Tehnika zinātne seminārā mūsu darba grupas ietvaros aktualizējām tēmu par zinātnieku un tā lomu sabiedrībā, „Kas ir zinātnieks?” Šī jautājuma problemātikas un iespējamo atbilžu ieskicēšanai kā paraugu gribētu minēt Donnas Haravejas rakstu, kas iekļaut rakstu krājumā Mūsdienu Feministiskās teorijas.
Donna Haraveja (Donna Haraway) ir plaša profila zinātniece, kuras pētījumu joma ir zinātņu vēsture. Šeit viņa apraksta, ka zinātnes un sociālo pētījumu rezultātā ir radusies spēcīga sociālā konstruktīvisma argumentācija, kas ir attiecināma uz visām zināšanu formām. Neviens skatījums kādas disciplīnas ietvaros nedrīkstētu būt priviliģēts, jo zināšanu robežu iezīmēšana var tik uzskatīta par „varas spēlēm” nevis virzību pretī patiesībai. Kādēļ gan lai mūs ietekmētu zinātnieku apraksti par viņu darbību un panākumiem, ja viņi tik pat labi var būt ieinteresēti aizmiglot mums skatienu. Sociālais konstruktīvisms D.Haravejas prāt, skaidri norāda, ka oficiālās ideoloģijas par objektivitāti un zinātnisko metodi nedod pareizo priekšstatu par to, kā patiesībā tiek iegūtas zinātniski pamatotas zināšanas. Sociālais konstruktīvisms varētu aizstāvēt viedokli, ka ideoloģizētā doktrīna par zinātnisko metodi tiek sacerēti, lai novērstu mūsu uzmanību no pasaules efektīvākas izziņas ar zinātniskās prakses palīdzību. No šī viedokļa raugoties, zinātne – šī vienīgā īstā spēle, tā, ko mums visiem vajadzētu spēlēt – ir retoriska. Tā ir attiecīgo sociālo spēlētāju pārliecināšana par to, ka mūsu radītās zināšanas ir ceļš uz ļoti objektīva spēka vēlamo formu. Zināšanu socioloģijas stingrā programma apvienojas ar semioloģijas un dekonstrukcijas tīkamajām un netīkamajām metodēm, lai uzstātu uz patiesības retorisko dabu. Vēsture ir stāsts, ko Rietumu kultūras entuziasti stāsta viens otram; vēsture ir diskutējams teksts un spēku lauks; saturs un forma. Šī ir tā prakse, uz kā balstās pasauli pārveidojošā pārliecināšana, kas iemiesojas aizvien jaunos pārsteidzošos objektos, kā mikrobi, kvarki un gēni.
Haraveja D. Dislocētās zināšanas:zinātniskuma jautājums feminismā un daļēja skatījuma privilēģija // Mūsdienu Feministiskās teorijas, Antoloģija, Jumava, 2001
Padziļinātai interesei piedāvāju iepazīties ar sociālo konstruktīvismu:
http://plato.stanford.edu/entries/social-construction-naturalistic/#WhaSocCon
http://en.wikipedia.org/wiki/Social_constructionism
http://books.google.lv/books?id=L301_vk1LzQC&printsec=frontcover&dq=social+constructionism&source=bl&ots=JTg-40znGb&sig=PsbH0JjltZcOBjwAElW-HxBOHOc&hl=lv&ei=bZXKTKcp0e05toaVsAE&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=3&ved=0CCoQ6AEwAg#v=onepage&q&f=false
Sociālais konstruktīvisms kā vēl viena holisma forma ļauj citiem vārdiem izcel un uzsvērt indivīda vienlīdzības apzināšanos sabiedrībā. Atgādinājums kunga un verga spēlei vienpatņa un pūļa harmonijā, kad tiktiešām atkal un atkal parādās retoriskas iezīmes robežu pieprasījumā starp indivīdu un sabiedrību, zinātnes nozaru atdalītībā, zinātniskuma un nezinātniskuma nošķīrumā u.c. Zinātnieka zinātniskuma dilemmu iezīmē Paula Stradiņa problēmas uzstādījums: "Būtiski ir tas, ko mēs dēvējam par zinātnieku: mācītus, akadēmiski izglītotus cilvēkus, kas ģenerē jaunas zināšanas, idejas un atziņas, veic atklājumus, vai arī cilvēkus, kuri spēj uztvert, izprast, modificēt un ieviest vietējās sabiedrības apziņā jaunas zinātniskās atziņas. Tātad – donors vai akceptors, atziņu ģenerēsana vai recepcija."
AtbildētDzēstKad mēs, apzinoties ieviestu protēžu pielietojumus, turpinām taustīt jau iemītu produktivitātes ceļu esošā patiesumam, tiek veiktas darbības, kuras apkopojoši varētu dēvēt par 'novērojumu procesiem'. Kaut kādā mērā tādos mirkļos nevaram nesajusties kā pētnieki attiecībās ar pētāmo objektu kaut arī neesam iedziļinājušies jau vēsturiski priekšnoteitos šī objekta atpazīstamības sniegtos informācijas avotos. Ontoloģisku zināšanu uzkrājumi un pielietojums jeb atšifrēšana rada mūsu prāta uztverei savādāku izpratni par uztverto, nekā sākotnējā. Rodas jautājums: ko sinonīmu atšķirība nozīmē objektam un ko uztvērējam? Šāda tipa atbilde sniedzas epistemoloģiskas informācijas laukā. Vilards Van Ormans Kvains (Willard Van Orman Quine) to atšifrē kā vienu no empīrisma dogmām – analītiskuma un sintētiskuma nošķīrums, kas iezīmē jau pieminēto retoriku un tās spēju tiktiešām sagandēt intersubjektīvisma ideju veselumā. Tas nozīmē, ka vienpatnis viens pats nemaz nevar būt vienpatnis. Vēl jo vairāk, viens tas nevar būt pat nekas.
Stradiņš J. "Zinātanes un augstskolu sākotne Latvijā." Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. Citāts – 19. lpp.
Quine W. V. O. "Two Dogmas of Empiricism"// "From a Logical Point of View". Cambridge, London: Harvard University Press, 1980.
Jau Ulda ievietotajā citātā parādās divas vārda "zinātnieks" izpratnes, manuprāt, ir svarīgi nošķirt šī vārda šaurāko un plašāko nozīmi. Šaurākā nozīmē zinātnieks varētu būt cilvēks, kuram ir dziļas un perspektīvas zināšanas vienā vai vairākās zinātnes jomās un kurš veic pētījumus, lai paplašinātu savu un līdz ar to visu izpratni par dabu ("daba" šeit domāta plašā nozīmē, ietverot fizikas likumus, ķīmiju, matemātiku(kuras saistību ar dabu ir grūtāk redzēt, bet tādai jābūt ir) un arī cilvēkus- sociālo sfēru u.c.). Ar pētījumu es domāju- zinātnisku pētījumu, lai paskaidrotu, izmantoju Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāna Māra Kļaviņa teikto: „Zinātniskais pētījums ir teorētisku un eksperimentālu pasākumu veikšana ar nolūku bagātināt zinātni un praksi ar jaunām atziņām. Tomēr katra konkrēta zinātniska pētījuma mērķis, protams, ir ievērojami šaurāks, un parasti tas robežojas ar noteikta jautājuma, problēmas izpēti. Tajā laikā galvenais, kas raksturo katru zinātnisko pētījumu, ir jaunu zināšanu ieguve vai jaunu praktisku iemaņu (tehnoloģiju) attīstīšana.”
AtbildētDzēstProtams, ka „cilvēki, kuri spēj uztvert, izprast, modificēt un ieviest vietējās sabiedrības apziņā jaunas zinātniskās atziņas”, bet nenodarbojas ar zinātniskiem, zinātnes paradigmas ierobežotiem pētījumiem, ir pelnījuši zinātnieka titulu, bet tomēr nedaudz citādākā nozīmē- plašākā.