Runājot par dabas un tehnikas nošķīrumu jārunā par plašāku - dabas un kultūras nošķīrumu. Tehnikas jēdziens ietver sevī artefaktus, gan etimoloģiskā nozīmē (techne – māka vai prasme) gan arī kā zināšanu kopums, kas pieejams kultūrai darbarīku izgatavošanai un pielietošanai. Tikai un vienīgi cilvēkiem ir pieejama tehnika. Šis aspekts ir īpaši izteikts mūsdienās, kad rūpniecība ir apvienota ar zinātni.
Dabas un tehnikas atšķirība parādās tajā, ka tehnika ir cilvēka radīta. Cilvēks spēj tehniku kontrolēt. Dabā pastāv mijiedarbība un harmonija, tā ir pašregulējoša sistēma, tā ir pilnīga un vienota. Bet tehnika pilda kādu konkrētu uzdevumu.
Tehnika spēj iedarboties uz dabu. Cilvēks sākumā cenšas atdarināt dabu un pēc tam to pakļaut. Tehnika ir līdzeklis kā cilvēks cenšas pakļaut dabu.
Mūsdienās cilvēks ir tik ļoti tehnikas iekļauts, ka dabā nespētu bez tās iespējams pat izdzīvot, jo tehnika atsvešina cilvēku no dabas.
Runājot par tehnikas ietekmi uz dabu, jāsaka, ka tā noteikti ir ievērojama, jo, piemēram, Daniels Botkins apgalvo, ka 21.gs būs gadsimts, kurā lielāko daļu dabas kontrolēs cilvēks, ka daba būs tāda kādu cilvēks to vēlēsies. Kaut vai par piemēru varētu minēt zinātnieku apgalvojumus, ka drīz būs iespējams dabā atgriezt jau izmirušas sugas, kuru DNS ticis saglabāts. Tādejādi cilvēks ar tehnikas palīdzību paveiks to, ko daba kā pašatjaunojoša sistēma nevarēja nodrošināt.
Izm. Lit.
1. Daniel B. Botkin, Discordant Harmonies: A New Ecology for the Twenty-first Century (New York: Oxford University Press, 1990)
2. John Stuart Mill, 'Nature', in Three Essays on Religion, 1874, in Collected Works, vol. 10 (Routledge and Kegan Paul, 1969)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru