Vai datoram var būt apziņa?

Roberts Osītis (2.kurss)

Idejas par mākslīgo intelektu (Artificial intelligence- AI), cilvēka radītu apziņu, plašu izplatību guva brīdī, kad parādījās pirmie kalkulatori. Neticam šķita doma, ka konstruēta iekārta spētu rēķināt. Bet, domājams, kalkulators nebija pirmais mākslīgā intelekta iespējamības vēstnesis. Cilvēces producētā kultūra ir pārpilna ar dažādām vīzijām un iespējamajiem scenārijiem, kā beigsies šie centieni tikt pie gudrām, apzinīgām un cilvēkiem paklausīgām mašīnām. Šīs idejas par mākslīgo apziņu ir ietvertas grāmatās, filmās, multenēs (animācijas filmās), spēlēs. Vanamonds no Artūra Klarka „The City and the Stars” bija neierobežoti spēcīga mākslīga būtne bērna prātā. Dators HAL 9000 no „2001: A Space Odyssey” ar kosmosa kuģa apkalpi prata sarunāties ikdienišķā valodā- datora apņēmība piepildīt ieprogrammēto uzdevumu gluži līdzinās cilvēka mērķtiecībai. Roboti no Aizeka Azimova „Robotu” sērijas. Filipa K. Dika „Do Androids Dream of Electric Sheep?” un ekranizācijā „Blade Runner” daži replikanti pat nenojauta, ka ir mākslīgi radītas sistēmas. Popkultūrā rodami neskaitāmi piemēri tam, kā cilvēka radītais mākslīgais saprāts stājas pret pašu radītāju- vai tas būtu terminators, kas atgriezies pagātnē, lai iznīcinātu cilvēcisko draudu, vai programma, kas kontrolē cilvēku prātus, dodot tiem ilūziju, ka tie dzīvo brīvas gribas kontrolētā pasaulē, lai no tiem gūtu siltuma enerģiju .
Doma par mašīnas (datora), kas apveltīta ar mākslīgo intelektu, iespējamību jau gadu desmitiem intriģē kā nobriedušus filozofus, tā komiksus lasošus mazus zēnus. Vai tiešām kādu dienu mašīna būs spējīga domāt un būt apzinīga (ar apziņu apveltīta)? Vai robots tiešām spēs piedzīvot subjektīvo iemīlēšanās pārdzīvojumu vai salauztas sirds sāpes? Svarīgs atspēriena solis šajā diskusijā bija Alana Tjūrinaga piedāvātais tests, ar kura palīdzību varētu vērtēt vai kādā konkrētā gadījumā mākslīgais saprāts ir reāls. Testa pamatideja ir vienkārša- ja mašīnai izdodas testa veicēju (kurš šo mašīnu neredz), pārliecināt, ka uz jautājumiem atbild cilvēks, tad ir pamats uzskatīt, ka šī mašīna ir domājoša, vai vismaz tai piemīt kaut kāda inteliģences pakāpe. Tomēr, iespējams, Tjūrings bija pārlieku optimistisks, domājot, ka mašīnas izstrāde, kas spētu iziet šo testu, ir rītdiena. Pagaidām algoritmiskās programmas ir pārāk specializētas, lai šo testu izietu, un nespēj atbildēt uz jebkādu jautājumu, nenododot savu mākslīgo izcelsmi. Vēl jo vairāk, pat, ja kāda mašīna izietu šo testu, saglabātos skeptiski noskaņotie, kas apgalvotu, ka valodiska atbilde uz jautājumu pietiekami nedemonstrē mašīnas domāšanu, kur nu vēl tās apziņu. Daudzi filozofi iebilstu, ka šāda novērojama uzvedība (šajā gadījumā- lingvistiska) nekalpo par pietiekamu pierādījumu mašīnas fenomenāli subjektīvajam pirmās personas pārdzīvojumam. Vārda „ābols” lietošana obligāti neparedz, ka lietotājam ir kāda apjēgsme par lietotā vārda jēgu. Šis iebildums labi sasaucas ar Serla argumentu.
Džona Serla izteiktais Ķīniešu istabas arguments kopš savas tapšanas ir raisījis plašas diskusijas, kas noris vēl šodien. Serls cenšas noraidīt tādu mākslīgā intelekta iespējamību, ko pats dēvē par „spēcīgo MI (mākslīgais intelekts)”. Šāda prasmīgi konstruēta programma ne tikai pārliecinoši spētu lietot valodu, bet to patiešām saprastu, un tai piemistu arī citas cilvēkiem raksturīgās mentālās īpašības. Šis „spēcīgais MI” tiek kontrastēts ar „vājo MI”, kas ir parasta datora programma, ko cilvēki kā instrumentu izmanto ik dienu. Izmantojot programmu, kas tekstu tulko no ķīniešu valodas uz latviešu, nenozīmē, ka šī programma jēdzieniski saprot un apzinās, ko dara. Šim argumentam Serls piedāvā spilgtu ilustrāciju: viņš sēž kādā noslēgtā istabā, kurā no ārpuses tiek ievadītas lapas ar ķīniešu simboliem. Viņam priekšā ir pamācības laba dzimtajā valodā (angļu), kas sniedz norādījumus, kā šos ķīniešu simbolus, kas iedoti no ārpuses, savirknēt secīgās virknēs un tādejādi producēt sakarīgas atbildes. Serls norāda, ka par spīti iespaidam, kāds varētu rasties kādam ārpus šīs istabas esošam atbilžu lasītājam, viņš nepavisam neprot ķīniešu valodu, bet gan vienkārši, sekojot norādījumiem, virknē šos simbolus dažādās sintaktiskās vienībās. Tā kā tieši šādi darbojas mūsdienu datori (vienkārši seko instrukcijām), tiem nav nekādas sapratnes par pašu veiktajām darbībām. Protams, Serla arguments saskaras ar kritiku. Piemēram, kāds varētu iebilst, ka visa istaba kopumā kā „sistēma” tomēr saprot ķīniešu valodu. Katra atsevišķa daļa pati par sevi valodu neprot (piem. pats Serls), bet daļām (arī instrukcijām) apvienojoties vienotā sistēmā- valodu prot. Lai gan Serla arguments ir vērsts tieši uz nostādni, ka nozīme nerodas no vienkāršas formālu simbolu manipulācijas.
Par spīti kritikai, no Serla argumenta izriet divas centrālās problēmas, kas turpina ģenerēt interesi. Pirmkārt, kā ir iespējams nošķirt vienkāršu mentālo procesu simulācijas no īstas šo procesu mākslīgas duplikācijas? Serla redzējumā datori labākajā gadījumā īstās domāšanas procesus tikai simulē, nevis patiešām apzināti attēlo. Tāpat kā datorspēles tikai simulē, piemēram, šaušanu ar ieroci vai braukšanu ar mašīnu, tā arī visi citi programmu radītās izpausmes ir tikai algoritmiska reakcija uz bināro kodu, nevis apzināta reālu mentālu procesu attēlošana. Cilvēki taču tāpat nošķir īstus dimantus no cirkonija pakaļdarinājumiem vai īstu ādu no viltotas. Otrkārt, varbūt pat svarīgāk, domājot, kāpēc dators nespēj domāt kā cilvēks un būt ar apziņu apveltīts, Serls atkāpjas pie bioloģijā balstītajiem argumentiem. Vienkārši runājot, Serls apgalvo, ka datori nav veidoti no pareizā materiāla ar attiecīgajām kauzālajām īpašībām, lai būtu spējīgi producēt, ko līdzīgu īstam domāšanas procesam vai apziņai. Pat pārliecināti materiālisti nevar apbalvot, ka visi fiziskie materiāli spēj producēt apziņu, tāpat kā ne visi fiziski materiāli var, teiksim, vadīt elektrību. Protams, šāds iebildums rada virkni citu jautājumu, kas vēršas pie vispārējas apziņas metafizikas. Līdz kādai pakāpei organismam vai sistēmai jābūt līdzīgai cilvēku uzbūvei, lai tā varētu būt apgādāta ar apziņu? Kādi konkrēti bioloģiski un neirofizioloģiski nosacījumi ir nepieciešami, lai apziņa būtu iespējama? Kāpēc precīzi konstruēta mašīna nebūtu spējīga izjust tādus piedzīvot mentālus procesus kā cilvēka subjektīvais dzīves pārdzīvojums? Kā mēs vispār varētu zināt, ka mašīna piedzīvo ko līdzīgu? Vai kādas sistēmas apziņai vispār jābūt novērojamai un līdzīgai cilvēka psihiskajai pasaulei? Lai kāda būtu atbilde uz šim jautājumiem, diezgan skaidri ir saprotams, ka pagaidām īsts „spēcīgais MI” nav realitātē novērojams, un „terminatori” un „matriksi” ir jāatstāj zinātniskās fantastikas ziņā.
Jautājot ekspertiem par mākslīgā intelekta iespējamību, parasti var sagaidīt divu veida atbildes: cilvēka līdzību nesoši roboti ir sastopam aiz kura katra stūra, vai tas nekad nebūs iespējams. Taisnība īsti laikam nav nevienam. Protams, ka datorizētas skaitļojamās mašīnas kļūs gudrākas- der atcerēties kaut vai vēl nemaz tik seno IBM Deep Blue uzvaru pār pasaules šaha uzvarētāju Gariju Kaspārovu. Tulkošanas programmas jau šodien spēj diezgan labi tulkot nelielus teksta apjomus no vienas valodas uz citu, pat noturēt šaurā tematā bāzētu sarunu. Programmas vada mehāniskas rokas uz rūpnīcu konveijeriem un dublē cilvēka darbības nosakot kādas sistēmas kļūmes un pat izrakstot medikamentus pacientiem. Šīs mākslīgā intelekta programmas ir pārcēlušās uz cilvēku ikdienas dzīvi. Daudzi no mums izmanto ar balsi kontrolējamus mobilos telefonus un būtu grūti atrast kādu paziņu, kas ne reizi nebūtu lietojis interneta meklētājus, kas arī ir sava veida MI. Šie piemēri tomēr gluži nebūtu attiecināmi uz īstu mākslīgo intelektu. Varbūt mums pašiem nav īsti skaidrs, ko mēs saprotam ar „intelektu” un „apziņu”?
Kas tad īsti ir apziņa? Vai būtu jāpiekrīt biheivioristiem un pilnībā jāatsakās no mentālajiem jēdzieniem, jo ar tiem tiek skaidrota tikai uzvedība? Varbūt mentālie stāvokļi jāapskata kā funkcionālie stāvokļi un jāpēta tikai cilvēka būtnē novērojamo „inputu” un „autputu” saistība, bet tādā gadījumā cilvēks netiek uztverts par neko vairāk kā garu algoritmu skaitļojamo mašīnu? Labi pārdomāt šķiet amerikāņu filozofa un kognitīvā zinātnieka Daniela Deneta pieeja apziņas skaidrošanai. Viņa pieeja ir holistika, bet par pamatu tiek ņemts dabaszinātņu noslēgtības princips. Denets apgalvo, ka apziņa ir evolūcijas ceļa radusies fizikālo procesu blakne. Viņš apziņu piedēvē (dažādā mērā gan) arī dzīvniekiem. Jautājums par to, ar ko mūsu psihe atšķiras no dzīvnieku un citu dzīvu organismu psihes ir jautājums par mūsu prāta subjektīvismu. Par svarīgāko faktoru evolucionārajā cīņā Denets uzskata spēju paredzēt. Šajā saistībā jāmin intencionalitātes jēdziens. Intencionalitāte ir prātīga, apzināta uzmanības fokusēšana uz pasauli. „Intencionālā nostādne ir objekta (cilvēka; dzīvnieka) uzvedības interpretācijas, kad tas tiek uztverts tā, it kā būtu racionāls aģents,”- tas ir, mēs objektam savlaicīgi piedēvējam vēlmes un uzskatus, kas varētu vadīt viņa darbības.
Domājams, ja vēlamies realizēt daudzu sapņoto sapni par mašīnām, kas mūs saprastu kā līdzīgus un spētu būt mums uzticami kompanjoni, visupirms mums jāsaprot kā darbojas mūsu pašu apziņa. Jo tikai izprotot savus mentālos procesus, kā un kāpēc tie tādi ir, būs iespējams konstruēt kaut ko kaut attāli līdzīgu.

Grupas prezentācija „Tehnika un vara” (9.dec)

Kas ir tehnika?

Ar “tehniku” lielākoties saprot mākslīgi radītus līdzekļus, kurus cilvēks rada, lai sasniegtu konkrētus mērķus (piemēram, lai dotos kosmosā). Tehnika atspoguļo cilvēka vajadzības un zināšanas. Tehnika ienāk mūsu dzīvē, jo to pieprasa pati dzīve, cilvēka darbība visdažādākajās jomās (ekonomikā, zinātnē, mākslā u. c.)

Kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

1. Sabiedrība ir tik ļoti kļuvusi atkarīga no tehnikas, ka straujas tehnoloģiskas pārmaiņas cilvēkā rada sociālas un psiholoģiskas problēmas. Cilvēks ir pakļauts važām, ko pats ir radījis kā savu pasauli un savas gribas izpausmi.

2. Tehniku iespējams uzlūkot arī neitrāli, vērtējumam pakļauts tikai tās pielietojums. Taču arī šeit rodas problēmas, jo kā gan var neitrāli vērtēt atombumbu vai medikamentus, ko var pārbaudīt tikai uz beztiesīgajiem 3. pasaules valstu bērniem? (Dž. Grānts)

Kur rodas draudi?

Tehnika nes daudz laba (medicīnā, piemēram), bet draudi rodas kļūdainā tās izmantošanā. Vēlme dominēt potenciāli sevī nes traģēdiju. Nav noslēpums, ka cilvēks, izmantojot konkrētus tehnikas līdzekļus, ir vainojams pie globālās sasilšanas, tāpēc saprotami ir centieni samazināt lielo, industriālo valstu “apgriezienus”. Tehnikas progress nenotiek bez cilvēka līdzdalības, tomēr tas ir gana autonoms, lai to vairs nevarētu apturēt.

Kā mēs nonākam pie tehnikas nepareizas izmantošanas?

· Lielāka koncentrēšanās nevis uz mērķi (cilvēku), bet uz līdzekli (tehniku)

· Pārvietošanās dinamikas pieaugumā rodas atsvešinātība, tāpēc grūtāk ievērot ētisko maksimu, mūsu skats kļūst pragmatisks.

· Orientācija uz kvantitāti nomāc kvalitāti.

· Mūsu uzskati, vērtības, ētiskā pozīcija šablonizējas. Cilvēki sāk spriest standarti. (To rada masu komunikācijas līdzekļi.)

Vai tehnikai ir vara pār mums? (H. Jonass)

1. Tehnikas sniegtie panākumi ātri noved cilvēku ilūzijā, kad viņš vairs nespēj uztvert robežu, kad sākas zaudējumi. (Kvantitatīvā ražošana un lielā peļņa noved līdz kvalitātes krīzei – piemērs – Ķīnas ražotā produkcija)

2. Tehniskās potences prasa to īstenošanu. Cilvēks tehnikā redz savas varas iespējas, tāpēc cenšas to nemitīgi attīstīt, bet pastāv risks zaudēt kontroli.

3. Tehnikas orientācija uz nākotni aizplīvuro mums skatienu uz tagadni. Pārāk liela piepūle radot veidus, kā taupīt naftas resursus un zāļu izgudrošana nākotne slimībām (nemaz nezinot, vai nākotnē tas viss būs vajadzīgs) neļauj pilnvērtīgi pievērsties tagad esošajām problēmām.

4. Resursu trūkums un dabas piesārņotība ir kļuvuši par mūsu dzīves labklājības noteicējfaktoriem, tāpēc mēs aizraujamies ar rūpēm par dabu, atstājot novārtā cilvēku. Humānisma sabrukums.

5. Tiek pacilāti jautājumi par to, vai ir vērts saglabāt ģenētisko mantojumu, ja ir skaidrs, ka tuvojas tehniskais laikmets, kur viss būs iespējams? Vai mums nedraud iznīkšana?

Kas ir potenciālie un kas ir aktuālie draudi? Atombumbas paradokss: Mērķis ir vispasaulīgs miers. Bet atombumba tiek radīta kā drošības garants un aizsarglīdzeklis. Tātad atombumba radīta ar mērķi to neizmantot.

Cik tehnika ir destruktīva? (Ē. Fromms)

20. gadsimtā tehnika sasniedza savu apogeju tās destruktivitātes teoretizēšanā. Cilvēcē attīstās tieksme uz negatīvo agresiju. Tā ir sabiedrības tieksme uz vardarbību, iznīcināšanu un sadismu. Sadisma mērķis ir iegūt varu pār citu, vājāku cilvēku. Tā ir pārcilvēka ilūzija, pārvarot paša nespēcību. Ikdienā sadisms izpaužas mums pierastās formās – priekšnieka/padotā attiecībās; kapitālistiskās sabiedrības konstrukcijā – cilvēka resursu ekspluatācija.

Spilgts negatīvās agresijas veids – nekrofīlija. Šajā kontekstā tā jāsaprot kā tieksme pārvērst visu dzīvo nedzīvajā, iznīcināt iznīcināšanas dēļ, interese par visu, kas ir mehānisks. Nekrofīlija saistās ar tehnikas pielūgsmi. Tā ir novēršanās no dzīvās pasaules (atsvešināšanās) un vēršanās uz „nedzīves” pasauli – pārspīlēta interese par automašīnām, jaunāko aparatūru, sterilu medicīnu utt.

Cilvēks šajos apstākļos sāk tiekties uz to, ko tam uzspiež tehnikas loģika – nepārtraukts progress. Veidojas nedzīva pasaule – nāves pasaule, kurā cilvēka izdzīvošanai nav garantu. Cilvēks pats sagrauj savu pasauli.

Prezentēja: Artis Ostups, Elza Puhova, Lāsma Kublicka, Paula Bogomolova 3.kurss

Fregānisms

Šeit ir apraksts prezentācijai par fregānismu, kuru mēs- Zane Mičule 3. kurss un Māra Ezera 2. kurss- jau novadījām. Nodarbības tēma bija tehnoloģijas un ekonomika.

Tehnoloģijām attīstoties rodas arvien lielākas iespējas plaukt ražošanai. Konveijeri paātrina ražošanas procesu un apjomu. Vairumtirdzniecība ir lētāka, nekā mazumtirdzniecība. Veikali ieperk no ražotājiem vairāk nekā var pārdot. Uzņēmumi saražo vairāk, nekā izplatītāji spēj no viņiem nopirkt. Tieši tas pats ir ar veikaliem. Kad pienāk jauna pārtikas krava, lielveikali izmet nepārdotos produktus. Tas pats notiek mūsu mājās. Lielākā dala cilvēku iegādājas vairāk kā var apēst, daļa pārtikas iet zudumā- sapūst ledusskapjos, sapelē plauktos. Atkritumu konteineros nonāk ārkārtīgi daudz vēl lietojamas pārtikas. Šāda aina, protams, Latvijā ir novērojama, taču lielākoties tas tā ir valstīs ar augstāku labklājības līmeni. Patērētājsabiedrības ietekmēti, cilvēki izvēlas nopirkt jaunu preci, nevis salabot veco. Piemēram Vācijā, Anglijā un arī citur var novērot, ka pie dzīvojamajām mājām pagalmos vai pie miskastēm ir izliktas mēbeles vai elektrotehnika, kura joprojām darbojas. Tā ir izmesta tikai tāpēc, ka ir nopirkta vietā jauna. Ir iznācis jauns telefona modelis un no vecā telefona cilvēki tiek vaļā, kaut gan tas nav pat ieplīsis. Daudzi aizmirst, ka pastāv arī iespēja saplīsušo salabot. Ārzemēs (bagātākās valstīs kā Latvija) ir bieži ir novērots, ka cilvēki izmet ārā drēbes, kurām ir izirusi vīle, jo viņiem vienkārši neienāk prātā to sašūt. Elektrotehnika tiek izmesta, jo to labošana šķietami sagādā vairāk problēmu, kā jaunas iegāde. Daļa no šīm izmestajām lietām vai pārtikas nonāk labdarībā, taču lielākā daļa tikai palielina izgāztuvēs atkritumu kalnus.

Fregānisms iestājas pret patērniecības radīto pārražošanas vājprātu- viņi atsakās būt daļa no patērētājsabiedrības, viņi pārtiek no tās pārpalikumiem. Termins “fregānisms” ir vārdu free un vegan savienojums. Fregānisms iestājas pret patērētājsabiedrības dzīves stilu. Fregānisti minimāli līdzdarbojas tradicionālajā ekonomikā un viņu dzīves veids ir balstīts pēc iespējas mazākā resursu patērēšanā.

Kā fregāni atrod pārtiku un citas izmestās lietas?
Pārtika, drēbes, mēbeles, elektrotehnika tiek vārda burtiskajā nozīmē atrasta uz ielas vai izvilkta no miskastes.
Kā jau iepriekš minējām, daudzas lietas, kuras kādam mājās vairs nav vajadzīgas, tiek izliktas uz ielas vai noliktas pagalmā. Bieži klāt ir pielikta zīmīte, ka jebkurš interesents var ņemt šis lietas sev. Bieži uz ielas maisos ir atrodam apģērbs, kurš kādam vairs nebija vajadzīgs. Daudzi Latvijas second hand veikali pastāv tāpēc, ka viņi tirgo ārzemēs uz ielas atrastas drēbes.
Pārtikas atrašana ir nedaudz citādāks process.
Pēc lielveikalu darba laika beigām, jauna pieveduma dēl nepārdotā pārtika vai tā, kurai beidzies derīguma termiņš, tiek atstāta atkritumu konteineros. Lai tiktu pie šīs pārtikas parasti ir jāpārrāpjas pāri vienam vai diviem žogiem, jālec konteinerā, jāvelk no tā ārā maisi un jāšķiro- jāmeklē tas, kas vēl ir ēdams.
ASV šādu pārtikas “makšķerēšanu” no miskastēm sauc par dumpster diving. Lielākajā Eiropas daļā to sauc par skipping jeb skipošanu.
Skipotāji ne vienmēr ir tikai bezpajumtnieki vai nabagi. Kā jau iepriekš minēts, fregānisms ir ideoloģiska nostādne, kura vērsta pret bezjēdzīgu pārtikas un citu noderīgu lietu izmešanu. Tātad ar skipošanu nodarboties var jebkuras klases pārstāvji. Šiem cilvēkiem ir darbs, nauda, dzīvesvieta, bet viņi izvēlas skipot, jo viņiem ir nepieņemama patērniecības izraisītā pārražotība un “liekā” izmešana.
Tā kā patērētājsabiedrības darbība negrasās samazināties, bet “zaļo” aktīvistu skaits tikai aug, fregānistu kustība visticamāk arī tuvākajā nākotnē ver tikai pieņemties spēkā.

Video par fregānismu:

http://www.youtube.com/watch?v=GfbPljjmLho
http://www.youtube.com/watch?v=4DN19Z0bw4g

http://www.youtube.com/watch?v=OO5wMxS1LJk

Freegan info

Viens no skipotāju blogiem

Autores- Māra Ezera 2. kurss, Zane Mičule 3. kurss

Novēlota atskaite par 16.decembra semināru: Pusaudži un tehnoloģijas

Zane Lodiņa, Baiba Stafecka, Oskars Jansons, Andris Vāravs, Reinis Pētersons (2.kurss)

Pusaudžu vecums ir tas, kurā bērni lēnām sāk gūt savu nostāju šajā pasaulē, līdz tam tā ir tapusi tikai iepazīta un saprasta; veidojas savs viedoklis par daudzām lietām. Mūsu skatījumā šis vecums varētu būt no ~13 līdz ~18 gadiem.

Tehnoloģijas iet cauri mūsu dzīvei jebkurā vecumā, mainās tiki laiki. Ja vēl 20 gadus atpakaļ pusaudzim nebija tāda piekļuve tehnoloģijām, tad mūsdienu pusaudzis var savā ziņā lepoties, ka jau agrā vecumā māk darboties, iespējams, ar tādām datortehnoloģiju programmām, ko nezin kurš katrs pieaugušais. No vienas puses, tas ir labi, ja pašam pusaudzim jau ir izveidojies kāds priekštats par to ko viņš vēlas darīt utt., tad viņš var pilnvētīgi izmantot visus resursus internetā vai pat televizorā, lai paplašinātu savu redzes loku, pa dažādām, cerams intelektuālām, sfērām. Vārdusakot, mūsdienās ir paplašinātas iespējas informācijas ziņā. Bet tajā pašā laikā, cits pusaudzis, kura priekšā ir tādas pašas iespējas izmantot šo iespēju paplašināt savu redzes loku, ir pieķēries kaut kam vienam, kaut kam, kas pilnībā neraisa attīstību, nedod nekādu labumu, piemēram, "sēdēšana" draugos.lv, stundām ilga skatīšannās tv vai aizrautīga datorspēļu spēlēšana. Lai arī ko neapgalvotu liela daļa pusaudžu un pat jauniešu, ka datorspēles ir māksla utt., tomēr, ja tās rada atkarību, pārlieku lielu pieķeršanos, tad tās tomēr var radīt sliktu iespaidu uz it īpaši pusaudža smadzenēm. Šeit norādu uz video, kur sliktais iespaids ir acīmredzams --> http://www.youtube.com/watch?v=sL90fCgOrcE

Arī seksuālā ziņā mūsdienu sabiedrība ir daudz atvērtāka, nekā tā bija pāris desmitgades arpakaļ, nekas, principā, vairs nav tabu. Tāpēc, kaut vai, caur internetu ir gūstama, iespējams, priekšlaicīga informācija par seksuālo. Bet varbūt, tas nemaz nav tik slikti, jo šis vecums ir tas, kurā šī informācija ir jāgūst, tikai iegūšanas veids ir atšķirīgs - ja vēl, kad mēs bijām šajā vecumā(agrā pusaudžu), mamma mums iedeva izlasīt "Zīlīti", par to kā rodas bērni, tad mūsdienās, caur internetu, informācijas iegūšanas veids nav vairs tik nevainīgs.

Tehnoloģijām ir arī būtiska loma skolas, sabiedriskajā dzīvē. Bērniem dēļ interneta ir arī daudz lielākas iespējas uzzināt vairāk. Piemēram, varētu teikt, ka dažās skolās daži skolotāji ir sliktāki par vikipēdiju.

Kā arī nenopulārie bērni var tikt socializēti caur internetu, tur veidojot savas domu biedru grupas utt.

Internets, protams, nav vienīgais no kā ir atkarīga mūsdienu pusaudža dzīve, to ietekmē arī mobilie telefoni un visas citas tehnikas. Arī dēļ mobiliem telefoniem ir atvieglināta pusaudžu, precīzāk, pusaudžu vecāku dzīve, jo viņus vienmēr var sazvanīt. Tos pašus 20 gadus atpakaļ, kad mobilie telefoni vēl nebija, bija daudz grūtāk un bija jāuztraucas par saviem bērniem.

interesanti palasīt!!!

Japānas zinātnieki šogad uzsāks projektu, kura ietvaros plānots aptuveni piecu gadu laikā atgriezt dzīvē sen izmirušo mamutu, izmantojot klonēšanas tehnoloģijas.

http://www.tvnet.lv/tehnologijas/zinatnes/362328-japanas_zinatnieki_cer_atgriezt_dzive_mamutus

Vienkārši sveicieni 2011. gadā!

Lai labas sekmes, interesantas studijas, atziņas un draugi 2011. gadā!

Neuroscience of free will

Neskatoties uz to, ka semestris jau galā, gan jau kāds te vēl ieskatās, jo tēma interesanta un, iespējams, jau apspriesta, bet filozofiem, manuprāt, noderīgi ieskatīties, varbūt noder kādam referātam vai esejai.

Runa ir par pētījumiem neiroloģijas lauciņā. Vairāki eksperimenti ir parādījuši, ka, novērojot smadzeņu darbību izvēles veikšanas laikā, cilvēka lēmumus un izvēli ir iespējams noteikt 6 sekundes pirms pats cilvēks vēl tās apjautis. Tas nopietni ietekmē jautājumu par brīvās gribas esamību un to, cik vispār paši kontrolējam savu dzīvi.

Video par to, kā tika veikts šis eksperiments, atrodams šeit - http://www.youtube.com/watch?v=N6S9OidmNZM

Kāda cita raksta autors savos izteikumos iet tālāk un apgalvo, ka zinātne ir pilnībā sagrāvusi brīvās gribas konceptu kā tādu, taču tas nenozīmē, ka prāts ir viennozīmīgi prognozējams, tieši otrādi, taču tas, kā esam domājuši līdz šim par procesiem, kas notiek pašu smadzenēm, ir maldīgi. Raksts nedaudz par garu, lai varētu īsumā atstāstīt, tāpēc links uz to- http://scienceblogs.com/cortex/2006/12/post_11.php

Protams, šie eksperimenti un teorijas saņēmušas arī kritiku no filozofu puses, taču, manuprāt, atklājumi ir gana ievērojami, lai tos ignorētu.