Kas ir darbs? 4. grupa

Pagājušā lekcijā mūsu grupa mēģināja izveidot shēmu, kurā iekļautos visi darba veidi. Mēs sākām ar to, ka mēģinājām uzrakstīt vienkāršu un ietilpīgu darba definīciju, bet tas izrādījās pagrūti, jo, lai definētu darbu, vajadzēja dod apzīmējumus arī atpūtai, hobbijam utt. Tāpēc mēs nolēmām, ka ir jāveido shēma. Rezultātā sanāca, ka darbu var nodalīt divos veidos: darbs ar materiālu atalgojumu un bez. Svārīgākais vārds šeit ir „materiālais”. Darbs, kuru cilvēks veic par samaksu un kuru ir jādara noteiktā laikā (respektīvi, parasts darbs, ko parasti domā, pieminot šo jēdzienu) ir atšķirīgs no tā, kuru veic sev par prieku (piemēram, darbs laukos, savā dārzā. Šeit es varu minēt arī savu personīgo piemēru – brīvajā laikā es nodarbojos ar WEB-dizainu, veidoju vietnes, tas ir – profesionālā līmenī daru to, kas daudziem ir darbs, bet nesaņemu par to nekādu atalgojumu, tāpēc šīs darbs ir pieskaitāms pie otrās grupas). Pie otrās grupās ir pieskaitāms arī vergu darbs, kas, varbūt, nav īsti aktuāls mūsdienās, bet šo darba veidu nevajadzētu izsvītrot, jo tas ir bijis un tas ir mūsu vēsturiskā pieredzē. Nākamais svarīgs aspekts, runājot par darbu, ir piepūle. Tas ir divējāds termins – no vienas puses, piepūle ir kaut kas nepatīkams (jo visi cilvēki no dabas ir slinķi), bet, no otrās puses – arī daudzos hobbijos ir nepieciešāma piepūle, vienalga, morāla vai fiziska. Šeit atkal var minēt manu personīgo piemēru par dizainu, kā arī pieminēt cilvēkus, kuri brīvajā laikā modarbojas ar dejošanu, kāpšanu kalnos utt. Tātad, paliek svarīgi jautājumi – 1) vai piepūle garantē darbu un 2) vai piepūle ir attiecināma tikai uz pirmo darba veidu? Mana atbilde ir 1) jā un 2) nē. Piepūle ir nepieciešama visur, to var empīriski pārbaudīt un pašiem pārliecināties par to.

Pēc tam, kad mēs jau bijām gandrīz izveidojuši savu shēmu, mēs varējām salīdzināt to ar pētnieku-filosofu domām. Diemžēl, nevaru tagad atcerēties autora uzvārdu, bet galvenais ir tas, ka viņš arī atdalīja darbu par samaksu no darba bez atalgojuma, tātad, mūsu shēma bija izveidota loģiski un vismaz viens autors mums piekrīt.

Rezumējot visu iepriekšpateikto, var secināt, ka:
1) Dot darbam skaidru un neapšaubāmu definīciju ir diezgan grūti, jo termins „darbs” ir daudznozīmīgs.
2) Shēmai ar darba veidiem ir tiesības uz eksistenci, jo to pamato ne tikai 2.un 3.kursa studentu domas, bet arī autoritātes.
3) Nevar novilkt stingru robežu starp jēdzieniem „darbs” un „atpūta”, jo abos veidos ir nepeciešāma piepūle. Tikai, ņemot vērā visus apstākļus, izanalizējot fonu, uz kura norisinās darbība, var noteikt, vai tas ir darbs, vai nē.

Marija Assereckova, filosofijas BSP 2.kurss

papildinājums seminārā runātajam.

Ceturtdienas (30.09.2010) seminārā tika risināta diskusija (arī) par mūsu grupas tēmu "Bezdarbs". Galvenais, ko mūsu sakāmais pavēstija bija tas, ka arvien vairāk mūsdienās ienāk jaunas tehnoloģijas, kas it kā "izstumj" cilvēku no darba tirgus, jo indivīda paveiktais darbs/pienākums var būt aizvietojams ar tehnikas palīdzību, kas ir lētāk, ātrāk, iespējams, drošāk. Gribēju piebilst to, ka mūsu grupas tēma bija "bezdarbs", nevis "bezdarbnieks", un uz šī nošķīruma arī balstās mans komentārs. Šķiet, ka auditorijas pārstāvju komentāros nebija īstas skaidrības par ko mēs runājam (varbūt mūsu vainas dēļ), kā dēļ arī bija grūtāk izklāstīt grupas idejas. Mans viedoklis par šo divu terminu atšķirību ir sekojošs - par bezdarbu dēvē sociāli ekonomisku parādību, kas izpaužas kā aktīvās iedzīvotāju daļas aiziešanu no darba tirgus (definīcija ņemta no Šnēfeldes, Ņikitinas un Kullesas grāmatas "Makroekonomika"), un no šīs definīcijas viegli ir atvedināt arī terminu "bezdarbnieks". Problēma, šķiet, ir tajā, ka vārbu "bezdarbs" var uztvert ne tikai ekonomikas teorijas ietvaros, bet tas sniedz arī nedaudz atšķirīgu semantisko lauku. Proti, par bezdarbu var dēvēt arī stāvokli, kurā indivīds, vienkārši runājot, neko nedara, piemēram, sēž uz grīdas vai guļ gultā. Tāds ir mans uzskats, jo termins "darbs" ir ne tikai attiecināms uz noteiktu pienākumu veikšanu kādā institūcijā, bet arī uz ikdienišķi veiktām funcijām, piemēram, nagu griešana, aplokšņu aizlīmēšana, utt., kas tiek darīts mājās, atpūtas brīžos, u.c. Saistībā ar tehniku -, manuprāt, lielākā problēma šeit ir tā, ka jaunās tehnoloģijas aizvieto šīs parastās darbības, nerunājot nemaz par to darbu, kas ir peļņas avots. Darbs kā peļņas avots ir nomaināms, ja to zaudē jauno tehnoloģiju dēļ. Uzskatu, ka ar tehnoloģijām, kas aizvieto ikdienišķās darbības, cilvēks degradē savas spējas. Protams, ir vienmēr ir izvēle.

cilvēka nākotnes komplikācija.

Lasot priekšlikumu izteikties par nākotnes vīzijām kur pasauli ir pārņēmuši roboti,rodas kārdinājums sasaistīt šīs gleznainās dzīvības formas ar lēcienu evolūcijā kur pasaulē notiek pakāpeniska deģenerācija.Visi protams atcerās filmu ,,Terminātors" futūristisks mehānisms,baiss,iznīcinošs, kurš caur DNS molekulu apmaiņu netiek ģenerēts nekas jauns, tikai atražots viss vecais,nespējot radīt pēcnācējus un baudīt jūtu spektru.Mēs spējam radīt velvienu frankenšteinu tam es ticu!Pēc šādas ,,diversijas",zināšanas tiek izmantotas, ,,tirežējot"saimnieka-cilvēka idejas ar to sagraujot iespējamo idili pēc paradīzes, aizvietojot to ar robotizētiem mehānismiem.Noteikti katrs varētu izpēlet šādu prāta spekulāciju un pieņemt domu ka paradīze ir vieta kur dzivo roboti!Protams šāds robotu transfinīts akts var būt gan letāli iznīcinošs,gan radošs un evolūcijas veicinošs.Kantam bija atziņa,ka pasauli radījis kāds Augstāks prāts,nekad nevar kļut par droši pierādītu zinātnisku faktu.Interesanti ko Kants teiktu par cilvēku, kurš gluži kā Dievs cenšas radīt ,,ideālo"pasauli radot makslīgo intelektu.Jau šodien ir radīts androīds kurš ir uz matiņa līdzīgs cilvēkam tā teikt otrs-es,kas spēj kustēties gluži kā- es.Cilvēkam strādāt ir pretdabiski,ar ko šāds izgudrojums atbildētu -baudi dzīvi es visu Tavā vietā izdarīšu.Šis racionālā prāta triks šķietami ir konflikts starp zinātni un reliģiju,kur ticības un Dieva pielūgsmes vietā,zinātnei pieder patiesības atklājējas prerogatīva.Un kas zin vai cilvēks spēs tikt tālāk par puspatiesību,vienu komplementāro pretmetu,es pieļauju domu,vienalga cik tālu attīstīsies zinātne tā nespēs atņemt cilvēkam vēlmi kāpt ar vien augstāk ar to pašu krītot arvien zemāk kā Parmenīds teicis, ,,Kāpēc vispār kautkas ir,nevis-nekā nav?"cilvēks vienmēr būs dilemmas priekšā, būt cilvēkam- mašīna, vai cilvēks dabas bērns.

Papildinot sarakstu, kas Jums var noderēt, meklējot pēc zināšanām

Pievienojies un izglītojies! Arī par mūs interesējošām tēmāmi franču valodā. Vai atradāt, ko piemērotu?

Zinātnes atklājumi un to lietojums

Ja Latvijā Fluarix paredzēts injicēšanai bērniem no sešu mēnešu vecuma, tad ASV šī vakcīna paredzēta tikai pieaugušajiem no 18 gadu vecuma. Ja ZVA par vakcīnas izmantošanu grūtniecēm un zīdītājām norāda: "Ierobežoti dati par vakcināciju grūtniecēm neliecina, ka vakcīna būtu saistīta ar kaitīgu ietekmi uz augli un māti. Varētu apsvērt šīs vakcīnas izmantošanu, sākot no grūtniecības otrā trimestra. Grūtniecēm, kuru veselības stāvoklis paaugstina gripas komplikāciju risku, ieteicams ievadīt vakcīnu neatkarīgi no grūtniecības perioda. Zīdīšanas periodā Fluarix drīkst lietot,", tad ZPA uzsver: "Pētījumi par Fluarix ietekmi uz dzīvnieku reprodukciju nav veikti. Nav zināms, vai Fluarix, ja lietots grūtnieces vakcinācijai, neietekmē augli vai sievietes reproduktīvo kapacitāti. Fluarix var ordinēt grūtniecei tikai tad, ja viņai tas patiešām vajadzīgs. (..) Nav zināms, vai Fluarix izdalās mātes pienā. Tā kā daudzi medikamenti izdalās pienā, parakstot zīdītājai Fluarix, jābrīdina par iespējamām sekām."

Kāpēc tādi dubultstandarti? Vai ne tāpēc, ka Beļģijā bāzētā megakorporācija, Eiropā trešā lielākā zāļu ražotāja GlaxoSmithKline ir sekmīgi lobējusi savas intereses Eiropas Zāļu aģentūrā un Eiropas Komisijā? Ja tā nav, tad kāpēc Eiropā Fluorix izmanto jau kopš 1992. gada, bet ASV šis medikaments tika iekļauts pretgripas vakcīnu sarakstā tikai 2005. gadā, kad no tā sastāva pazuda toksiskā dzīvsudraba sāls? (Fluarix ražošanā dzīvsudrabs joprojām tiek izmantots, taču pirms vakcīnu iepildīšanas ampulās to no šķīduma atdala.)
Līdzīga situācija ir ar citu Latvijā reģistrētu vakcīnu - Influvac. ZVA to apstiprinājusi izmantošanai bērnu vakcinēšanai no sešu mēnešu vecuma, savukārt Kanādā ar Influvac var vakcinēt cilvēkus tikai no 18 gadu vecuma.

Par lekcijā aizsākto tēmu

Diskusijai par tēmu "Vai tehnoloģiskais progress pozitīvi iespaidojis cilvēku dzīvi" vēlos pievienot savas pārdomas, bez kurām tēmas izpratne nebūtu pilnīga.

Iespējams, tehnoloģiskais progress ir vērsts uz to, lai padarītu cilvēka dzīvi labāku - samazinātu ar izdzīvošanu saistīto jautājumu slodzi, lai rastos iespēja paplašināt cilvēka izpausmes iespējas.

Tehnoloģiskais progress ir tieši atkarīgs no tā, cik daudz cilvēki strādā, lai nodrošinātu to. (Vai mašīnas varētu darīt šo darbu cilvēka vietā? Es domāju, ka mašīnas varētu turpināt tehnoloģisko progresu tikai tad, ja tiktu radīts mākslīgais intelekts, par kura iespējamību man ir lielas šaubas, turklāt, tādā gadījumā tehnoloģiskais progress izmainītu savu būtību no kalpošanas cilvēkiem uz kalpošanu mašīnai, un iespējams, apstātos, kad tiktu radīti visi priekšnoteikumi mašīnas neatraucētai eksistencei. Turpretīm cilvēka vajadzības ir bezgalīgas). Tātad, ciktāl cilvēki strādā un ir atbildīgi par tehnoloģiskā progresu, tas var turpināties bezgalīgi.

Tad, vai ir iespējams cilvēka dzīvi padarīt bezgalīgi daudz labāku? Tas prasa nemitīgi jaunu standartu veidošanu, kuru veidošanas dzinējspēks būtu cilvēka vēlme strādāt, lai uzlabotu savu dzīvi - tātad tehnoloģiskā progresa lielākais ienaidnieks ir ar dzīvi apmierināts - laimīgs cilvēks.

tātad, ja par dzīves uzlabošanu uzskata tehnoloģiskā progresa spēju padarīt dzīvi laimīgu, tad tehnoloģiskais progress to nespēj, jo tā pamats ir ar dzīvi neapmierināts cilvēks.

Līdz ar to tehnoloģiskais progress notiek kaut kā cita dēļ, nevis lai padarītu cilvēka dzīvi labāku. Es uzskatu to (tehnoloģisko progresu) par blakusparādību cilvēka tieksmei strādāt, ar kaut ko nodarboties. Tādā veidā tehnoloģiskais progress ir nepieciešams, lai cilvēks būtu laimīgs, bet pats laimi nerada.

Krišs Zorgenfreijs

3. grupas ("Cilvēks un tehnoloģiskais progress") semināra iedarbes augļi un organizatorisks ieteikums

Organizatorisks ieteikums. Lai mēs spētu veiklāk orientēties emuāra vidē, vai mēs varam noformēt/izvirzīt (kā arī pilnveidot) piecus "galvenos" ziņojumus/ierakstus, kurus pēcāk varam apaudzēt ar komentāriem (grupu dalībnieku komentāri), kas tad arī būtu "galvenā" teksta pilnveidošanas process? Tādejādi mēs spētu centralizēt katras grupas izvirzītās idejas.

Tēma 'cilvēks un tehnoloģiskais progress' kā teoretizējošs papildinājums pārdomām par reāla darbaspēka esošās vai kādas konkrētas situācijas novērtējuma sniegšanu cilvēka un tehnikas attiecību atsaukšanās kontekstā tika pasniegta no trešās grupas dalībnieku impresijām dažu nodalījumu un piemēru veidā. Ne visiem dalībniekiem apzinoties izvēlētās tēmas iepriekšēju pieminēšanu kursa ietvaros, apcerējām problēmas iztirzāšanai nozīmīgu nodalījumu, reaģējot vairāk uz 'cilvēku' nevis 'tehniku'. Gribējām skaidrot tehnikas attiecības ar pagātni un tagadni, cilvēku un cilvēci, prātu un ķermeni.