Vai tehnoloģijai ir dvēsele?

Vācu psihologs-filozofs Volfgangs Gīgerihs(Giegerich) savos darbos seko grieķu filozofu lozungam:sõzein tā phainomena,saglabāt,glābt lietas tieši tādā izskatā,kādā tās parādās,manifestējas konkrētajā pasaulē. ,,Glābt" ir tas pats,kas restaurēt lietu cieņu vai,kā Jungs to teiktu,pieļaut,ka lietām ir dvēsele.Vārds ,,dvēsele"savukārt šeit nav jāsaprot kā tīri garīga vai nemirstīga substance cilvēkā,bet vienkārši kā spēja redzēt lietas to dzīvīgumā,spontānumā un tēlainumā.Gīgeriha uztverē galvenais šķērslis,kas aizkavē saredzēt tehnoloģijā dvēseli,ir maniheisma fantāzija jeb modelis.Maniheisms bija trešā gasimta reliģiski filozofiskā mācība(nodibinājis Mani) ar izteikti duālistisku domāšanas noslieci:visa pastāvošā pamatā ir cīņa starp pretējiem spēkiem.Pašreizējā kontekstā tas nozīmē,ka opozīcija starp dabu un psihi,matēriju un garu nav aksiomātiska vai mūžīga;tā ir vēsturiski nosacīta patiesība un kā tāda derīga tikai Rietumu apziņas jomā.Bet ar to nav teikts,ka Rietumos valdošais duālisms nav nekas vairāk kā sava veida negadījums,nejauša gara aptumšošanās.Grīgerihs tajā saredz kaut ko līdzīgu neapvaldāmai kaislei,gribu dominēt un apspiest,denuncēt un nomelnot.Kādi tad varētu būt šīs nostājas dziļākie cēloņi,arhetipiskās saknes?
Agrajos viduslaikos pastāvēja uzskats,ka sievietei nav dvēseles.Mulier non habet animam.Protams,šodien mums tas skanētu pretīgi,absurdiski.Un tomēr tieši to pašu mēs attiecinām uz ārējo,fizisko pasauli;ārpasaules realitāti,resp,.tehnoloģijai nav dvēseles.Tehnoloģijas radītās lietas ir bezdvēseliskas,nedzīvas.Abas propozīcijas-,,sievietei nav dvēseles"un ,,tehnoloģija ir bezdvēseliska"-izsaka to pašu veco maniheisma fantāziju,tikai pārveidotā formā.Gluži kā senāk sieviete tika uzskatita par vas iniquitatum(grēcīguma trauks),tā šodien tehnoloģija tiek idenficēta ar krasu materiālismu un totālu ļaunumu-indīgu atkritumu tvertni,smogs,radioaktīvie stari.
Pēc Junga vārdiem visam esošajam piemīt kaut kas dvēselisks.Iznāk,ka viss atkarīgs no tā,kur un kādā veidā dvēselei ,,iepatīkas" parādīties. ,,Vecos labos laikos" tā izpaudās bailēs no spokiem,raganām,sumpurņiem.Šie ,,māņu tēli",izņemot bērnus un neirotiķus,nevienu vairs nebaida,bet tas vēl nenozīmē,ka tie pazuduši no vēstures skatuves.Tie ir tikpat dzīvi kā agrāk,tikai-savādākā formā:dvēsele šodien izsakās tehnoloģijas radītās,empīriski konkrētās,taustāmās lietās un,protams,viskonkrētāk un vistaustāmāk-baismīgajā spēkā,ko sevī slēpj kodolieroči.
Tehnoloģija ir modernā cilvēka dvēseles attēls,un šī attēla materiāliskums un burtiskums nav jāsaprot kā iztēles pretstats,bet tikai kā savādāka,atšķirīga tās pašas ,,mūžīgās"iztēles lokāla manifestācija.Mēs esam kaut kā samierinājušies,ka lietas,ko izgrūž konveijeri,ir ,,bezpersoniskas",ka tām nav dvēseles.Tehniski saražotie produkti ir kļuvuši par prommešanas objektiem,un mēs dzivojam prommnešanas kultūrā.Dvēsele tagad mīt tikai abstraktajā tehnoloģijā kā tādā,tās visumā.Tāpat kā jūdu-kristiešu monoteiskais Dievs absorbēja sevī visu numinozumu,kas agrāk mājoja dabas parādībās,tā mūsdienās tehnoloģija ir kļuvusi par vienīgo īsti radošo un patiesi dzīvo realitāti.Šodien pastāv tikai viens simbols,viena dvēseles izpausme,viens tēls-tehnoloģija.Tehnoloģija ir mūsu jaunais monoteisms,jaunais Dievs,kas,tāpat kā Vecās Derības Jahve,necieš sev blakām nevienu citu dievu(tēlu).
fragments no-Karogs 10,90/Roberts Mūks,Vai tehnoloģijai ir dvēsele?/

Biopirātisms

Materiāls no prezentācijas lekcijas laikā, ko sagatavoja Zane Lodiņa, Oskars Jansons, Niklāvs Olševskis, Kristaps Resnais, Andris Vāravs un Reinis Pētersons.

Mūsdienu pasaule ir pieredzējusi strauju attīstību dažādās tās nozarēs, kura nesusi sev līdzi plašas izmaiņas. Līdz ar to tas nenāk kā pārsteigums, ka katrai kompānijai, kura mēģina saglabāt konkurētspēju strauji augošajā tirgū, ir rūpīgi jāapsver vajadzības un vēlmes to iespējamajiem klientiem, lai sniegtu pakalpojumus, kuri ir kā inovatīvi, tā vajadzīgi. Tomēr, kā pieredze rāda, radīt jaunus produktus prasa ne tikai laika, bet arī līdzekļu patēriņu. Tieši tāpēc, mēs kā sabiedrība esam aculiecinieki arvien vairāk incidentiem, kuri tiek veikti no kompāniju puses, kuros no cilvēkiem, kuri dzīvo trešās pasaules valstīs, un ne tikai, tiek iegūta un patentēta informācija, kā pamats produkta ražošanai. Problēma tāda, ka šis process nevienmēr ir legāls. Šo procesu sauc par biopirātismu.
No Collins Dictionary, biopiracy is “the use of wild plants by international companies to develop medicines, without recompensing the countries from which they are taken.”
Un OxfordDictionary, it is “the practice of commercially exploiting naturally occurring biochemical or genetic material, especially by obtaining patents that restrict its future use, while failing to pay fair compensation to the community from which it originates.”
Citiem vārdiem sakot, biopirātisms attiecas uz gadījumiem, kad starptautiskas kompānijas patentē kādu ģenētisku resursu vai tradicionālās zināšanas, kas gūtas no vietējiem iedzīvotājiem valstīs, kurās resursi un zināšanas iegūti. Tā rezultātā, vietējie iedzīvotāji šajās valstīs nevar izmantot savas sākotnējās zināšanas un resursus nemaksājot autoratlīdzību uzņēmumiem, kuriem pieder patents. Tādējādi to var uzskatīt par zādzību no cilvēkiem, kas šīs zināšanas atklāja pirmie.

Biopirātisms un intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšana. Biopirātisms ir samērā neskaidrs temats. No vienas puses, kompānijas kuras izmanto neattīstītās valstis un to vietējos iedzīvotājus, izmantojot ražošanā tām pieejamās tradicionālās zināšanas, nepārkāpj likumu, ja šīs zināšanas nav tikušas patentētas. Bet kad cilvēki izmanto šīs zināšanas nemaksājot autoratlīdzību kompānijām, kuras tās ir negodīgā ceļā patentējušas - to var uzskatīt par šo kompāniju intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

No otras puses, šo zināšanu sākotnējie īpašnieki ir cilvēki.Tātad Biopirātismu var uzskatīt par zināšanu zādzību no tiem cilvēkiem vai sabiedrības, no kuras šīs zināšanas sākotnēji nākušas. Tādejādi arī šādu rīcību var interpretēt, kā šo cilvēku intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanu.

Lai izvairītos no biopirātisma, starptautiskajā līgumā par bioloģisko daudzveidību rakstīts, ka labumus, ko sniedz bioloģiskā daudzveidība ir jāsadala vienlīdzīgi, vadoties pēc „ piekļuves un resursu koplietošanas principa”. Tas nozīmētu, ka ienākumi, ko iegūst kompānijas, tiek dalīti ar vietējiem iedzīvotājiem, no kuriem resurss ir ņemts.

Tomēr arī šāda pieeja nav pilnīgi godīga pret neattīstīto valstu vietējiem iedzīvotājiem. To uzsver arī Alejandro Argumedo, kurš par šo sacīja:“ Līgums par resursu koplietošanu, ir tas pats, kā pamosties nakts vidū, un saprast, ka kāds aplaupa tavu māju, un ejot ārā pa durvīm zagļi saka, lai tu neuztraucies, jo viņi dos tev daļu no ienākumiem, ko iegūs, pārdodot tavas mantas.”

Biopirātisma akts aktualizē gan legālas, gan ētiskas problēmas.

Legālās problēmas.
Pirmā problēma ar patenta pieprasīšanu par to, kas tomēr sanāk dabas daļa, rodas no paša termina “patents” definīcijas. Patentu parasti definē kā “rakstu, kas nodrošina ekskluzīvas tiesības ražot, izmantot un pārdot izgudrojumu” (Merriam-Webster, n.d.). Daudzās likumdošanas sistēmās šo vēl papildina prasība, ka patentējamam izgudrojumam jābūt jaunam, ne acīmredzamam un izmantojamam (Dyswer, n.d.). Lai arī augs lielākajā daļā gadījumu tehniski nav izgudrojums, tas var būt jauns un izmantojams, proti, noderīgs, to pirmoreiz atklājot, tamdēļ eksistē augu patentu izdošanas prakse. Bet ir jānošķir pilnīgi jaunatklāti augi un augi, kurus jau kādam nolūkam lieto lokālās kultūras, un attiecīgi ir tikai subjektīvi “jauni” un “ne acīmredzami” šo kultūru jaunpienācējiem. Te arī var apšaubīt uz šādiem augiem iegūto patentu legalitāti, piemēram, par to, ka nav īstu inovāciju, saņemot patentu. Cita problēma ar šādiem patentiem ir, pat ja ar biopirātisko patentu saistītā inovācija var tikt pierādīta, šo inovāciju bieži vien ir izdarījis kāds cits, ne patenta īpašnieks, attiecīgi patenta legalitāte atkal ir apšaubāma.

Ētiskās problēmas.
Pirmā un acīmredzamākā ētiskā problēma ar biopirātismu ir patentu piešķiršana pusēm, kurām nav ētisku tiesību pretendēt uz kādu noteiktu augu sugu vai attiecīgi to pielietojumu, jo tās nav faktiski piedalījušās atklāšanas procesā, bet tā vietā ir vienkārši patentējušas citas puses zināšanas. Šis ir skaidrs ētiskais konflikts, jo tiesībām uz intelektuālo īpašumu, lai arī tās nav pieprasītas, vajadzētu piederēt vietējām sabiedrībām vai valdībām. Cits un, iespējams, nopietnāks ētiskais pārkāpums ir, kad patenta īpašnieks vēlāk mēģina izmantot likumu savā labā, lai aizliegtu sākotnējajiem zināšanu “īpašniekiem” tās lietot. Labs piemērs ir Meksikas dzelteno pupiņu gadījums. Pupiņas lielos daudzumos audzēja vietējie Meksikas fermeri, līdz uz tām tika iegūts patents, pēc kā patenta turētājs iesūdzēja fermerus tiesā (Goldberg, 2003). Šāds iznākums ir neētisks gan no absolūtisma, seku, kā arī utilitāristu ētikas skatu punkta un ir pagaidām lielākā ētiskā problēma, kas saistīta ar biopirātismu.

Labs piemērs biopirātismam ir kompānija "Monsanto", kas ir pasaules līdere herbicīdu (ķīmiska viela, kas iznīcina augus vai kavē to augšanu) glifosāta ražošanā, un nodrošina 90% pasaules ģenētiski modificēto sēklu tehnoloģiju.
Lai gan, kompānija dēvē savu uzņēmējdarbības stratēģiju, kā palīdzēšanu lauksaimniekiem, palīdzot tiem saražot ražu daudz efektīvāk, nodrošinot tos ar sēklām, kas ir attīstītas ar biotehnoloģijas palīdzību, un spēcīgām ķimikālijām, lai turpmāk spētu aizsargāt savu ražu, tomēr ir jāņem vērā viedoklis no lauksaimnieku puses.

1994.gadā kompānija ”Agracetus”, kurai pēc tiesas procesa pieder „Monsanto”, ar biotehnoloģiju palīdzību veiksmīgi patentēja visas transgēnās sojas pupiņas. Šis patents kompānijai deva likumīgas tiesības tiesāties ar lauksaimniekiem par tā pārkāpšanu, ja viņu rīcība neatbildīs skarbajiem nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem izmantojot modificētās sēklas. Šīs tiesības tiktas izmantotas bieži.

Pirmais nosacījums, ko izvirza „Monsanto” saviem klientiem nosaka, ka jaunās sēklas , kas tiek izaudzētas, pieder patenta īpašniekiem, un lauksaimniekam nav tiesības tās izmantot nākamajā sezonā (tās nedrīkst tikt ietaupītas, kā lauksaimnieki no laika gala to ir darījuši ar savām sēklām). Un vēl, izmantojot patentētās sojas pupiņas, lauksaimniekiem ir atļauts izmantot tikai no Monsanto iegūtos herbicīdus.
Kompānija ir tikusi apsūdzēta galvenokārt Indijā, par tā saukto terminator sēklu (terminator seeds) izmantošanu; modificējot augu sēklas tiek iekļauts arī gēns, kas aptur dabisko augu reprodukciju, atstājot lauksaimniekus bez citas izvēles, kā vien atkārtoti izmantot kompānijas pakalpojumus.

Patentētās sēklas nekad netiek pārdotas šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē; drīzāk tās tiek iznomātas zemniekiem, lai viņi tās varētu izmantot vienas sezonas laikā.

Mīti un patiesība par ĢMO (pēc Zemes draugiem)

Pateicoties Zemes draugiem, varam uzzināt mītus un faktus par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO):

1. mīts: Ekonomiski izdevīgāk ir audzēt ĢM, nevis nemodificētus kultūraugus

Pirmo ģenētiski modificēto (ĢM) kultūraugu komercializēšanas 13 gadu laikā sasniegtos ekonomiskos
ieguvumus atspoguļo pašas biotehnoloģiju industrijas pasūtīts pētījumsi. Pētījuma secinājumu
ticamību mudina apšaubīt vairāki par pretējo liecinoši fakti.

1.fakts: ĢM sēklas ir kļuvušas dārgākas par konvencionālajām, un to cena turpina pieaugt
Lielo biotehnoloģiju kompāniju augošā kontrole pār lauksaimniecības kultūru sēklu piedāvājumu pasaulē ir samazinājusi sēklu izvēli un palielinājusi sēklu cenas.
Patentētās sēklas veido 82% no komerciālo sēklu tirgus pasaulē. 2007.gadā vairāk nekā pusi no patentēto sēklu tirgus pasaulē kontrolēja četras kompānijas: „Monsanto” (ASV) – 23%, „DuPont” (ASV) – 15%, „Syngenta” (Šveice) – 9% un „Grupe Limagrain” (Francija) – 6%.
ĢM sēklas kopumā ir 2 - 4 reizes dārgākas nekā konvencionālās sēklas.
Tā kā ĢM augu sēklas ir patentētas, tad zemniekiem katru gadu jāpērk jauns sēklu materiāls, jo tās nedrīkst saglabāt un izmantot nākamajai sējai.

2.fakts: ĢM kultūraugiem nepieciešamo pesticīdu cenas ir strauji pieaugušas
Galvenie uzņēmumi, kas nodarbojas ar gēnu inženieriju, ir lauksaimniecības ķimikāliju ražotāji (Monsanto, Bayer CropScience, BASF, Dow AgroSciences, DuPont, un Syngenta) un to izstrādātās kultūraugu ģenētiskās modifikācijas lielākoties ir noturība pret attiecīgo kompāniju ražotajiem ķīmiskajiem nezāļu un kaitēkļu iznīcināšanas līdzekļiem. Augi ar rezistenci pret herbicīdiem veido vairāk nekā 80% no visas ĢM kultūraugu platības.
Raundapa, kas ir pasaulē visvairāk pārdotais herbicīds, cena nepilnu divu gadu laikā (2006/2007) ASV ir pieaugusi par 134%. (FoEI, 2009). Argentīnā 2007.gadā ĢM kultūraugiem lietotā glifosāta cenas pieauga daudz vairāk nekā konvencionālajiem kultūraugiem izmantoto herbicīdu cenas. Brazīlijā ĢM sojai nepieciešamo herbicīdu cenas 2007.gada laikā pieauga par 44%, kamēr nemodificētajai sojai lietoto herbicīdu cenas pat kritās par 45%, salīdzinot ar 2006.-07.g. sezonu.

3.fakts: Dati par ĢM kultūraugu audzēšanai nepieciešamo pesticīdu apjoma samazināšanos ir pretrunīgi
Biotehnoloģiju industrija apgalvo, ka tās tehnoloģija samazina pesticīdu (herbicīdu un insekticīdu) lietošanu, it īpaši saistībā ar ĢM soju. Taču ASV Lauksaimniecības departamenta datu par pesticīdu lietošanu 1996.-2004.g. neatkarīga analīze liecina tieši par pretējo, proti, ĢM kultūraugu audzēšana ir palielinājusi pesticīdu lietošanu, it īpaši kopš 1999.gada. Tika secināts, ka iepriekš minēto deviņu gadu laikā ĢM sojas, kukurūzas un kokvilnas audzēšanas izplatīšanās rezultātā ir izlietoti par aptuveni 55 miljoniem kilogramu pesticīdu vairāk nekā tādā gadījumā, ja to vietā būtu audzēti nemodificētie kultūraugi.
Vairāk nekā desmit gadu pieredze ASV, Argentīnā un Brazīlijā rāda, ka ĢM kultūraugi ir būtiski palielinājuši pesticīdu lietošanu un herbicīdu izturīgu nezāļu epidēmiju. Izturīgās nezāles ir mudinājušās biotehnoloģiju kompānijas radīt jaunas ĢM kultūraugu šķirnes, kas izturētu intensīvāku apstrādi ar ķimikālijām un divus un vairāk herbicīdus, tādējādi veicinot arvien lielāku ķimikāliju lietošanu.
ASV 2006. gadā glifosāta lietošana sojas pupiņām palielinājās par 28% (no 75,743 miljoniem mārciņu 2005.gadā līdz 96,725 miljoniem mārciņu 2006.gadā), kamēr sojas platība tajā pašā laikā palielinājās tikai par 5% .
Brazīlijā, no 2000.-2005.gadam glifosāta lietošana pieauga par 79,6%, kamēr raundapu izturīgās sojas platība pieauga mazākā apmērā.

4.fakts: Latvijā ĢM kultūraugu audzēšana radītu zaudējumus vismaz 15 miljonu latu apmērā
Zemkopības ministrijas pasūtītajā pētījumā par ģenētiski modificēto kultūraugu audzēšanas ekonomisko novērtējumu Latvijā, aprēķināts, ka ĢMO audzēšana Latvijas bioloģiskajai un tradicionālajai lauksaimniecībai, sēklu audzētājiem, biškopībai un lauku tūrismam nodarītu zaudējumus vismaz 15 miljonu latu apmērā.
Potenciālo zaudējumu apmērs noteikts, ņemot vērā ekspertu rīcībā esošo informāciju par ĢM kultūraugu iegūtajām īpašībām un to ietekmi uz apkārtējo vidi, dzīvnieku un cilvēku veselību veģetācijas periodā un gatava produkta veidā.

2. mīts: ĢM kultūraugi ir ražīgāki

1.fakts: Vēl neviens kultūraugs nav ģenētiski modificēts, lai dotu lielāku ražu
Biotehnoloģijas industrija ir solījusi, ka gēnu inženierija ievērojami paaugstinās ražu un tāpēc ir neaizstājams līdzeklis cīņā ar badu. Tomēr līdz šim ģenētisko modifikāciju reālais mērķis nav bijis ražības celšana, bet gan izmaksu samazinājums.
ASV Lauksaimniecības departaments atzīst, ka ģenētiskā inženierija nav paaugstinājusi neviena komerciāla ĢM kultūrauga ražīgumu.
Galvenie uzņēmumi, kas nodarbojas ar gēnu inženieriju, ir lauksaimniecības ķimikāliju ražotāji (Monsanto, Bayer CropScience, BASF, Dow AgroSciences, DuPont, un Syngenta). Lielākā daļa šobrīd audzēto ģenētiski modificēto (ĢM) augu ir izturīgi pret kādu noteiktu herbicīdu (ķīmisku nezāļu iznīcināšanas līdzekli), kas iznīcina visus pārējos augus.
Par spīti ilgstošiem eksperimentiem, biotehnoloģiju kompānijas ir sasniegušas komerciālus panākumus tikai ar divu veidu ĢM kultūraugiem:
(1) izturīgiem pret herbicīdiem,
(2) noturīgiem pret kaitēkļiem.
Tie nenod nekādu vai ļoti mazu labumu patērētājiem vai videi. Faktiski šobrīd pasaulē 85% ĢM kultūraugu platības tiek apsētas ar herbicīdizturīgām ĢM šķirnēm, kas veicina pesticīdu patēriņa pieaugumu. Neskatoties uz biotehnoloģiju solījumiem ar ĢM kultūraugiem atrisināt pasaules pārtikas krīzi, vēl joprojām tirgū nav neviena ĢM kultūrauga ar paaugstinātu ražīgumu, izturību pret sausumu, augsnes sāļumu, paaugstinātu uzturvērtību vai kādu citu sen apsolītu vērtīgu modifikāciju. ĢM kultūraugi ar izturību pret slimībām praktiski gandrīz neeksistē un tiek audzēti niecīgos apmēros.
Biotehnoloģiju industrija turpina koncentrēt ģenētisko modifikāciju izstrādi uz jaunu kultūraugu šķirņu radīšanu ar noturību pret herbicīdiem un insekticīdiem. No četrām jaunām biotehnoloģiju kompāniju radītām šķirnēm, ko ASV Lauksaimniecības departaments apstiprināja 2006.-2007.gadā, divu kultūraugu (sojas un rīsa) šķirnes bija ar izturību pret herbicīdiem un viena kukurūzas šķirne ar noturību pret kaitēkli. Un no 14 ĢM kultūraugu šķirnēm, kas gaida apstiprināšanu, vairāk nekā puse ir ar noturību pret herbicīdiem (6) un insekticīdiem (2).

2.fakts: Dati par ĢM kultūraugu ražas palielināšanos, uzlabojot nezāļu un kaitēkļu kontroli, ir pretrunīgi
Biotehnoloģijas industrija apgalvo, ka, pateicoties nezāļu un kaitēkļu kontrolei, ir notikusi ražas palielināšanās, taču daudzu neatkarīgu pētījumu dati konsekventi rāda pretējo.
Pirmajā globālajā zinātniskajā lauksaimniecības izvērtējumā (International Assessment of Agricultural Science and Technology for Development) secināts, ka „moderno biotehnoloģiju izmantošana neierobežotā vidē, piemēram, ĢM kultūraugu audzēšana, ir ļoti strīdīga. Piemēram, dati par dažiem gadiem un dažiem ĢM kultūraugiem dažās vietās rāda ļoti nepastāvīgus ražas pieaugumus un citās vietās ražas kritumus, kas svārstās 10 – 33% robežās”.
Lielbritānijas vadošā bioloģiskās lauksaimniecības organizācijas, „The Soil Association”, apskatā par jaunākajiem pieejamiem pētījumiem par ĢM kultūraugu ražām pēdējā desmitgadē secināts, ka visu galveno kultivēto ĢM kultūraugu raža ir zemāka, vai, labākajā gadījumā, tāda pati kā nemodificēto kultūraugu raža.
Attiecībā uz ĢM soju, kā visplašāk audzēto ĢM kultūraugu, daudzu universitāšu, to skaitā vairāku ASV universitāšu, pētījumi pēdējā desmitgadē konsekventi ir rādījuši, ka pret raundapu rezistentas ĢM sojas raža ir par 4 – 12% zemāka nekā konvencionālo šķirņu raža.
Arī ASV zinātnieku apvienības Union of Concerned Scientists (UCS) ziņojumā secināts, ka ĢM herbicīdizturīgai sojai un kukurūzai pēdējo 13 gadu laikā ražīgums nav paaugstinājies. Bet pret kaitēkļiem noturīgai kukurūzai ražīgums ir palielinājies niecīgi.
Pieci pētījumi laika posmā no 2001.g. līdz 2007.g. atklāj, ka raundapu izturīgās sojas apstrādāšana ar glifosātu kavē auga veselībai un augšanai svarīgu barības vielu uzņemšanu. Attiecīgi radītais minerālvielu trūkums tiek saistīts ar vairākām problēmām, no paaugstinātas slimību uzņēmības līdz pat fotosintēzes kavēšanai. Tādējādi tie paši faktori, kas vainojami pie ĢM sojas ražas samazināšanos, var būt atbildīgi par paaugstinātu slimību uzņēmību.
Herbicīdizturīgās ĢM sojas un kokvilnas šķirnes vienkāršo un mazina darbaspēka izmaksas nezāļu apkarošanai, bet sniedz zemāku ražu un ienākumus nekā konvencionālās šķirnes.
Pret herbicīdiem noturīgie ĢM kultūraugi (galvenokārt soja) ir populāri starp lielajiem zemniekiem, tādēļ, ka tie atvieglo un mazina darbaspēka izmaksas nezāļu kontrolei. Darbaspēku mazinošais efekts arī izskaidro to, kāpēc raundapu izturīgā ĢM soja ir visizplatītākais no kultūraugiem. Taču ĢM soja ir veicinājusi to, ka lauksaimniecības zeme tiek koncentrēta mazākā skaitā lielu saimniecību, kas, savukārt, izstumj mazos zemniekus no biznesa un rada laukos bezdarbu un nabadzību.
Dažiem zemniekiem, it īpaši lielzemniekiem, mazākas ražas ir pieņemamas kā cena, ko nākas maksāt par vieglāku un ar mazāku darbaspēku veicamu nezāļu apkarošanu. Tomēr ASV pieaug to zemnieku skaits, kuri dod priekšroku nemodificētu kultūraugu audzēšanai, taču viņiem ir grūtības atrast kvalitatīvas konvencionālās sēklas. Saskaņā ar Argentīnas lauksaimniecības apakšsekretāra informāciju, šī darbaspēka ietaupīšana nozīmē, ka uz katriem 4 500 m2 zemes, kas pārveidoti par sojas lauku, tiek radīta tikai viena jauna darba vieta. Tā pati zemes platība, nodota vidēja izmēra ģimenes saimniecībām nemodificēto kultūraugu audzēšanai, ļauj nodrošināt četru līdz piecu ģimeņu iztiku un nodarbināt vismaz sešus cilvēkus.

3. mīts: ĢM kultūraugu audzēšana paplašinās

1.fakts: Vēl joprojām ir tikai daži kultūraugi, kas koncentrēti dažās valstīs
Lai gan kopējā ĢM kultūraugu platība ir palielinājusies, tomēr pēc 13 gadu komerciālas audzēšanas ĢM kultūraugi vēl joprojām lielākoties tiek audzēti nelielā skaitā valstu ar augsti industrializētu un uz eksportu orientētu lauksaimniecību. Gandrīz 90% visu ĢM kultūraugu platību 2008.gadā atradās tikai piecās Ziemeļu un Dienvidamerikas valstīs (ASV, Kanādā, Argentīnā, Brazīlijā un Paragvajā) un 80% - ASV, Argentīnā un Brazīlijā. Vienā pašā ASV ĢM kultūraugi aizņem vairāk nekā 50% no visas pasaules ĢM kultūraugu platības. Indijā un Ķīnā ĢM kultūraugi aizņem tikai 3% vai mazāk no aramzemes. Eiropas Savienībā ĢM kultūraugi aizņem niecīgus 0,36% no aramzemes.
Visu pasaules biotehnoloģiju kultūraugu platību veido tie paši četri kultūraugi, ko audzēja jau pirms desmit gadiem: soja, kukurūza, kokvilna un rapsis.
Pašā biotehnoloģiju industrijas citadelē – ASV – zemnieki sāk pāriet atpakaļ uz ģenētiski nemodificētas sojas audzēšanu. Šogad pirmo reizi kopš 1996.gada raundapu izturīgās ĢM sojas platības varētu samazināties.

2.fakts: Eiropā ĢM kultūraugu audzēšana samazinās
Kopējā ĢM kultūraugu platība Eiropas valstīs kopš 2005.gada katru gadu ir samazinājusies. Pēdējo četru gadu laikā tā ir sarukusi par 35%.
Jau septiņas ES valstis (Austrija, Ungārija, Grieķija, Itālija, Francija, Luksemburga un Vācija), saskatot draudus videi un cilvēku veselībai, ir aizliegušas vienīgās EK kultivēšanai atļautās kukurūzas MON810 audzēšanu).
Kukurūzu MON810 audzē vēl tikai sešas no 27 ES dalībvalstīm (Spānija, Čehija, Slovākija, Polija, Rumānija, Portugāle). Lielākā daļa (74%) no tā jau niecīgās ĢM kukurūzas platības ES atrodas vienā valstī – Spānijā.
Neviena no Eiropas valstīm ārpus ES (Norvēģija, Šveice, Islande, Serbija, Melnkalne, u.c.) neaudzē ĢMO. Šveicē 2005.gadā ar referendumu tika noteikts piecu gadu moratorijs ĢM kultūraugu un dzīvnieku audzēšanai, valdība to pagarināja līdz 2013.gadam. Neviena no ES kandidātvalstīm (Turcija, Horvātija, Maķedonija) neaudzē ĢMO.

3.fakts: Eiropā pieaug no ĢMO brīvo reģionu skaits
Eiropā pēdējo divu gadu laikā ievērojami pieaudzis no ĢMO brīvo teritoriju skaits. Par ĢMO brīvām teritorijām sevi pasludinājuši jau vairāk kā 260 reģioni, 4 587 pašvaldības un 30 819 zemnieki un ražotāji kopā 38 Eiropas valstīs.
Lai gan daudzos gadījumos, no ĢMO brīvo teritoriju deklarācijai nav juridiska statusa, tā ir būtisks signāls valstu valdībām un EK, ka Eiropas zemnieki un patērētāji aktīvi iestājas pret ĢMO.
Eiropas ĢMO-brīvo reģionu saraksts: http://www.gmo-free-regions.org/gmo-free-regions/list.html.

4. mīts: Nav pārliecinošu pētījumu par ĢMO kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību

1.fakts: ĢMO riska novērtējumus veic vai pasūta pašas biotehnoloģiju kompānijas
Līdz šim brīdim lielāko daļu ĢM pārtikas pārbaužu ir veikušas biotehnoloģiju kompānijas vai to algotie zinātnieki. Neatkarīgie zinātnieki, vērtējot pieejamos biotehnoloģiju kompāniju riska novērtējumu datus, secina, ka ĢM pārtikas drošības pārbaudes ir nepietiekamas. Lai pārliecinātos par ĢM pārtikas nekaitīgumu, ir nepieciešamas daudz plašākas neatkarīgas pārbaudes. Biotehnoloģiju kompāniju veiktie veselības riska novērtējumi neuzrāda veselības problēmas no ĢM pārtikas ēšanas, taču neatkarīgie pētījumi atklāj pretēju efektu.
Biotehnoloģiju kompānijas izmanto komercnoslēpumu, lai liegtu publisku piekļuvi datiem, kas ir būtiski svarīgi, lai pārliecinātos par ĢMO drošību. Pētījumu dati par kukurūzu MON 863 tika iegūti tikai ar tiesas starpniecību.

2.fakts: Biotehnoloģiju industrija neļauj veikt neatkarīgus pētījumus
Neatkarīgiem pētījumiem ĢM sēklu materiāli nav pieejami. Lai iegādātos ĢM sēklas ir jāvēršas pie licencēta sēklu tirgotāja un jāparaksta līgums, kas aizliedz veikt jebkādus agronomiskus, veselības vai vides pētījumus.

3.fakts: Zinātnieki un ārsti visā pasaulē brīdina par ĢMO bīstamību un aicina aizliegt ĢM pārtiku
Jau 2000.gadā 828 zinātnieki no 84 valstīm daudzu pasaules valstu valdībām un starptautiskajiem forumiem nosūtīja atklātu vēstuli, kurā brīdināja par ĢMO bīstamību un aicināja apturēt ģenētiski modificēto kultūraugu un attiecīgo produktu izplatīšanu tiklab komerciālos, kā arī eksperimentālos nolūkos, atsaukt un aizliegt patentus uz dzīvības procesiem, organismiem, sēklām, šūnu kolonijām un gēniem.
Arī Amerikas vides medicīnas akadēmija (The American Academy Of Environmental Medicine) nāca klajā ar aicinājumu nekavējoties ieviest moratoriju ĢM pārtikai. Aicinājumā tiek brīdināts, ka „ĢM pārtika rada nopietnu risku veselībai tādās jomās kā toksikoloģija, alerģijas, imūnā sistēma, reproduktīvā veselība, vielmaiņa, fizioloģija un ģenētika”. Aicinājumu jau ir atbalstījusi Īrijas ārstu vides asociācija. Arī Indijas dakteri šā gada sākumā nāca klajā ar aicinājumu nekavējoties ieviest moratoriju ĢM pārtikai.

4.fakts: Daudzi neatkarīgie zinātniskie pētījumi pierāda ĢMO graujošo ietekmi uz dzīviem organismiem
Par spīti biotehnoloģiju industrijas pretestībai neatkarīgu pētījumu veikšanai, daudzi neatkarīgi pētniecības institūti un zinātnieki dažādās valstīs ir uzdrošinājušies riskēt ar savu karjeru. Būtiskākie neatkarīgo pētījumu atklājumi, barojot dzīvniekus ar ĢM kultūraugiem, ir šādi:
• ĢM kukurūza mazina peļu auglību un boja imūnsistēmu;
• žurku barošana ar kukurūzu MON810 rada nieru un aknu bojājumus;
• aitu barošana ar kukurūzu Bt176 rada aizkuņģa dziedzera un aknu bojājumus;
• ĢM soja pelēm samazina vielmaiņu, paātrina novecošanu un rada izmaiņas sēkliniekos;
• trušu barošana ar ĢM soju rada izmaiņas sirdī un nierēs;
• ģenētiski modificētu augu DNS atrasti cūku un aitu audos;
• raundapa atlikumi barībā ietekmē peļu šūnu vielmaiņu.

5. mīts: ĢMO ir risinājums globālajai pārtikas krīzei un badam attīstības valstīs

1.fakts: ĢM kultūraugu komercializēšanas laikā nabadzība un bads turpināja palielināties
Kamēr biotehnoloģiju industrija apgalvo, ka ĢM kultūraugi ir būtiski nepieciešami, lai atrisinātu pārtikas problēmu, jo īpaši attīstības valstīs, tikmēr nabadzība un bads palielinās. Pasaules nabadzīgo iedzīvotāju un bada cietēju skaits 2008.gadā bija sasniedzis 1 miljardu.
Tikmēr „Monsanto”, kas ir lielākais un ietekmīgākais biotehnoloģiju koncerns (kā arī lielākais sēklu un viens no vadošajiem lauksaimniecības ķīmijas ražotājiem), ienākumi un peļņa turpina pieaugt. Saskaņā ar „Goldman Sachs” aplēsēm šī gada beigās „Monsanto” ienākumi varētu sasniegt jau 14,9 miljardus ASV dolāru (par 74% vairāk nekā 2007.gadā) un peļņa pat trīskāršoties salīdzinot ar 2007.gadu līdz 2,96 miljardiem ASV dolāru. „Monsanto” gūst trīskāršu peļņu no katras pārdotās ĢM sēklas ar noturību pet raundapu: pirmkārt, no sēklas uzcenojuma par noturību pret raundapu; otrkārt, no pārdošanas apjomu palielināšanās raundapam, kas jālieto sējumu apstrādei; un, treškārt, no raundapa cenu kāpuma (par 134% nepilnu divu gadu laikā (2006.-2007.). Tas izskaidro „Monsanto” agresīvo stratēģiju iestrādāt noturību pret raundapu pārdotajā ĢM sēklā.
Arī 828 zinātnieki no 84 valstīm atkātajā vēstulē iebilst pret ģenētiski modificēto kultūraugu izplatīšanu, jo „tās rezultātā pastiprināsies uzņēmumu monopols, padziļināsies nevienlīdzība un aizkavēsies tik būtiskā pāreja uz ilgtspējīgu lauksaimniecību”.

2.fakts: Lielāko daļu ĢM kultūraugu izlieto lopbarībā, biodegvielā, un rūpnieciski ražotos pārtikas produktos pasaules attīstītajās valstīs
Lielākā daļa GM kultūraugu ražas, ko izaudzē nelielā skaitā valstu ar augsti industrializētu un uz eksportu orientētu lauksaimniecību, nenonāk pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju galdiem, bet tiek eksportēta uz pasaules attīstītajām valstīm, kur to izmanto lopbarības, biodegvielas, un pārtikas produktu rūpnieciskā ražošanā.
Soju un kukurūzu galvenokārt izmanto attīstītajās valstīs dzīvnieku barībai vai biodegvielai. Argentīna, Brazīlija un Paragvaja lielāko daļu sojas pupiņu eksportē kā dzīvnieku barību, galvenokārt uz Eiropu un Japānu Savukārt vairāk nekā trīs ceturtdaļas ASV kukurūzas izbaro dzīvniekiem vai izlietota etanola ražošanai.

3.fakts: ĢM kultūraugu audzēšanas paplašināšana pasliktina vietējo pārtikas apgādi
ĢM sojas pupiņu monokultūru paplašināšana Dienvidamerikā vēl vairāk pasliktina pārtikas nodrošinājumu, jo izspiež mazos zemniekus, kuri audzē pārtikas kultūraugus vietējam patēriņam.
Argentīnā, līdz ar ĢM sojas audzēšanas paplašināšanos, kritās kartupeļu, pupu, liellopu, cūku, mājputnu un piena ražošana, un pieauga bads un nabadzība. Paragvajā no 2000.-2005.gadam, kad sojas pupiņu plantācijas (tagad 90% no tām ĢM) paplašinājās līdz vairāk nekā pusei no valsts kopējās aramzemes, nabadzīgo iedzīvotāju skaits pieauga no 33% līdz 39%.

4.fakts: Globālais lauksaimniecības novērtējums iesaka atteikties no ĢM kultūraugiem
ANO, Pasaules Banka un Pasaules Veselības organizācija publicētajā pirmajā zinātniskajā globālās lauksaimniecības novērtējumā (International Assessment of Agricultural Science and Technology for Development) norāda, ka labākais veids, kā cīnīties ar badu visā pasaulē, ir atgiešanās pie daudzveidīgām bioloģiskām lauksaimniecības metodēm, nevis ĢM kultūraugu audzēšanas paplašināšana.
Vairākas biotehnoloģiju kompānijas, neapmierinātas ar biotehnoloģiju zemo novērtējumu, izstājās no novērtējuma darba grupas dažus mēnešus pirms četru gadu ilgušā novērtējuma pabeigšanas.

6. mīts: Latvijas lielajiem putnu un cūkas gaļas ražotājiem nav pieejamu alternatīvu ĢM sojai lopbarībā

1.fakts: Eiropai ir pieejama sertificēta lopbarība, kas nesatur ĢMO
Latvijas lielie putnu un cūkas gaļas ražotāji, kas dzīvnieku barībā izmanto ĢM soju, apgalvo, ka nemodificētā soja esot grūtāk pieejama, tādēļ viņi esot spiesti lietot ĢM soju. Lai gan soja ir populārākais ģenētiski modificētais kultūraugs, tomēr 40% pasaulē izaudzētās sojas nav modificēta.
Nemodificēto soju lielos apjomos ražo Brazīlija, Indija un Ķīna. No tām lielākā eksportētāja uz Eiropu ir Brazīlija, kas 2008.gadā izaudzēja 32 miljonus tonnu nemodificētās sojas jeb 50% no kopējās sojas ražas. Tādējādi Brazīlija viena pati spēj apmierināt praktiski visu Eiropas pieprasījumu pēc sojas dzīvnieku barībai, kas ir 31-35 milj.tonnu.
Pagaidām gan tikai aptuveni trešdaļa (10 milj. t.) no nemodificētās sojas Brazīlijā nonāk identitātes saglabāšanas sistēmā, (no tām 6,3 miljonus tonnu sertificē), bet pārējo pieprasījuma trūkuma dēļ drīz pēc ražas novakšanas sajauc kopā ar ģenētiski modificēto soju. Lielāks un savlaicīgs pieprasījums no Eiropas, kas ir lielākā sojas importētāja, veicinās lielākas daļas nemodificētās sojas nonākšanu identitātes saglabāšanas sistēmā un sertificēšanas sistēmā. Sertificēšanas kompānijas Cert ID pieredze rāda, ka savlaicīgs lielāks pieprasījums no Eiropas pircējiem rada Bazīlijā tūlītēju pieaugumu sertificētās sojas apjomā.
Sojas audzētāji Brazīlijā jau pērn reaģēja uz lielāku Eiropas tirgus pieprasījumu pēc nemodificētas sojas un palielināja tās lauku platību. Sēklu tirgotāji Brazīlijas Paranas apgabalā, kas ir lielākais sojas audzētājs valstī, 2008.-09.g. sezonai piedāvāja vairāk konvencionālās nekā ĢM sojas sēklu. Paranas apgabalā zemnieki jau iepriekšējā (2007.-2008.g.) sezonā audzēja vairāk nemodificēto soju, jo tai ir zemākas ražošanas izmaksas.

2.fakts: Lai gan pagaidām nemodificētās sojas lopbarība ir dārgāka, galaproduktu tā sadārdzinātu nebūtiski
Brazīlijas nemodificētās sojas lopbarības cena ir par 15-20% lielāka nekā ĢM sojas lopbarībai, taču soja veido tikai 20% no putnu barības, un pieņemot, ka dzīvnieku barība neveido vairāk par 80% no kopējām izmaksām, gala produktu tā sadārdzinātu tikai par 2-3%. Attiecīgi broilera cena, kas tagad ir aptuveni divi lati kilogramā, palielinātos par 4-6 santīmiem.
Saskaņā ar pasaules vadošās ĢMO testēšanas kompānijas Genetic ID un ĢMO nesaturošo produktu sertifikācijas kompānijas Cert ID pārstāvja Augusto Freire sniegto informāciju 2.Starptautiskajā ģenētiski nemodificētās sojas konferencē (Brisee, 2008.g. okt.), atbilstoši 2008.gada sojas cenai, nemodificētās sojas izmantošana lopbarībā sadārdzinātu vistas gaļas izmaksas tikai par 0,023 ASV dolāriem kilogramā un cūkgaļas sadārdzinājums būtu tikai 0,03 ASV dolāri kilogramā.

3.fakts: Soju lopbarībā var aizvietot ar citiem olbaltumvielu avotiem
Soja dzīvnieku barībā ir aizvietojama ar citiem olbaltumvielu avotiem. Pieņemot, ka šobrīd Latvijas lielajiem olu, putnu un cūkas gaļas ražotājiem lopbarības tirgū nav pieejama līdzvērtīga olbaltumvielu avota, tas nebūt nenozīmē, ka nepastāv potenciālas iespējas.
Kā viena no reālākajām izpētītām alternatīvām broilercāļu ēdināšanai ir termiski apstrādāti rapšu rauši. Saskaņā ar ZI „Sigra” pētījumu Latvijā strauji palielinās rapšu eļļas ieguve un patēriņš, un rezultātā palielinās arī eļļas ražošanas blakus produktu – rapšu raušu – ražošanas apjoms. Augsts proteīna līmenis un laba aminoskābju sabalansētība padara rapšu pārstrādes produktus par pilnvērtīgu olbaltumvielu avotu putniem. Pasaules tirgū rapšu produkti ir lētāki par sojas spraukumiem. Pētījumā secināts, ka „rapšu rauši daļēji var aizvietot un samazināt dārgo lopbarības proteīna importu, tā samazinot broileru produkcijas izmaksas”. Un rapša raušu izmantošana broileru ēdināšanā „dod iespēju iegūt patērētāju veselībai kvalitatīvu broileru produkciju – gaļu, kas raksturojas ar vēlamo polinepiesātināto taukskābju (linolskābe, linolēnskābe) daudzumu un samazinātu holesterīna līmeni”.
Labs piemērs sabalansētai un veselīgai lopbarības izvēlei ir bioloģiskās saimniecības. Bioloģiski sertificētās saimniecībās dzīvnieku barošanā nav pieļaujama ĢMO saturoša lopbarība.

Atsauces šim rakstam: http://www.zemesdraugi.lv/documents/%C4%A2MO%20m%C4%ABti%20un%20fakti.pdf

Publiskais / Privātais īpašums

Mūsdienās nošķīrumam publiskais- privātais ir būtiska loma sabiedrības dzīvē. Līdz ar neierobežotu datoru un interneta pieejamību, nereti sabiedrībā rodas konflikts starp publisko un privāto īpašumu. Plaši izplatīta mūsdienās ir grāmatu, filmu un mūzikas ierakstu lejuplādēšana internetā. Šoreiz lielāku uzmanību veltīšu jautājumam par mūzikas nelegālu / legālu lejuplādēšanu. Seko mani apsvērumi (+ un -) par šo procesu:

+ Lielas iespējas atrast tieši to, ko cilvēks vēlas.

+ Veidojas plašāks redzeslauks: ja, piemēram, lejuplādētais albums nepatīk, tad nerodas finansiāli zaudējumi, bet ir bijusi iespēja mūziku paklausīties un to novērtēt.

+ Ja lejuplādētā mūzika patīk, tad, iespējams, rodas vēlme to iegādāties arī legāli, veidot savu mūzikas kolekciju.

- Manuprāt, ja cilvēkam ir jāpērk mūzikas albums, tad viņš/a vairāk apsver, vai to iegādāties, vai ne, jo albumu cena mūsdienu ekonomiskajā situācijā nav maza, un tas nav pirmās nepieciešamības prece. Tāda ir mana pieredze. Cilvēks, nenopērkot albumu, negūst jaunas emocijas un izziņu mūzikas jomā.

- Šeit varētu minēt pretargumentu, ka ir iespējams iegādāties, piemēram, digitālo albumu iepriekš paklausoties īsus dziesmu fragmentus, bet vai tad no 30 sek var izdarīt secinājumus?

- Vēl viens pretarguments: mūzikas veikalos ir iespējams uzlikt izvēlēto disku un paklausīties (nebūs 30 sek ierobežojums), bet te ir viens būtisks BET, kas attiecas uz situāciju Latvijā. Latvijā legālie mūzikas veikali ir pieejami tikai Rīgā ,nu varbūt kādas mazas, nenopietnas bodītes arī citur, tas tomēr ierobežo mūzikas cienītājus ārpus galvaspilsētas. Arī Rīgas veikali nespēj nodrošināt izvēlīga klausītāja prasības.

+ Nelegāli lejuplādēt izvēlēto albumu var visai drīz pēc tā oficiālās iznākšanas, jo nav jāgaida, kamēr to sāks oficiāli tirgot katrā konkrētā valstī.

- Vēl kāda konkrēta problēma: es kā iPod lietotāja vēlētos iegādāties legāli mūziku no iTunes, diemžēl es to nemaz nevaru izdarīt, jo iTunes nepiedāvā latviešu klausītājam piekļuvi. Veidojas zināms paradokss, jo iPodus Latvijā tirgo, bet iTunam piekļuves nav.

- Lejuplādējot mūziku nelegāli, tiek pārkāptas autortiesības, līdz ar to autors, izdevējs ir tiesīgs pieprasīt kompensāciju no lejuplādētāja.

- Lejuplādējot nelegāli, mūzikas patērētājs nesamaksā mūziķiem, izdevējiem un citām atbildīgajās personām par padarīto darbu, tādējādi mūziķiem ir finansiāli grūtāk ierakstīt nākamo albumu.

+ Līdzīgi ir arī ar filmām. Vecās filmas nav iespējams uz pasūtījuma noskatīties ne televīzijā, ne kinoteātrī , atliek atkal lejuplādēt , pirmkārt, tāpēc , ka gribas kādu agrāk uzņemtu filmu vienkārši redzēt, otrkārt, nereti filmētais materiāls tiek izmantots kādā pētījumā vai darbā.

Man šķiet, ka privātais īpašums mūsdienās ļoti viegli pārtop par publisko, jo, ja cilvēks ir nopircis albumu sev un pēc tam to ielicis tādā lapā, kur tam var piekļūt visi citi, viņš savu privātumu pasniedz publiski. Savukārt citi to lejuplādē un izplata nākošajiem utt., bet tā ir konkrētā cilvēka izvēle, viņš varēja savu privātumu saglabāt, tad to pašu albumu publiskotu kāds cits, kurš nevēlas savu privātumu paturēt. Bieži vien kā pretarguments strīdos par pārkāptām autortiesībām tiek minēts apgalvojums, ka cilvēks ar savu iegādāto albumu grib dalīties ar pārējiem, ieteikt to klausīties, diskutēt par saturu. Un ja šādi skatās uz aprakstīto situāciju, tad kas te ir nosodāms?

Iespējams, ka ir sācies cits kultūras produktu, tai skaitā mūzikas izplatīšanas laikmets, kā jau to ir sapratis un teicis Moby. Paši mūziķi meklē citas alternatīvas - slavenā angļu grupa Radiohead deva iespēju saviem faniem albumu „In Rainbows” lejuplādēt no oficiālās lapas par tādu cenu, kādu katrs bija gatavs maksāt. Vai cits piemērs: Madonna sava pēdējā albuma popularizēšanā lielāku uzsvaru lika uz koncertiem nekā uz albuma izplatīšanas un pārdošanas menedžmentu. Nekāds ieraksts nespēj aizstāt dzīvo mūzikas izpildījumu, ieraksts kalpo kā atmiņas, kā relaksācija, kā iedvesma, tādēļ uzskatu, ka par šo emociju gūšanu nevajadzētu tērēt lielu naudu, bet legāli maksāt nedaudz līdzīgi kā par mobilo sakaru savienojumu.

Dators + alerģija + atkarība

Alerģijas risks

Alerģija ir organisma paaugstināta jutība pret dažādām vielām. Alerģijas attīstības pamats ir imūnsistēmas nestabilitāte, ja imūnsistēma ir zema, organisms uz parastām vielām sāk reaģēt kā bīstamām. Visbiežāk alerģija izpaužas kā iesnas, acu asarošana, izsitumi uz ādas, saaukstēšanās. Arī dators var izraisīt alerģiskas reakcijas (piem., īpatnējās jauna monitora vai sistēmas bloka smaržas).

Gan datora monitors, gan barošanas bloks, gan procesors un mikroshēmas mātesplatē uzkarst līdz 50 – 55°C. Šie elektroniskie elementi sevī ietver dažādus sveķus, līmes, fluoru, hloru, fosforu saturošus organiskos un neorganiskos savienojumus, kas, strādāšanas procesā, izdalās gaisā.

Katrs zina tikko svaigi izdrukātas papīra lapas smaržu, tomēr arī tas ir spēcīgs alergēns - lāzerprinteris. Alerģiskas reakcijas var izsaukt toneris jeb pulveris, ar kuru tiek uzdrukāts teksts vai bildes.

Dators un printeris ir samērā noslēgtas ierīces, kurās uzkrājas putekļi un netīrumi. Piemēram, apgriežot otrādi datora klaviatūru, no tās izbirst visa uzkrātā draza, ēdienu drupačas un citi krikumi. Savukārt datora monitors, pateicoties elektriskajam lādiņam, ap sevi pievelk putekļus. Lai arī šis elektriskais lādiņš ir vājš, tomēr pietiekams, lai arī cilvēka, kurš strādā pie datora, seja pievilktu putekļus, kas iemitinās elpošanas ceļos.

Alerģiskas reakcijas, kas rodas no datora:

· iesnas bez temperatūras,

· klepus,

· sarkanas acis,

· pietūkuši plakstiņi,

· smilšu sajūta acīs,

· ādas nieze un izsitumi,

· sausa āda.

Samazināt vai novērst nepatīkamās sajūtas iespējams:

· reizi stundā atpūtinot acis 15 minūtes,

· uzturēt kārtību un tīrību ap datoru,

· vēlams ik pa 10-15 minūtēm piecelties un izstaipīties.

Bezvadu internets

Milzīgais tehnoloģiju jaunumu pieaugums ik dienu ne vien liek brīnīties, bet arī aizdomāties par potenciālo kaitējumu veselībai. Viens no šiem tehnoloģijas brīnumiem skaitās bezvadu internets (arī Wi-Fi).

Daudzi zinātnieki uzskata, ka nav pietiekami daudz datu, kas apliecinātu bezvadu interneta kaitīgo ietekmi, taču ir zinātnieki, kuri satraucas par šo problēmu: lai gan bezvadu internets izstaro nelielu elektromagnētisko lauku, tas atrodas ļoti tuvu cilvēka ķermenim un daudzi to lieto stundām katru dienu. Efektu var pastiprināt arī tas, ka daudzi lieto portatīvos datorus, ko labāk vajadzētu novietot sev priekšā uz galda, nevis turēt klēpī.

Atkarība

Gandrīz katrs zina par redzes un muguras problēmas, ko var radīt regulāra datora lietošana, tomēr dators ietekmē arī nervu sistēmu un psihi. Savā veidā cilvēks kļūst atkarīgs no datora (kā azartspēļu, alkohola vai narkotiku atkarība). Cilvēks ikdienā nepiefiksē vai pat neapjauš, cik daudz sava laika un veselības viņš atdod datoram.

Datoratkarīgu cilvēku kategorijā iekļaujas tie, kuriem ir komunikācijas un socializēšanās problēmas, neapmierinātība ar savu dzīvi (darbu, attiecībām), kuriem ir zems pašnovērtējums, kompleksi, kautrīgums vai citas problēmas, ko it kā risina, dzīvojot virtuālajā pasaulē.

Šādā veidā cilvēks savas problēmas neatrisina, viņš virtuālo pasauli drīzāk uztver kā balvu, kas liek un ļauj atiet no reālās dzīves, mainot dzimumu, vecumu vai emocionālo stāvokli, esot par jebko un jebkā.

Taču šāds dzīvesveids ar laiku maina attiecīgā cilvēka dzīves kvalitāti (kā jau jebkura atkarība) un attiecības ar apkārtējiem, radot nepareizu priekšstatu par notiekošo reālajā dzīvē.

Simptomi, kas raksturīgi datoratkarīgam cilvēkam:

• viltus labklājības sajūta,
• grūti pārtraukt darbu pie datora, spēlēšanu vai klejošanu internetā,
• pieaugošs laika apjoms pie datora ekrāna,
• neuzmanība, vienaldzība pret ģimenes locekļiem un draugiem,
• iekšēja diskomforta un dusmu sajūta, ja nav pieejams dators,
• melošana apkārtējiem cilvēkiem par savu rīcību.

Signāli, kad jāsāk uzmanīties, lai nekļūtu par datoratkarīgo:

• apsēstība pēc iespējas biežāk pārbaudīt e-pastu vai ieiet draugos,
• ar nepacietību gaidīt interneta lapas ielādēšanos,
• ar katru reizi, pie datora pavadītais laiks, kļūst arvien ilgāks.

Dators var kļūt gan par draugu, palīdzot atrast līdzīgi domājošus cilvēkus un veicot darba pienākumus, gan arī par ienaidnieku.