Mūsdienu cilvēkam ir atlikusi stingra ticība tikai vienai sfērai – tehnikas zinātnei. Tās jaudai un bezgalīgai attīstībai. Allaž, lai kaut kam ticētu, cilvēks ir pieprasījis brīnumus, lai vēlāk tos apšaubītu un noliegtu. Tagad tehnika viņam spēj sniegt pat vairāk nekā brīnumus.
Kristiešu apziņa uz tehniku skatās divējādi:
1. No reliģiskā skatījuma tehnika tiek uztverta neitrāli un vienaldzīgi. Tā uzlabo dzīvi, sniedz ērtības kā kristiešiem, tā arī pārējai sabiedrības daļai. Tāpēc lielākā kristiešu tehnoloģijas uztver visai pozitīvi.
2. No otras puses, tiek uzskatīts, ka tehnoloģijas un zinātne jau sāk ieņemt Dieva lomu cilvēka dzīvē. Cilvēks kļūst no tās atkarīgs. Tādējādi (lai arī mazākā) daļa kristiešu sabiedrības redz tehnoloģijas apokaliptiskā skatījumā. Tehnikā viņi saskata Antikrista triumfu, kas pamazām uzkundzējas pār cilvēci.
20. gs krievu reliģijas filozofs N.Berdjajevs (1874-1948) uzskata, ka šāda veida Apokalipses idejas ļaunprātīga sagrozīšana (kas īpaši raksturīga krievu Pareizticīgajai Baznīcai – viss, kas tai nepatīk, kas sagrauj ierasto (tradicionālo) kārtību, tiek brīvi interpretēts kā Antikrista izpausme un drauds cilvēku eksistencei) ir nekas cita kā kūtrs problēmas risinājums, kas nāk no bailēm. Taču arī pirmā pozīcija neder, jo tā vispār atsakās saskatīt jebkādu problēmu.
Tehniku var saprast dažādi. Vārds τέχνη attiecas uz industriju un mākslu (ekonomikas, sakaru, militārā tehnika), bet τεχνάζω nozīmē radīt, darināt ar prasmi (pie šī pieder arī garīgā tehnika, piemēram, joga). Pie tehnikas priekšrocībām autors min tās spēju nodrošināt dižākus rezultātus ar mazāku spēku patēriņu. Taču pie trūkumiem jāmin kvalitatīvo sasniegumu aizvietošanu ar kvantitatīviem. (Kvalitāti spēj nodrošināt pats cilvēks.)
Uz jautājumu, kāpēc tehnika un tehnoloģijas ir uzskatāms par draudu cilvēkam, Berdjajevs atbild, ka, reizēm dzīves mērķi kļūdaini tiek aizstāti ar tās līdzekļiem. Tehnika ir tikai līdzeklis cilvēka dzīvē. Mērķim ir jābūt garīgam. Tāpēc tehnika vien nenoved līdz dzīvības galam, par dzīvības galu ir atbildīgs gars.
Taču tehnika ar saviem brīnumiem uzurpē cilvēka apziņu, līdz tas aizmirst par tās sākotnējo nozīmi. Viss, ko cilvēks izgudro, kļūst par pašmērķi (tā cilvēks pats sevi padara par vergu.) Autors min, ka līdz ar tehnikas pozicionēšanos par mērķi, mūsos proporcionāli zūd garīgums. Veidojas divi paradoksi:
1. Mūsdienās vara pieder, tā saucamajai, rupjajai matērijai, jo pēc tās ir nepieciešamība, bet vērtība tai ir maza; savukārt tam, kam tiek piešķirta augstākā vērtība – Dievam – varas praktiski vairs nav.
2. Tāpēc no vienas puses, mūsdienu kultūra ir neiedomājama bez tehnikas, bet līdz ar tehnikas laikmeta atnākšanu, sākas kultūras destrukcija.
Kultūrā izpaužas duālisms – cīņa starp organisko pasauli (dabu, Dieva radītu) un tehnisko pasauli (tehniku, cilvēka radītu). Abas darbojas pretēji viena otrai. Organisms (daba) ir teleoloģiski virzīts, tajā daba vai Dievs jau ir ielicis mērķi un virzību. Turpretī organizācija (tehnika) ir virzīta uz pašu procesu, piemēram, mehāniskais pulkstenis, virzīts uz to lai darbotos un rādītu laiku, ko tajā ielicis cilvēks. Tomēr organizētam mehānismam piemīt inerta tieksme paverdzināt savu radītāju vai aizstāt to, jo tas, lai arī ir tā pilnīgs pretstats, ir tam līdzīgs (šeit var atsaukties uz „Jāņa atklāsmē” minēto Mesijas/Antikrista līdzību - lai arī tās ir pilnīgi atšķirīgas būtnes, sabiedrība sajauks Antikrista identitāti). Piemēram, organiskā struktūra – patriarhālā kārtība – kas, kā liekas, ir pastāvējusi kopš pirmsākumiem, ir Dieva noteikta, ierasta, harmoniska, dabiska, mūžīga kārtība 18. gs nogalē tiek sadragāta, kad vēsturē sāk iesakņoties feminisms. No vienas puses, daba tiek aizstāta ar tehniku, bet no otras – notiek kultūras virzīšanās un attīstība.
Kristietībā par ļaunumu netiek uzskatīta pati tehniskā attīstība, bet gan cilvēka iejušanās Radītāja/Demiurga lomā, kas ir vēršanās pret Dievu, kas jau pats par sevi ir fakts Antikrista triumfam. Un, ja vēl vairāk padziļinātās problēmā, tad var saskatīt, ka, ja tehnika ir jaunais cilvēks (pieņemot, ka cilvēks ir jaunais Dievs, kas radījis tehniku), tad arī tehnika pamazām izstumj cilvēku no savas „dzīves”, kļūstot patstāvīga (piem., cilvēki paliek bez darba).
Par lielāko problēmu, kas skar cilvēku šajā sakarā, autors nosauc dehumanizāciju. Izraušanās no ierastās sistēmas. Šī dehumanizācija notiek caur tehniku. Cilvēkam paveras skats uz lietām, ko viņš pats nespēj tvert ar maņām. Tādējādi ar savām zināšanām un tehnisko attīstību, viņš pats paceļas virs pārējiem. Ja agrāk cilvēks bija visu lietu mērs, lielākā dzīves vērtība (vērtība a apriori), tad tagad (kapitālisma laikmetā) vērtīgs ir tikai tas cilvēks, kas nes labumu. Tāds ir mūsdienu cilvēks – emancipēts no dabas, zinošs, pragmatisks, varens indivīds, kas cenšas izzināt savu vietu visumā.
Paula Bogomolova, 3.kurss
Berdyaev N. Man and Machine (I) //Mackey R., Mitcham C. Philosophy and Technology: Readings in the Philosophic Problems of Technology. Free Press, New York, 1972
