THE PAST AND PRESENT SOCIETY

E.P.THOMPSON

“TIME,WORK-DISCIPLINE, AND INDUSTRIAL CAPITALISM:

THE PAST AND PRESENT SOCIETY”

Edvards Palmers Tomsons savā darbā “Laiks, Darba disciplīna un Industriālais kapitālisms” ir pievērsies sociālisma vēsturiskai problemātikai, t.i., pievērsa uzmanību cilvēka disciplinēšanas vēsturiskajam fundamentam, atrodot aizsākumus vēl agrārās sabiedrības ietvaros. Cilvēks, viņaprāt, vienmēr pakļāvās laikam un tā trūkumam. Cilvēkam dabiski piemīt kāds konkrēts režīms. Kad saule lec, cilvēks pieceļas, kad saule aust, cilvēks atdodas miegam un atpūtai. Bet, šis dabiskais režīms ir brīvs un, balstoties uz disciplīnas definīcijas, pilnība neatbilst darba disciplīnai, kāda pastāv kopš viduslaikiem.

Edvards Palmers Tomsons uzskata, ka ar pulksteņa mehānisma ieviešanu kontrole par cilvēku ir pastiprinājusies. Tiklīdz diena tiek sadalīta stundās un minūtēs – reliģijai, darba devējiem, politiķiem, u.c. augstāk par strādājošo un ne-buržuāzisku cilvēku stāvošiem grupējumiem, ir varenīgs manipulācijas ierocis. Šis ierocis ir laiks. Piemēram, puritāniskā disciplīna, kuru pats piemin autors, ir visai despotisks dzīves ierobežojums, kurš, var teikt, ir tīri mehānisks un bezpersonisks..Puritāņu disciplīna un mācība ir visai parodoksāla, jo tās loģiskā struktūra nonāk pretrunās pati ar sevi. Piemēram, cilvēkam ir aizliegts grēkot, bet cilvēks pats par sevi ir grēcīgs.¹ Līdz ar to tieksme uz negrēkošanu noved līdz utopiskai disciplīnai, kuras nežēlīgās prasības spēj izturēt tikai bezpersonsisks un mehānisks objekts. Mūsdienās laika trūkums ir pārtapis par naudas trūkumu. Respektīvi, cilvēka darbs un pats cilvēks tiek izvērtēti minūtēs. Piemēram, kāda miljoniera laiks tiek izprasts ar šādu shēmu: xmin=x$. Šāda tipa “dzīvesmāksla” parāda visai spēcīgus kapitālisma ietekmes starus. Pateicoties kapitālismam, cilvēks tiek izprasts kā darba instruments, ar konkrētu atalgojumu un konkrētu laika ietilpību. Tāpēc cilvēks ir mehāniskās struktūras sastāvdaļa. Savukārt mehāniskā struktūra sastāv no sabiedrības, kura ir nekas cits, kā vien darbīgas skrūvītes – pseidoperosnības. Balstoties uz tik mehanizētu dzīves ritējumu, var secināt, ka disciplinētā sabiedrība apriori zaudē cītīgi veidotās vērtības, morāles principus, vēlmes un dzīvot prasmi.

Nedaudz cits aspekts, kuram pievērsa uzmanību filozofs, balstoties uz pulksteņa ieviešanu sabiedrībā ir saistīs ar sociālo šķiru sadalīšanu un pulksteņa novietošanu uz ķermeņa. Pulkstenis, ar savām 60 sekundēm vienā minūtē, ja to tur pie sirds uz ķēdītes, liek visam ķermenim darboties identiskā ritmā. Respektīvi, kontrolē un uztur vienmērīgā tempā asinsriti, līdz ar to arī visu sistēmu. Kaut kas līdzīgs notiek ar cilvēku, kad tas kļūst psiholoģiski atkarīgs no laika un paša pulksteņa. Savukārt pats pulkstenis, var simbolizēt cilvēka materiālo statusu. Jo dārgāks un kvalitatīvāks pulkstenis, jo finansiāli neatkarīgāks ir cilvēks, kā arī jo aizņemtāks šis cilvēks ir. Laiks ir pārtapis par kvalitāti un dārgumu. Līdz ar to, iepriekšminētā cilvēka laika formula ir atkarīga no cilvēka darba. Un, jo vairāk un cītīgāk cilvēks iegulda sevi naudas pelnīšanā, jo vērtīgāks cilvēks kļūst.

Manuprāt šī problēma ir visai aktuāla ētikas apakšnozarēs, jo ar katru nākamo minūti cilvēks pārtop par mehānisku “kiborgu”, kurš spēj funkcionēt tikai konkrētās jomās. Šīs jomas varbūt sarežģītākās matemātiskās zinātnes, medicīna, ekonomiskās biržu spēles, taču laikam ritot cilvēks zaudē savu cilvēcīgumu. Spēju mīlēt, just, cienīt dabu un saaudzēt to, komunicēt ar sev-līdzīgajiem, nerunājot par vērtību uztveršanu un saprašanu un savu bērnu audzināšanu. Tāpēc varētu secināt, ka laiks, darba disciplīna un industriālais kapitālisms ir viens veselums, no kura progresējošam cilvēkam ir neiespējami izbēgt. Pat mūsdienās, kad it kā esot “labāk” un “brīvāk”, īstenībā ir vēl stigrāks manipulācijas tvēriens. Katrs no mums tiek ieaudzināts ar nemitīgu laika trūkuma problēmu – no pašas bērnības, ja mēs kavējam piecas minūtes uz pirmo stundu sākumskolā, mums raksta piezīmes dienasgrāmatās vai rāj. Ja mēs ierodamies ne-savlaicīgi uz vilciena pieturu, mēs varam nepaspēt tikt laicīgi uz citu transportu. Un, gadījumā, ja šajā laika grafikā notiek kādas novirzes, piemēram, vilciens kavē piecas minūtes, notiek masveidīga slēptā agresija, jo tikai dažu kavēto minūšu dēļ, viss dienas režīms sabrūk.

Bet vai ir jēga no tādas dzīvošanas? Vai tiešām laikam ir jābūt tik svarīgam mūsdienu cilvēka dzīvē? Diemžēl varētu teikt, ka pastāv divas galējības: vai nu laiks trūkst un viss notiek nemitīgā stresā un agresijā, vai nu laiks vienkārši ir relatīvs. Laika relativitāti spilgti atspoguļo tādi sabiedriskie grupējumi, kuri pilnīgi pretēji uztver tehnoloģisko procesu. Šie cilvēki apzināti ignorē laiku un jebkurus režīmus – dodas gulēt, kad vēlas, ceļas augšā – kad pagadās. Šāda tendence ir jo īpaši aktuāla 21.gs.,kurā cilvēks pilnībā ir attālinājies no dabiskā režīma. Cilvēks var negulēt vairākas diennaktis un justies tieši tāpat kā gulēdams nepieciešamās 8h, cilvēks var strādāt intelektuālo darbu 24h/7dienām un tiklīdz parādās brīvais laiks, nezin, ko ar to iesākt. Vispār jēdziens “brīvais laiks” skan visai despotiski. Jo pat no lingvistiskā skatījuma sanāk, ka laiks ir despotisks un kādam pieder, ka tas ir piederošs jebkurai augstāk stāvošai instancei, bet ne pašam cilvēkam. Cik ļoti tāda ierobežota laika pastāvēšana ierobežo cilvēka brīvību un gribu? Laikam jau visai spēcīgi, bet vēl ne tik produktīvi un racionāli kā būtu vēlams.

1http://www.itsuckstobejoe.com/jdn/writing/purtain.html

Dotajā linkā var apskatīt vairākus parodoksālus puritāniskus likumus, kā arī labāk iepazīt despotisko disciplinētību, uz kuru būtu jātiecas visas dzīves garumā.