Wikileaks sāga jeb interneta triumfs

Dzīves daļēja pārcelšana uz globālo tīmekli nevienam vairs nešķiet kaut kas neparasts, virtuālā realitāte ir ieņēmusi stabilu vietu mūsu dzīvespasaulē un arvien mazāk paliek tādu cilvēku, kas vēl spēj atminēties, kā īsti tas ir - būt bez interneta. Taču, lai arī cik pazīstams un tuvs internets būtu mums kļuvis, tā vien šķiet, ka lielākā daļa cilvēku vēl ne tuvu neapzinās visas tā sniegtās iespējas. Par to nepārprotami liecina fakts, ka mēs regulāri uzzinām par arvien jauniem apvāršņiem globālā tīmekļa pielietojumā, līdz ar to - par arvien jauniem veidiem, kā tīmeklis izmaina mūsu eksistenci.

Pagājušā gada nogalē pasauli satricināja, iespējams, līdz šim iespaidīgākā (jā, iespaidīgāka pat par mūzikas pirātismu un Twitter) "interneta revolūcijas" izpausme. Kāda blonda austrālieša vadīta bezpeļņas organizācija pēkšņi sāka publicēt slepenus ASV diplomātu ziņojumus, atklājot visai pasaulei lielvalstu politiskās virtuves aizkulises. Kā gan šai aktīvistu grupiņai tas izdevās? Būtībā - tikai labi pārzinot iespējas, ko mums sniedz modernākās informācijas tehnoloģijas. Taču kādas mācības mēs varam gūt no šī apvērsuma, kas, kā var noprast, tā pa īstam vēl ir tikai priekšā (Wikileaks datubāzēs atrodoties vairāk nekā miljons dokumentu, no kuriem publicēta ir tikai neliela daļa), un kā mums to vērtēt?

Kā jau tas mēdz būt pie lieliem notikumiem, reakcijas bija (un joprojām ir) dažādas. Vieni - un pie tiem vairāk sliecos arī es pats - nostājas Wikileaks un Džuliana Asānža atbalstījtāju pusē, jo viņi darbs - vismaz ideoloģiskā līmenī - veicina demokrātiju, preses brīvību un sabiedrības caurspīdību daudz vairāk nekā dažu labu varas iestāžu lozungotie centieni. "Kabeļu aktīvistu" grupiņas centieni filosofiskā līmenī patiešām ir atzīstami: viņu mērķis ir nepieļaut amorālu un neadekvātu varas izmantošanu no pasaules valstu valdību puses, [1] un modernā pasaule viņiem sniedz lieliskas iespējas to darīt nesodītiem: internetā, kāds tas ir pašlaik, ir viegli nodarīt darbiņu un nozust bez pēdām.

Wikileaks pretinieku un kritiķu argumentiem pietrūkst ideoloģiskā svara, toties pašu argumentu ir vairāk. Pirmkārt, Asanžam (būtībā viņam vienam, jo austrālietis ir organizācijas "seja", lielākā daļa pārējo locekļu darbojas daudz maz slepeni) tiek pārmests, ka nevietā un nelaikā atklāta informācija var apdraudēt konkrētu cilvēku drošību. Šis iebildums vismaz pagaidām šķiet viegli apgāžams: pirmkārt (un par šo atklājumu ir parūpējušies paši Wikileaks darboņi), līdz pat šai dienai nav uzrādīts precedents, ka kāds nevainīgs cilvēks būtu nopietni cietis publicētās informācijas dēļ [2]; otrkārt - lai arī pagaidām publicētie dokumenti brīžiem ir šokējoši un ļauj izdarīt secinājumus par ASV diplomātu ikdienas darbu, pagaidām atklātībā nav nācis nekas tāds, ko patiešām varētu uzskatīt par "vēstures cienīgu". [3], [4]
Otrkārt, (un šī pārmetuma autori ir galvenokārt Wikileaks kolēģi - citi mediji) tiek pārmests par veidu, kādā dokumenti tiek publicēti - pa lieliem blāķiem uzreiz un nešķirojot, bez analīzes un struktūras.
Treškārt, galvenokārt ASV varas iestādes cenšas juridiski un filosofiski pamatot, kāpēc ir labi, ja slepena informācija ir un paliek slepena. Tiesa gan, te mēs nonākam dilemmas priekšā: vai gadījumā, ja slepenajās un privātajās sarakstēs atklājas patiešām šokējoša un nosodāma informācija, vai slepenības principa pārkāpums nav bijis attaisnojams? Lai nu kā, ir aizraujoši un reizē savādi vērot, kā lielvalsts, kas allaž starptautiskajā arēnā sevi prezentējusi kā vispasaules demokrātijas flagmani un misionāru, tagad visiem spēkiem cenšas apspiest organizāciju, kuras pamatprincipi būtībā sakrīt ar šīs valsts "svētajiem" lozungiem.

Protams, galu galā var izrādīties, ka arī Wikileaks tikai slēpjas aiz skaistiem vārdiem un patiesībā nav nekas cits kā biznesa projekts, aiz kura savukārt slēpjas kāda ietekmīga naftas kompānija vai ieroču dīleri. [4] Tomēr man šķiet, ka ne jau tas ir galvenais. Svarīgi šeit ir pievērst uzmanību tendencei, kas nākotnē var pamatīgi izmanīt pasauli un kam Wikileaks sāga ir tikai vēstnesis.

Jau tagad ir skaidrs, ka internets šo pasauli ir transformējis. Tas ietekmē izglītības, komunikācijas, ražošanas, tirdzniecības, informācijas ieguves un daudzas citas formas. Bet vai viss "keiblgeitas" skandāls nav indikators, kas vēsta par radikālām pārvaldes izmaiņām gan nacionālā, gan internacionālā līmenī? Mēs nevaram noliegt, ka demokrātija līdz šim ir daudzējādā ziņā bijusi formāla, jo nevienai pārvaldes sistēmai pagaidām nav izdevies novērst relatīvi lielu varas koncentrāciju relatīvi mazas cilvēku grupas rokās. Mēs nevaram noliegt arī to, ka līdzšinējā vēsture pierāda, ka aplam daudzos gadījumos šī "elite" ir centusies savas privilēģijas izmantot ne tādos nolūkos, kā sākotnēji paredzēts.
Tagad, pateicoties informācijas tehnoloģiju sniegtajām priekšrocībām, pastāv iespēja, ka demokrātijas zieds varētu uzplaukt pilnībā. Tas tāpēc, ka "pārvaldāmie" beidzot ir atraduši līdzekli, kā kontrolēt "valdītājus". Tiesa gan, tas padara iespējamus arī nepatīkamus scenārijus, jo ne jau visi prot izmantot informācijas tehnoloģijas gana efektīvi, lai spētu "uzraudzīt" politiķus no savām mājām; līdz ar to cilvēki, kas to patiešām spēj, var izmantot šīs priekšrocības savā labā. [5]

Tātad, ja pieņemam, ka Wikileaks nodemonstrētais moderno tehnoloģiju izmantošanas veids attīstīsies, visticamāk, iespējami divi scenāriji. Pirmais un, bez šaubām, vēlamais, būtu godīgākas, demokrātiskas (šī vārda pilnīgā nozīmē) un caurskatāmas sabiedrības izveidošanās, kas tiktu panākts ar lielāku dēmosa kontroli pār saviem pārvaldniekiem, ko nodrošina informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Otrais un krietni mazāk patīkamais būtu tas, kas anglofonajā vidē jau ieguvis palamu nerd supremacy [5] (burtiskā tulkojumā - "nūģu pārākums"), proti, nekas cits kā varas pārvirzīšana no viena veida elites uz citu vai varas dalīšana šo grupu starpā.
Tomēr, lai arī kurš no scenārijiem piepildītos, mēs, šķiet, varam būt diezgan droši, ka jau relatīvi tuvā nākotnē piedzīvosim būtiskas varas formu transformācijas.

Izmantotie interneta resursi:

[1] Intervija ar Džulianu Asanžu: http://www.ted.com/talks/lang/eng/julian_assange_why_the_world_needs_wikileaks.html

[2] Vikipēdijas raksts par Wikileaks: http://en.wikipedia.org/wiki/Wikileaks

[3] Ivars ījabs. "Ir vērts": http://satori.lv/blogs/2345/Ivars_Ijabs

[4] Jānis Riņķis. "Wikileaks kā patiesības ministrija": http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-rinkis-wikileaks-ka-patiesibas-ministrija.d?id=36191034

[5] Jaron Lanier. "The Hazards of Nerd Supremacy": http://www.theatlantic.com/technology/archive/2010/12/the-hazards-of-nerd-supremacy-the-case-of-wikileaks/68217/


Autors: Helmuts Caune, 2. kurss

Grupas prezentācija „Tehnika un vara” (9.dec)

Kas ir tehnika?

Ar “tehniku” lielākoties saprot mākslīgi radītus līdzekļus, kurus cilvēks rada, lai sasniegtu konkrētus mērķus (piemēram, lai dotos kosmosā). Tehnika atspoguļo cilvēka vajadzības un zināšanas. Tehnika ienāk mūsu dzīvē, jo to pieprasa pati dzīve, cilvēka darbība visdažādākajās jomās (ekonomikā, zinātnē, mākslā u. c.)

Kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

1. Sabiedrība ir tik ļoti kļuvusi atkarīga no tehnikas, ka straujas tehnoloģiskas pārmaiņas cilvēkā rada sociālas un psiholoģiskas problēmas. Cilvēks ir pakļauts važām, ko pats ir radījis kā savu pasauli un savas gribas izpausmi.

2. Tehniku iespējams uzlūkot arī neitrāli, vērtējumam pakļauts tikai tās pielietojums. Taču arī šeit rodas problēmas, jo kā gan var neitrāli vērtēt atombumbu vai medikamentus, ko var pārbaudīt tikai uz beztiesīgajiem 3. pasaules valstu bērniem? (Dž. Grānts)

Kur rodas draudi?

Tehnika nes daudz laba (medicīnā, piemēram), bet draudi rodas kļūdainā tās izmantošanā. Vēlme dominēt potenciāli sevī nes traģēdiju. Nav noslēpums, ka cilvēks, izmantojot konkrētus tehnikas līdzekļus, ir vainojams pie globālās sasilšanas, tāpēc saprotami ir centieni samazināt lielo, industriālo valstu “apgriezienus”. Tehnikas progress nenotiek bez cilvēka līdzdalības, tomēr tas ir gana autonoms, lai to vairs nevarētu apturēt.

Kā mēs nonākam pie tehnikas nepareizas izmantošanas?

· Lielāka koncentrēšanās nevis uz mērķi (cilvēku), bet uz līdzekli (tehniku)

· Pārvietošanās dinamikas pieaugumā rodas atsvešinātība, tāpēc grūtāk ievērot ētisko maksimu, mūsu skats kļūst pragmatisks.

· Orientācija uz kvantitāti nomāc kvalitāti.

· Mūsu uzskati, vērtības, ētiskā pozīcija šablonizējas. Cilvēki sāk spriest standarti. (To rada masu komunikācijas līdzekļi.)

Vai tehnikai ir vara pār mums? (H. Jonass)

1. Tehnikas sniegtie panākumi ātri noved cilvēku ilūzijā, kad viņš vairs nespēj uztvert robežu, kad sākas zaudējumi. (Kvantitatīvā ražošana un lielā peļņa noved līdz kvalitātes krīzei – piemērs – Ķīnas ražotā produkcija)

2. Tehniskās potences prasa to īstenošanu. Cilvēks tehnikā redz savas varas iespējas, tāpēc cenšas to nemitīgi attīstīt, bet pastāv risks zaudēt kontroli.

3. Tehnikas orientācija uz nākotni aizplīvuro mums skatienu uz tagadni. Pārāk liela piepūle radot veidus, kā taupīt naftas resursus un zāļu izgudrošana nākotne slimībām (nemaz nezinot, vai nākotnē tas viss būs vajadzīgs) neļauj pilnvērtīgi pievērsties tagad esošajām problēmām.

4. Resursu trūkums un dabas piesārņotība ir kļuvuši par mūsu dzīves labklājības noteicējfaktoriem, tāpēc mēs aizraujamies ar rūpēm par dabu, atstājot novārtā cilvēku. Humānisma sabrukums.

5. Tiek pacilāti jautājumi par to, vai ir vērts saglabāt ģenētisko mantojumu, ja ir skaidrs, ka tuvojas tehniskais laikmets, kur viss būs iespējams? Vai mums nedraud iznīkšana?

Kas ir potenciālie un kas ir aktuālie draudi? Atombumbas paradokss: Mērķis ir vispasaulīgs miers. Bet atombumba tiek radīta kā drošības garants un aizsarglīdzeklis. Tātad atombumba radīta ar mērķi to neizmantot.

Cik tehnika ir destruktīva? (Ē. Fromms)

20. gadsimtā tehnika sasniedza savu apogeju tās destruktivitātes teoretizēšanā. Cilvēcē attīstās tieksme uz negatīvo agresiju. Tā ir sabiedrības tieksme uz vardarbību, iznīcināšanu un sadismu. Sadisma mērķis ir iegūt varu pār citu, vājāku cilvēku. Tā ir pārcilvēka ilūzija, pārvarot paša nespēcību. Ikdienā sadisms izpaužas mums pierastās formās – priekšnieka/padotā attiecībās; kapitālistiskās sabiedrības konstrukcijā – cilvēka resursu ekspluatācija.

Spilgts negatīvās agresijas veids – nekrofīlija. Šajā kontekstā tā jāsaprot kā tieksme pārvērst visu dzīvo nedzīvajā, iznīcināt iznīcināšanas dēļ, interese par visu, kas ir mehānisks. Nekrofīlija saistās ar tehnikas pielūgsmi. Tā ir novēršanās no dzīvās pasaules (atsvešināšanās) un vēršanās uz „nedzīves” pasauli – pārspīlēta interese par automašīnām, jaunāko aparatūru, sterilu medicīnu utt.

Cilvēks šajos apstākļos sāk tiekties uz to, ko tam uzspiež tehnikas loģika – nepārtraukts progress. Veidojas nedzīva pasaule – nāves pasaule, kurā cilvēka izdzīvošanai nav garantu. Cilvēks pats sagrauj savu pasauli.

Prezentēja: Artis Ostups, Elza Puhova, Lāsma Kublicka, Paula Bogomolova 3.kurss