Grupas prezentācija „Tehnika un vara” (9.dec)

Kas ir tehnika?

Ar “tehniku” lielākoties saprot mākslīgi radītus līdzekļus, kurus cilvēks rada, lai sasniegtu konkrētus mērķus (piemēram, lai dotos kosmosā). Tehnika atspoguļo cilvēka vajadzības un zināšanas. Tehnika ienāk mūsu dzīvē, jo to pieprasa pati dzīve, cilvēka darbība visdažādākajās jomās (ekonomikā, zinātnē, mākslā u. c.)

Kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

1. Sabiedrība ir tik ļoti kļuvusi atkarīga no tehnikas, ka straujas tehnoloģiskas pārmaiņas cilvēkā rada sociālas un psiholoģiskas problēmas. Cilvēks ir pakļauts važām, ko pats ir radījis kā savu pasauli un savas gribas izpausmi.

2. Tehniku iespējams uzlūkot arī neitrāli, vērtējumam pakļauts tikai tās pielietojums. Taču arī šeit rodas problēmas, jo kā gan var neitrāli vērtēt atombumbu vai medikamentus, ko var pārbaudīt tikai uz beztiesīgajiem 3. pasaules valstu bērniem? (Dž. Grānts)

Kur rodas draudi?

Tehnika nes daudz laba (medicīnā, piemēram), bet draudi rodas kļūdainā tās izmantošanā. Vēlme dominēt potenciāli sevī nes traģēdiju. Nav noslēpums, ka cilvēks, izmantojot konkrētus tehnikas līdzekļus, ir vainojams pie globālās sasilšanas, tāpēc saprotami ir centieni samazināt lielo, industriālo valstu “apgriezienus”. Tehnikas progress nenotiek bez cilvēka līdzdalības, tomēr tas ir gana autonoms, lai to vairs nevarētu apturēt.

Kā mēs nonākam pie tehnikas nepareizas izmantošanas?

· Lielāka koncentrēšanās nevis uz mērķi (cilvēku), bet uz līdzekli (tehniku)

· Pārvietošanās dinamikas pieaugumā rodas atsvešinātība, tāpēc grūtāk ievērot ētisko maksimu, mūsu skats kļūst pragmatisks.

· Orientācija uz kvantitāti nomāc kvalitāti.

· Mūsu uzskati, vērtības, ētiskā pozīcija šablonizējas. Cilvēki sāk spriest standarti. (To rada masu komunikācijas līdzekļi.)

Vai tehnikai ir vara pār mums? (H. Jonass)

1. Tehnikas sniegtie panākumi ātri noved cilvēku ilūzijā, kad viņš vairs nespēj uztvert robežu, kad sākas zaudējumi. (Kvantitatīvā ražošana un lielā peļņa noved līdz kvalitātes krīzei – piemērs – Ķīnas ražotā produkcija)

2. Tehniskās potences prasa to īstenošanu. Cilvēks tehnikā redz savas varas iespējas, tāpēc cenšas to nemitīgi attīstīt, bet pastāv risks zaudēt kontroli.

3. Tehnikas orientācija uz nākotni aizplīvuro mums skatienu uz tagadni. Pārāk liela piepūle radot veidus, kā taupīt naftas resursus un zāļu izgudrošana nākotne slimībām (nemaz nezinot, vai nākotnē tas viss būs vajadzīgs) neļauj pilnvērtīgi pievērsties tagad esošajām problēmām.

4. Resursu trūkums un dabas piesārņotība ir kļuvuši par mūsu dzīves labklājības noteicējfaktoriem, tāpēc mēs aizraujamies ar rūpēm par dabu, atstājot novārtā cilvēku. Humānisma sabrukums.

5. Tiek pacilāti jautājumi par to, vai ir vērts saglabāt ģenētisko mantojumu, ja ir skaidrs, ka tuvojas tehniskais laikmets, kur viss būs iespējams? Vai mums nedraud iznīkšana?

Kas ir potenciālie un kas ir aktuālie draudi? Atombumbas paradokss: Mērķis ir vispasaulīgs miers. Bet atombumba tiek radīta kā drošības garants un aizsarglīdzeklis. Tātad atombumba radīta ar mērķi to neizmantot.

Cik tehnika ir destruktīva? (Ē. Fromms)

20. gadsimtā tehnika sasniedza savu apogeju tās destruktivitātes teoretizēšanā. Cilvēcē attīstās tieksme uz negatīvo agresiju. Tā ir sabiedrības tieksme uz vardarbību, iznīcināšanu un sadismu. Sadisma mērķis ir iegūt varu pār citu, vājāku cilvēku. Tā ir pārcilvēka ilūzija, pārvarot paša nespēcību. Ikdienā sadisms izpaužas mums pierastās formās – priekšnieka/padotā attiecībās; kapitālistiskās sabiedrības konstrukcijā – cilvēka resursu ekspluatācija.

Spilgts negatīvās agresijas veids – nekrofīlija. Šajā kontekstā tā jāsaprot kā tieksme pārvērst visu dzīvo nedzīvajā, iznīcināt iznīcināšanas dēļ, interese par visu, kas ir mehānisks. Nekrofīlija saistās ar tehnikas pielūgsmi. Tā ir novēršanās no dzīvās pasaules (atsvešināšanās) un vēršanās uz „nedzīves” pasauli – pārspīlēta interese par automašīnām, jaunāko aparatūru, sterilu medicīnu utt.

Cilvēks šajos apstākļos sāk tiekties uz to, ko tam uzspiež tehnikas loģika – nepārtraukts progress. Veidojas nedzīva pasaule – nāves pasaule, kurā cilvēka izdzīvošanai nav garantu. Cilvēks pats sagrauj savu pasauli.

Prezentēja: Artis Ostups, Elza Puhova, Lāsma Kublicka, Paula Bogomolova 3.kurss

Tehnika un ekonomika: ģenētiski modificēta pārtika

http://www.csa.com/discoveryguides/gmfood/overview.php

http://www.nra.lv/zinas/14914-genetiski-modificeta-partika-frankensteinisks-neprats.htm

Mūsdienās ļoti daudz diskutē par to, vai ģenētiski modificēta pārtika (turpmāk tekstā saukšu to par GMP) ir kaitīga cilvēka veselībai un apkārtējai videi, vai arī tas vienkārši ir nākamais solis pārtikas tehnoloģiju attīstībā un mums nevajag uztraukties, jo ģenētiskā modificēšana ir tikpat dabiska lieta, kā parasta selekcija. Viedokļi atšķiras, un bieži vien tos, kuri aizdomīgi skatās uz GMP, ironiski sauc par "nemoderniem", saka, ka viņi nevēlas dzīvot attīstītā sabiedrībā, un ka cilvēkam nevajadzētu tik ļoti baidīties no visa jauna. Savukārt, cilvēki, kuri ir pret šādas pārtikas ieviešanu, apgalvo, ka par var būt tikai tie, kuri redz tikai pagaidu labumus un nespēj vai negrib lūkoties nākotnē. Strīds ir diezgan ass, bet kāmēr publiskā telpā notiek diskusijas, veikalos tiek pārdota GMP, mēs visi to pērkam, patīk tas mums vai nē, jo bieži vien citas izejas nav.

Kas attiecas uz mani, es labprāt atstātu eksperimentus zinātniekiem, man būtu diezgan interesanti lasīt par sasniegumiem laboratorijās, bet veikalos es gribētu redzēt normālu, dabisku pārtiku. Ģenētiskie eksperimenti nav tas pats, kas elektrības atklāšana, jo šajā gadījumā mēs mainām dabu. Es neuzskatu, ka cilvēks ir dabas pavēlnieks, neuzskatu arī, ka viņš ir dabas vai Dieva vergs. Mūsu civilizācija ir nejaušs notikums, ļoti jauks utml., bet nejaušs. Ja cilvēku civilizācija pazudīs, daba, Visums paliks. Cilvēki nevar mainīt dabu, kā vien gribas, un izvairīties no sekām. Tā nav nekāda dabas atriebība, protams, bet cilvēkiem tomēr jābūt atbildīgiem par saviem darbiem un jāapzinās, ka viņi nav Universa vainagojums. Ģenētiski modificēta pārtika - kas tālāk? Ģenētiski modificētais cilvēks? Neesmu pārliecināta, ka visi GMP atbalstītāji piekristu pārveidot arī sevi.

Paejot malā no metafiziskiem prātojumiem, gribu pateikt, ka es vienkārši neticu, ka GMP ražotaji rūpējas par to, lai skaitā strauji augošai cilvēcei būtu, ko paēst. GMP ir lētāka, ātrāk izaudzējama, un tas ir galvenais faktors, kas veicina to ražošanu un pārdošanu. Nedomāju, ka var apstrīdēt apgalvojumu, ka kapitalistiskā sabiedrībā peļna ir galvenais. Un šķiet, ka aiz milzīgas peļņas perspektīvas, pārtikas ražotāji, pārtikas tehnologi ir aizmirsuši par jebkāda veida morāli.

Kā izskaidrot eksperimentus, kuru rezultātā žurkas, kuras baroja ar GMP, deva pēcnācējus, kuri nebija spējigi uz reprodukciju? Kā izskaidrot eksperimentus, kuri apgalvo kaut ko pilnīgi pretēju? Domāju, ka šajā jomā parāk maz tiek atklāts parastam cilvēkam, jo, ja viņš būs spējīgs kritiski izvērtēt situāciju, tad varētu samazināties peļna, jo cilvēks var izvēlēties atteikties no GMP.

Tehnika un ekonomika neapšaubāmi ir saistītas, un tā vien šķiet, ka šajā savienībā nav vietas cilvēkam. Cilvēks paliek vienīgi kā patērētājs, kuram uzspiež apšaubāmos zinātnieku sasniegumus, vienalga, vai viņš grib tos pieņemt, vai nē.

Marija Assereckova, 2. kurss

Daba vs Tehnika

Jau iepriekšējā rakstā ieskicējot, iedalīju cilvēka vidi divās kategorijās – dabiskā (organisms) un tehniskā (organizācija) pasaule. Tās var raksturot kā naturāli-organisko un tehniski-mehānisko „pasauli”.

Naturāli-organisko pasauli raksturo dabiskums (nav domāts kā cirkulārs termins), instinkti, misticisms, ticība, kultūra (noteiktās sabiedrībās veidojušies likumi, normas, tikumi), harmonija un mijiedarbība. Tā ir pilnība, veselums. Te darbojas cikliskums (dzimšana-nāve, pašatražošana, mūžīgā atgriešanās), virzība uz mērķi.

Turpretī tehniski-mehānisko pasauli raksturo mākslīgums, likumsakarības, racionalitāte, pragmatisms, aktualitāte un sistemātiskums. Tā ir konstrukcija. Tā nav ģenerēta un nespēj pati ģenerēt (no sevis), tā ir pilnībā cilvēk aktivitātes produkts.

Kaut kur pa vidu tam visam ir cilvēks. Tas nāk no dabas un rada tehniku. Ikdienā viņš nevar izvairīties ne no vienas no šīm vidēm.

Jautājums – kāpēc cilvēks tik strauji attālinās no dabas un iegrimst tehnikā?

Cilvēks attālinās no dabas, iespējams, tāpēc, ka nejūtas tajā vairs ērti. Kā svešumā.

Pastumjot malā liriskos aprakstus par to, cik daba ir skaista un noslēpumaina, mēs saprotam, ka daba ir arī bīstama. Nonākot „tīrajā” dabā, cilvēks nostājas aci pret aci ar likteni. Te ir dzīvnieki, augu pasaule, visādi dzīvīgi procesi, ko cilvēkam ar savām modernajām zināšanām (kas, starp citu, liek daudz lielāku uzsvaru uz tehnisko un humanitāro izglītošanu, nekā uz dabas izzināšanu) būs grūti saprast.

Daba ir, pirmkārt, neparedzama. Un cilvēks, kā rāda laiks, allaž ir vēlējies visu kontrolēt. Laikapstākļus, dzimstību, nāvi un gandrīz visu viņam arī ir izdevies pakļaut kontrolei. Tikai dabu ne (daļēji arī to, taču ne tādā mērā, kādā viņam to gribētos). Ja dabu pakļauj pilnīgai kontrolei, tā mirst.

Turpretī tehnika ne tikai paver cilvēkam vietu viņa pārvaldei, bet arī nodrošina komfortu.

Iedomājieties, ka jūs nonākat uz neapdzīvotas salas un esat spiesti tur mitināties, cik gan daudz jums būtu jāizdara, lai spētu tur dzīvot – jāuzbūvē pajumte, miteklis, jāsagādā ēdiens un ūdens, jāparūpējas par drošību no apkārtējās vides u.c. To visu mums sniedz, ja ne pati tehnika, tad tehniskā vide – mājokli, pārtiku un drošību, kā arī daudz ko citu.

Iespējams, mūsdienās, lielai daļai cilvēku daba ir kļuvusi par kaut ko, pie kā atgriezties, pie kā atpūsties. Tā ir kaut kas, kas allaž ir pie rokas, tomēr pietiekami tālu, lai varētu paspēt pēc tās sailgoties.

Paula Bogomolova, 3.kurss

Mumford L. Technics and the Nature of Man / Berdyaev N. Man and Machine //Mackey R., Mitcham C. Philosophy and Technology: Readings in the Philosophic Problems of Technology. Free Press, New York, 1972

Cilvēks un mašīna. Tehnoloģijas kristiešu skatījumā – brīnums vai apokalipse?

Mūsdienu cilvēkam ir atlikusi stingra ticība tikai vienai sfērai – tehnikas zinātnei. Tās jaudai un bezgalīgai attīstībai. Allaž, lai kaut kam ticētu, cilvēks ir pieprasījis brīnumus, lai vēlāk tos apšaubītu un noliegtu. Tagad tehnika viņam spēj sniegt pat vairāk nekā brīnumus.

Kristiešu apziņa uz tehniku skatās divējādi:

1. No reliģiskā skatījuma tehnika tiek uztverta neitrāli un vienaldzīgi. Tā uzlabo dzīvi, sniedz ērtības kā kristiešiem, tā arī pārējai sabiedrības daļai. Tāpēc lielākā kristiešu tehnoloģijas uztver visai pozitīvi.

2. No otras puses, tiek uzskatīts, ka tehnoloģijas un zinātne jau sāk ieņemt Dieva lomu cilvēka dzīvē. Cilvēks kļūst no tās atkarīgs. Tādējādi (lai arī mazākā) daļa kristiešu sabiedrības redz tehnoloģijas apokaliptiskā skatījumā. Tehnikā viņi saskata Antikrista triumfu, kas pamazām uzkundzējas pār cilvēci.

20. gs krievu reliģijas filozofs N.Berdjajevs (1874-1948) uzskata, ka šāda veida Apokalipses idejas ļaunprātīga sagrozīšana (kas īpaši raksturīga krievu Pareizticīgajai Baznīcai – viss, kas tai nepatīk, kas sagrauj ierasto (tradicionālo) kārtību, tiek brīvi interpretēts kā Antikrista izpausme un drauds cilvēku eksistencei) ir nekas cita kā kūtrs problēmas risinājums, kas nāk no bailēm. Taču arī pirmā pozīcija neder, jo tā vispār atsakās saskatīt jebkādu problēmu.

Tehniku var saprast dažādi. Vārds τέχνη attiecas uz industriju un mākslu (ekonomikas, sakaru, militārā tehnika), bet τεχνάζω nozīmē radīt, darināt ar prasmi (pie šī pieder arī garīgā tehnika, piemēram, joga). Pie tehnikas priekšrocībām autors min tās spēju nodrošināt dižākus rezultātus ar mazāku spēku patēriņu. Taču pie trūkumiem jāmin kvalitatīvo sasniegumu aizvietošanu ar kvantitatīviem. (Kvalitāti spēj nodrošināt pats cilvēks.)

Uz jautājumu, kāpēc tehnika un tehnoloģijas ir uzskatāms par draudu cilvēkam, Berdjajevs atbild, ka, reizēm dzīves mērķi kļūdaini tiek aizstāti ar tās līdzekļiem. Tehnika ir tikai līdzeklis cilvēka dzīvē. Mērķim ir jābūt garīgam. Tāpēc tehnika vien nenoved līdz dzīvības galam, par dzīvības galu ir atbildīgs gars.

Taču tehnika ar saviem brīnumiem uzurpē cilvēka apziņu, līdz tas aizmirst par tās sākotnējo nozīmi. Viss, ko cilvēks izgudro, kļūst par pašmērķi (tā cilvēks pats sevi padara par vergu.) Autors min, ka līdz ar tehnikas pozicionēšanos par mērķi, mūsos proporcionāli zūd garīgums. Veidojas divi paradoksi:

1. Mūsdienās vara pieder, tā saucamajai, rupjajai matērijai, jo pēc tās ir nepieciešamība, bet vērtība tai ir maza; savukārt tam, kam tiek piešķirta augstākā vērtība – Dievam – varas praktiski vairs nav.

2. Tāpēc no vienas puses, mūsdienu kultūra ir neiedomājama bez tehnikas, bet līdz ar tehnikas laikmeta atnākšanu, sākas kultūras destrukcija.

Kultūrā izpaužas duālisms – cīņa starp organisko pasauli (dabu, Dieva radītu) un tehnisko pasauli (tehniku, cilvēka radītu). Abas darbojas pretēji viena otrai. Organisms (daba) ir teleoloģiski virzīts, tajā daba vai Dievs jau ir ielicis mērķi un virzību. Turpretī organizācija (tehnika) ir virzīta uz pašu procesu, piemēram, mehāniskais pulkstenis, virzīts uz to lai darbotos un rādītu laiku, ko tajā ielicis cilvēks. Tomēr organizētam mehānismam piemīt inerta tieksme paverdzināt savu radītāju vai aizstāt to, jo tas, lai arī ir tā pilnīgs pretstats, ir tam līdzīgs (šeit var atsaukties uz „Jāņa atklāsmē” minēto Mesijas/Antikrista līdzību - lai arī tās ir pilnīgi atšķirīgas būtnes, sabiedrība sajauks Antikrista identitāti). Piemēram, organiskā struktūra – patriarhālā kārtība – kas, kā liekas, ir pastāvējusi kopš pirmsākumiem, ir Dieva noteikta, ierasta, harmoniska, dabiska, mūžīga kārtība 18. gs nogalē tiek sadragāta, kad vēsturē sāk iesakņoties feminisms. No vienas puses, daba tiek aizstāta ar tehniku, bet no otras – notiek kultūras virzīšanās un attīstība.

Kristietībā par ļaunumu netiek uzskatīta pati tehniskā attīstība, bet gan cilvēka iejušanās Radītāja/Demiurga lomā, kas ir vēršanās pret Dievu, kas jau pats par sevi ir fakts Antikrista triumfam. Un, ja vēl vairāk padziļinātās problēmā, tad var saskatīt, ka, ja tehnika ir jaunais cilvēks (pieņemot, ka cilvēks ir jaunais Dievs, kas radījis tehniku), tad arī tehnika pamazām izstumj cilvēku no savas „dzīves”, kļūstot patstāvīga (piem., cilvēki paliek bez darba).

Par lielāko problēmu, kas skar cilvēku šajā sakarā, autors nosauc dehumanizāciju. Izraušanās no ierastās sistēmas. Šī dehumanizācija notiek caur tehniku. Cilvēkam paveras skats uz lietām, ko viņš pats nespēj tvert ar maņām. Tādējādi ar savām zināšanām un tehnisko attīstību, viņš pats paceļas virs pārējiem. Ja agrāk cilvēks bija visu lietu mērs, lielākā dzīves vērtība (vērtība a apriori), tad tagad (kapitālisma laikmetā) vērtīgs ir tikai tas cilvēks, kas nes labumu. Tāds ir mūsdienu cilvēks – emancipēts no dabas, zinošs, pragmatisks, varens indivīds, kas cenšas izzināt savu vietu visumā.

Paula Bogomolova, 3.kurss

Berdyaev N. Man and Machine (I) //Mackey R., Mitcham C. Philosophy and Technology: Readings in the Philosophic Problems of Technology. Free Press, New York, 1972

Transhumānisms

Transhumānisms ir balstīts uz pasaules uzskatu un kultūras kustību,kas apstiprina iespējas un vēlmes uzlabot cilvēka stāvokli, izmantojot zinātni un tehnoloģijas. Transhumānisms meklē turpināšanu un evolūcijas attīstību, vadoties pēc dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr cenšoties uzlabot personas dzīvi atbrīvojot no visiem bioloģiskajiem ierobežojumiem, radikāli uzlabojot garīgās un fiziskās spējas.

Hank Hyena (raksnieks,skolotājs)-kad cilvēki apmēklēja Singularity Summit(annual conference of the Singularity Institute for Artificial Intelligence) viņi runāja par datoriem un Al tehnoloģijām,galvenās intereses ir kā uzlabot cilvēka veiktspēju. Parasti uzsvars tiek likts uz sajūtu uzlabošanu, izziņām un domām, tas ir cilvēka uzlabošanu. Ir cilvēki kuri ir ilgstdzīvošanas pusē, nekā slikta tajā nav, noteikti kāds grib dzīvot miljons gadu,arī par prāta fizisko uzlabošanu tiek runāts . Piemēram lai iegūtu kautko līdzīgu kibernētiskai uzlabošanai, būtu nepieciešams aizstāt visus muskuļus un skeleta sistēmu, vai pat visu ķermeni, atskaitot smadzenes. Būt super cilvēkam kiborgam,varētu vienā rāvienā salabot to kas ir salauzts. Ja piemēram vecam būdams, daļas vai orgāni sāk justices slikti ar tehnoloģijām varētu salabot un ar ekstremitāšu un orgānu aizstāšanu varētu uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti.Transhumānismā cilvēka izlūkošana un nemirstības problēmas ir primāras tēmas.

Jau tagad ir pieejamas ierīces kas uzlabos mūsu dzīves ilgstamību, piemēram,valkājot aizsargķiveres braukšanas laikā.Vairāk nekā miljons cilvēku katru gadu mirst satiksmes negadījumos, un piecdesmit miljoni gūst traumas, bet lielākā daļa cilvēku prêt braukšanu izturās tā it kā tas būtu pilnīgi drõši. Aizmirstot kiborgu rokas, kā būtu ar caurspīdīgu aizsargķiveri, kura būtu tik neuzkrītoša, ka cilvēki varētu to valkāt droši braukšanas laikā, neuztraucoties par to ka kāds svešinieks smejas.

Ir svarīgi atzīmēt, ka transhumānisms neapdraudētu visas tradicionālās kristīgās vērtības, tikai dažas no tām līdzīgi kā zinātne to kopumā dara.Tas neapdraud vērtības kā ,,cieni savu kaimiņu”, ,,esi jauks prêt citiem”. Pētnieks Hugo de Garis prognozē karu starp transhumānistiem un anti-transhumānistiem kas izraisītu miljardiem cilēku nāvi.Ir šaubas ka tas notiks,jo lielākā daļa anti-transhumānistu ir skeptiski noskaņoti ka transhumānistu tehnoloģijas darbosies.

http://www.acceleratingfuture.com/michael/blog/category/transhumanism/

http://cosmeng.org/index.php/YES!_to_Transhumanism