprot ķīniešu valodu, bet gan vienkārši, sekojot norādījumiem, virknē šos simbolus dažādās sintaktiskās vienībās. Tā kā tieši šādi darbojas mūsdienu datori (vienkārši seko instrukcijām), tiem nav nekādas sapratnes par pašu veiktajām darbībām. Protams, Serla arguments saskaras ar kritiku. Piemēram, kāds varētu iebilst, ka visa istaba kopumā kā „sistēma” tomēr saprot ķīniešu valodu. Katra atsevišķa daļa pati par sevi valodu neprot (piem. pats Serls), bet daļām (arī instrukcijām) apvienojoties vienotā sistēmā- valodu prot. Lai gan Serla arguments ir vērsts tieši uz nostādni, ka nozīme nerodas no vienkāršas formālu simbolu manipulācijas.
Par spīti kritikai, no Serla argumenta izriet divas centrālās problēmas, kas turpina ģenerēt interesi. Pirmkārt, kā ir iespējams nošķirt vienkāršu mentālo procesu simulācijas no īstas šo procesu mākslīgas duplikācijas? Serla redzējumā datori labākajā gadījumā īstās domāšanas procesus tikai simulē, nevis patiešām apzināti attēlo. Tāpat kā datorspēles tikai simulē, piemēram, šaušanu ar ieroci vai braukšanu ar mašīnu, tā arī visi citi programmu radītās izpausmes ir tikai algoritmiska reakcija uz bināro kodu, nevis apzināta reālu mentālu procesu attēlošana. Cilvēki taču tāpat nošķir īstus dimantus no cirkonija pakaļdarinājumiem vai īstu ādu no viltotas. Otrkārt, varbūt pat svarīgāk, domājot, kāpēc dators nespēj domāt kā cilvēks un būt ar apziņu apveltīts, Serls atkāpjas pie bioloģijā balstītajiem argumentiem. Vienkārši runājot, Serls apgalvo, ka datori nav veidoti no pareizā materiāla ar attiecīgajām kauzālajām īpašībām, lai būtu spējīgi producēt, ko līdzīgu īstam domāšanas procesam vai apziņai. Pat pārliecināti materiālisti nevar apbalvot, ka visi fiziskie materiāli spēj producēt apziņu, tāpat kā ne visi fiziski materiāli var, teiksim, vadīt elektrību. Protams, šāds iebildums rada virkni citu jautājumu, kas vēršas pie vispārējas apziņas metafizikas. Līdz kādai pakāpei organismam vai sistēmai jābūt līdzīgai cilvēku uzbūvei, lai tā varētu būt apgādāta ar apziņu? Kādi konkrēti bioloģiski un neirofizioloģiski nosacījumi ir nepieciešami, lai apziņa būtu iespējama? Kāpēc precīzi konstruēta mašīna nebūtu spējīga izjust tādus piedzīvot mentālus procesus kā cilvēka subjektīvais dzīves pārdzīvojums? Kā mēs vispār varētu zināt, ka mašīna piedzīvo ko līdzīgu? Vai kādas sistēmas apziņai vispār jābūt novērojamai un līdzīgai cilvēka psihiskajai pasaulei? Lai kāda būtu atbilde uz šim jautājumiem, diezgan skaidri ir saprotams, ka pagaidām īsts „spēcīgais MI” nav realitātē novērojams, un „terminatori” un „matriksi” ir jāatstāj zinātniskās fantastikas ziņā.
Jautājot ekspertiem par mākslīgā intelekta iespējamību, parasti var sagaidīt divu veida atbildes: cilvēka līdzību nesoši roboti ir sastopam aiz kura katra stūra, vai tas nekad nebūs iespējams. Taisnība īsti laikam nav nevienam. Protams, ka datorizētas skaitļojamās mašīnas kļūs gudrākas- der atcerēties kaut vai vēl nemaz tik seno IBM Deep Blue uzvaru pār pasaules šaha uzvarētāju Gariju Kaspārovu. Tulkošanas programmas jau šodien spēj diezgan labi tulkot nelielus teksta apjomus no vienas valodas uz citu, pat noturēt šaurā tematā bāzētu sarunu. Programmas vada mehāniskas rokas uz rūpnīcu konveijeriem un dublē cilvēka darbības nosakot kādas sistēmas kļūmes un pat izrakstot medikamentus pacientiem. Šīs mākslīgā intelekta programmas ir pārcēlušās uz cilvēku ikdienas dzīvi. Daudzi no mums izmanto ar balsi kontrolējamus mobilos telefonus un būtu grūti atrast kādu paziņu, kas ne reizi nebūtu lietojis interneta meklētājus, kas arī ir sava veida MI. Šie piemēri tomēr gluži nebūtu attiecināmi uz īstu mākslīgo intelektu. Varbūt mums pašiem nav īsti skaidrs, ko mēs saprotam ar „intelektu” un „apziņu”?
Kas tad īsti ir apziņa? Vai būtu jāpiekrīt biheivioristiem un pilnībā jāatsakās no mentālajiem jēdzieniem, jo ar tiem tiek skaidrota tikai uzvedība? Varbūt mentālie stāvokļi jāapskata kā funkcionālie stāvokļi un jāpēta tikai cilvēka būtnē novērojamo „inputu” un „autputu” saistība, bet tādā gadījumā cilvēks netiek uztverts par neko vairāk kā garu algoritmu skaitļojamo mašīnu? Labi pārdomāt šķiet amerikāņu filozofa un kognitīvā zinātnieka Daniela Deneta pieeja apziņas skaidrošanai. Viņa pieeja ir holistika, bet par pamatu tiek ņemts dabaszinātņu noslēgtības princips. Denets apgalvo, ka apziņa ir evolūcijas ceļa radusies fizikālo procesu blakne. Viņš apziņu piedēvē (dažādā mērā gan) arī dzīvniekiem. Jautājums par to, ar ko mūsu psihe atšķiras no dzīvnieku un citu dzīvu organismu psihes ir jautājums par mūsu prāta subjektīvismu. Par svarīgāko faktoru evolucionārajā cīņā Denets uzskata spēju paredzēt. Šajā saistībā jāmin intencionalitātes jēdziens. Intencionalitāte ir prātīga, apzināta uzmanības fokusēšana uz pasauli. „Intencionālā nostādne ir objekta (cilvēka; dzīvnieka) uzvedības interpretācijas, kad tas tiek uztverts tā, it kā būtu racionāls aģents,”- tas ir, mēs objektam savlaicīgi piedēvējam vēlmes un uzskatus, kas varētu vadīt viņa darbības.
Domājams, ja vēlamies realizēt daudzu sapņoto sapni par mašīnām, kas mūs saprastu kā līdzīgus un spētu būt mums uzticami kompanjoni, visupirms mums jāsaprot kā darbojas mūsu pašu apziņa. Jo tikai izprotot savus mentālos procesus, kā un kāpēc tie tādi ir, būs iespējams konstruēt kaut ko kaut attāli līdzīgu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru