Viens no 20. gadsimta spožākajiem filosofiem – Martins Heidegers uzskatāms par pirmo no domātājiem, kurš aplūkojis filosofijas un tehnikas savstarpējo attiecību un saistību jautājumu padziļināti. Nosaukt vienu konkrētu domātāja darbu, kurā apkopoti uzskati par Heidegera tehnikas izpratni nav, jo pārdomas, kas veltītas šim tematam caurvij daudzus filosofa darbus. Viena no esejām, kas tomēr viskoncentrētāk atspoguļo tehnikas jautājumu loku ir „The Question Concerning Technology”, kas pirmo reizi publicēta 1954. gadā. Tehnikas jautājumi Heidegera darbos lielāku nozīmi un uzmanību iegūst pēc II Pasaules kara, kad autors cenšas analizēt un aplūkot tehnikas nozīmi cilvēka pasaulē ietverot to savas filosofijas pamatnostādnēs par esamību.
Heidegers eseju iesāk ar norādi, ka tehnikai ir kāda noteikta būtība, par kuru mums būtu jārunā. Šo būtību mēs nevaram saskatīt tajā tehnikā, kuru mēs saprotam ikdienas nozīmē, kā realitātē mums klātesošu un materiālu vērtību, vēl vairāk, šajā tehnikas izpratnē tās patiesās būtības vispār nav. Meklējot būtību mums ir jācenšas izolēties no atsevišķā, jo ir nepareizi to pielīdzināt vispārīgajam. Heidegers to parāda ar koka piemēru – koka būtība nav vienā kokā, kas pozicionētu sevī citus kokus, būtība ir kaut kas, kas nav koks, bet kas padara koku par koku. Tāpēc tehnikas būtība, pēc analoģijas, nav nekas tehnisks. Savā ikdienas pieredzē mēs nespējam saskarties ar šo būtību, jo mēs tehniku nespējam pārvarēt paliekot tās ierobežoti un tai pieķēdēti, lai arī kā censtos to noliegt. Pēc antīkās filosofijas izpratnes būtība nozīmē to, kas lieta ir, tāpēc jautājot vai meklējot pēc kādas būtības, arī tehnikas, mēs uzdodam jautājumu par to, kas tā ir. Kā apgalvo Heidegers, šeit iespējams runāt par daudz skaidrojumiem, lai atbildētu uz jautājumu kas tas ir, vai tā būtu raksturota kā cilvēka aktivitāte vai ierīču veidošana, paplašinot atbilžu diapozonu mēs iegūsim vienu nozīmi – tehnika ir ierīce, instruments. Lai nokļūtu pie būtības, kas ir katras lietas pamatā, mums ir jādomā vienkāršāk par to, kas ir vienkārši dots. Būtības ir neslēptas un tikai caur neslēptību mēs varam piekļūt patiesībai. Neslēptības koncepts parādās arī Heidegera darba „Malkasceļi” nodaļā „Mākslasdarba sākotne”, kur pasaule un zeme var būt mums neslēptas caur mākslu, izmantojot grieķu tempļa un Van Goga mākslasdarba piemērus. Šeit turpinot par mākslu jāpiebilst, ka Heidegers uzskata, ka cilvēks, māksla un tehnoloģija ir savijušies jēdzieni, tie ir ļoti līdzīgi, tikai mēs laika gaitā esam tos pārklājuši ar jaunām nozīmēm un interpretācijām, padarot šo saistību grūti manāmu. Saistība, iespējams parādas Heidegera mākslas definīcijā, vadoties no tā, ko mēs saucam par lietu, ko par darinājumu un ko, par māksladarbu. Ja tehnika (bet ne tās būtība) ir cilvēka aktivitātes forma un veids, tad mēs esam spējīgi caur šādu punktu pamanīt jēdzieniskās saskarsmes vietas.
Pēc etimoloģiskās vārda izcelmes, Heidegers atgriežas pie grieķu skaidrojuma un jēdziena pamata, no kura atvasinātas tālākas interpretācijas. Techne – apzīmējums darbībai, kas iekļauj amatnieka prasmes un aktivitātes (darināt, veidot), bet arī prāta mākslas prasmes (veidot, domāt, izprātot). Grieķiem techne bija cieši saistīts ar poiesis norādot uz radošo darināšanu, radošu pieeju darinājumā.
Mūsdienu nozīmē, kā norāda Heidegers, tehnika ir kas vairāk kā tikai ražošana un kopiju veidošana, tā ir atklājoša un radoši attīstoša. Tehnika ir klātesoša tādā nozarē, kur notiek atklāšana un neslēptība, kur notiek patiesība. Daudz no savas analīzes par tehnoloģiju un tās kritiku būtības kontekstā autors izpauž caur grieķu terminiem, tādējādi cenšoties nonākt pie vārdu sākotnes, lai tādējādi atklātu to transformētās būtības. Esejas beigu daļā nonākot pie cilvēka jautājuma tehnikas kontekstā, Heidegers tā lomu pozicionē kā ierobežotu. Patiesība un būtība ir esošas ārpus cilvēka darba ar tehniku un tehnisko, cilvēks tikai piedalās procesā tāpat kā tehnika pati. Neapslēptais nekad nevar tikt pozicionēts kā cilvēka darbs. Cilvēki ir pasīvā un aktīvā saistībā ar tehniku, ko var raksturot kā trauksmi (bīstamību) vai glābjošo, pasargājošo. Cilvēks ir ieslodzīts šādā stāvoklī, jo nezina pamatus, izcelšanos un būtības.
Heidegger M. „The Question Concerning Technology”, Harper Torchbooks: New York – 1982.
(http://www.scribd.com/doc/30112927/Martin-Heidegger-The-Question-Concerning-Technology)
http://www2.hmc.edu/~tbeckman/personal/Heidart.html
