Par tehniku un cilvēka dabu.

L.MUMFORD

“TEHNIKA UN CILVĒKA DABA”

Levis Mumfords ir amerkiāņu sociologs, vēsturnieks, kā arī tehnoloģiju problemātikas filozofs. Viņa darbs “Tehnika un cilvēka daba” (Technics and the Nature of Man) tika sarakstīta 1970.gadā, tehnoloģiskā progresa zelta laikos. Darba galvenā ideja ir cieši saistīta ar cilvēka vēsturisko attīstību un to savstarpējo sadarbību ar tehnoloģijām. Tāpēc autors savā argumentācijā kritizē vairākus vēsturiski radītos stereotipus par cilvēka dabu, ar kuru palīdzību cenšas parādīt biotehniskās labās un silktās puses.

Pirmais stereotips, kuru izskata filozofs, ir cilvēka definējums. Cilvēku definē kā aktīvu, funkcionālu dzīvnieku, kurš prot izmantot instrumentus (tool-using animal) un balstoties uz šāda definējuma tiek izvirzīta ideja par to, kā cilvēks pakāpeniski attīštoties ir pārtapis par mehānismu apkalpojošu dzīvnieku. Respektīvi, cilvēks, pār cik no paša sākuma ir bijis darbīgs un spējīgs izmantot parocīgus instrumentus, ar laiku ir kļuvis slinks un pasīvs, tādejādi sekmējot mehānismu attīstību. Un būdams vēl slinkāks var nonākt līdz tādam līmenim, kurā nevis cilvēks apkalpos tehniku un tehnoloģijas, bet gan pati tehnika un tās objekti kļūs neatkarīgi un apaklpos cilvēku. Protams, šāda tipa skaidrojums par cilvēka un tehnikas sadarbību izklausās nedaudz utopisks, taču vēsturiski pieņemams. Otrs viedoklis ir loģiskāks, tas balstās uz idejas, ka tehnoloģiju attīstība aizsākās pateicoties tam, ka dažādu konsekvenču dēļ cilvēkam pietrūka pārtikas. Līdz ar to sākotnējie darbarīki pakāpeniski transformējās par ar vien sarežģītākām un masīvākām mašinērijām. Loģiski, ka arī šo rīku simbolizācija un uzlabošana, gan verbālā, gan fiziskā, sekmēja tehnoloģijas zelta laikmeta dzimšanu.

Tāpēc, balstoties uz šī teksta, varētu secināt, ka, pirmkārt, tehnoloģiju attīstības process tomēr ir aizsācies tāpēc, ka agrīnais cilvēks nespēja dabiskā ceļā iegūt nepieciešamo iztikas minimumu. Otrkārt, laika taupības dēļ un tieksmes pēc labākā un ērtākā, tehnoloģijas pārtapa par intelektuālu priekšrocību, ar kuras palīdzību varēja parādīt savu spēcīgumu pāri citiem cilvēkiem. (Piemēram, Senās Ēģiptes piramīdas – tās tika celtas, lai simbolizētu Ēģiptes varenību. Izstrādātās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tās tika būvēt, vēl pat mūsdienās nav saprastas un atrastas. Līdz ar to Senās Ēģiptes varenīgums vēl joprojām ir redzams un saprotams.) Treškārt, tehnoloģijas ar laiku ir kļuvušas par simboliem, kuri ir klātesoši cilvēka ikdienas dzīvē.

Modernajā pasaulē tehnoloģijas ir nonākušas līdz visai augstam līmenim un turpina attīstīties ar vien tālāk. Taču, tāpat kā 1970.gadā, šodien ir aktuāls jautājums par to, cik ļoti tehnoloģijas ir produktīvas, ja to produktivitāte īstenībā ir ekvivalenta destrukcijai un vardarbībai, attiecībā pret cilvēku un apkārtējo vidi. Cik ļoti šīs megasarežģītās mašīnas kaitē un cik ļoti tās palīdz un uzlabo cilvēka tagadnējo situāciju? Pārsvarā statistikas dati vēsta par ražīgumu, saražoto preci – atombumbu skaitu, jaunu rakešu izgudrošanu un miljardu dzīvnieku nogalināto miesu izplatību pārtikas tirgū. Un galvenais, ka neviens nepievērš uzmanību tam, cik produktīvi tiek saražota šī nepieciešamā prece. Cik daudz pārtikas produktu modificē tik stipri, ka tās nespēj pārveidot par minerāvielām pat zeme? Cik daudz no saražotā tiek izmests miskastē un it kā pārstrādāts no jauna? Kādu mieru uztur nebeidzamais Aukstais karš? Un vai tiešām atkarība no datora un datortehnikas uzlabo cilvēka dzīvi un kur nu vēl paša cilvēka dabu?

Tehnoloģijas ir kļuvušas par cilvēka esamības galveno sastāvdaļu un ir atņēmušas daudzas parādības un spējas no cilvēka dabas. Piemēram, ne visi mūsdienu cilvēki tagad spēs saprast kā iestādīt augu vai kā ravēt nezāles. Pats smieglīgākais, ka ir pat tādi cilvēki, kuri neprot pat gatavot ēst, jo mūsdienu tehnoloģiskais laikmets atļauj visu nopirkt gatavu, nerunājot pat par kaut kādām mākslinieciskām vai inovatīvām izpasumēm aroddarbos. Mūsdienās viss, ko bija spējušas veikt vēl mūsu omes, skaitās par izcilu spēju, profesionalitāti un ekskluzīvu preci. Un naivi būtu domāt, ka cilvēks mūsdienās ir loģisks, racionāls un izglītots. Nē, cilvēks ir pārtapis par slinku parazītu, vismaz tā varētu nosaukt pārsvarā lielāko daļu no sociālo pabalstu mīlētājiem un bezdarbniekiem. Savukārt inteliģence mūsdienās ir tie, kuri prot laicīgi izgudrot kaut ko jaunu tehno-zinātnes sfērā un praktiski to pielietot vai laicīgi tajā ieguldīt konkrētus finansiālos līdzekļus. Un, ja paskatīties no neitrālas puses un padomāt historiciski – cik ļoti mūsdienās cilvēce ar tehnoloģijām ir attīstījusies tālāk par tiem pašiem viduslaikiem? Jā, mums ir smartfonu hierarhija, ātrāks transports, taču būtībā nekas nav mainījies, jo tie, kuri izgudro un iegulda ir valdnieki. Starptautiskajās attiecībās notiek tas pats – kuram stilīgākas un masīvākas atombumbas tas valda par ekonomiku un politiku. Būtībā, mēs tāpat kā viduslaikos ticam absolūtai varai. Un šī maģiskā absolūtā vara pieder cilvēkam radītajām tehnoloģijām. Mūsu maģija ir tas, kas padara mūs par vergiem.

Būtībā tehnoloģijas var uzskatīt kā jaunās reliģijas aizsākšanos. Mēs cienam iegātāto Asus Optimus Ultra Slim vairāk nekā savus draugus vai ģimeni. Vīrieši pret mašīnām izturās pieklājīgāk nekā pret savu bērnu mātēm. Viss, kas notiek pateicoties tehnoloģiskajam progresam, rāda to, cik ļoti cilvēks ir pārtapis par necilvēcīgu vergu. Tas vergo un kalpo pašaradītajiem bezdvēseliskiem un mehāniskiem elkiem. Un kas tad notiks tālāk? Pārtaps pasaule par industriālo elli, kurā pat estētiskais skaistums vairs netiks pieņēmams vai arī atgriezīsies sākotnējā stadijā un sāks visu no sākuma? Šīs problēmas ietvaros, Levis Mumfords piedāvā iemācīties sadzīvot ar tehnisko attīstību un atrast kompromisu, kurš sekmētu gan produktīvi-pozitīvo tehnoloģisko attīstību, gan arī saglabātu cilvēka dabu. Bet, cik ļoti tas ir iespējams un kā to izdarīt, Mumfords nesniedz atbildi.