THE PAST AND PRESENT SOCIETY

E.P.THOMPSON

“TIME,WORK-DISCIPLINE, AND INDUSTRIAL CAPITALISM:

THE PAST AND PRESENT SOCIETY”

Edvards Palmers Tomsons savā darbā “Laiks, Darba disciplīna un Industriālais kapitālisms” ir pievērsies sociālisma vēsturiskai problemātikai, t.i., pievērsa uzmanību cilvēka disciplinēšanas vēsturiskajam fundamentam, atrodot aizsākumus vēl agrārās sabiedrības ietvaros. Cilvēks, viņaprāt, vienmēr pakļāvās laikam un tā trūkumam. Cilvēkam dabiski piemīt kāds konkrēts režīms. Kad saule lec, cilvēks pieceļas, kad saule aust, cilvēks atdodas miegam un atpūtai. Bet, šis dabiskais režīms ir brīvs un, balstoties uz disciplīnas definīcijas, pilnība neatbilst darba disciplīnai, kāda pastāv kopš viduslaikiem.

Edvards Palmers Tomsons uzskata, ka ar pulksteņa mehānisma ieviešanu kontrole par cilvēku ir pastiprinājusies. Tiklīdz diena tiek sadalīta stundās un minūtēs – reliģijai, darba devējiem, politiķiem, u.c. augstāk par strādājošo un ne-buržuāzisku cilvēku stāvošiem grupējumiem, ir varenīgs manipulācijas ierocis. Šis ierocis ir laiks. Piemēram, puritāniskā disciplīna, kuru pats piemin autors, ir visai despotisks dzīves ierobežojums, kurš, var teikt, ir tīri mehānisks un bezpersonisks..Puritāņu disciplīna un mācība ir visai parodoksāla, jo tās loģiskā struktūra nonāk pretrunās pati ar sevi. Piemēram, cilvēkam ir aizliegts grēkot, bet cilvēks pats par sevi ir grēcīgs.¹ Līdz ar to tieksme uz negrēkošanu noved līdz utopiskai disciplīnai, kuras nežēlīgās prasības spēj izturēt tikai bezpersonsisks un mehānisks objekts. Mūsdienās laika trūkums ir pārtapis par naudas trūkumu. Respektīvi, cilvēka darbs un pats cilvēks tiek izvērtēti minūtēs. Piemēram, kāda miljoniera laiks tiek izprasts ar šādu shēmu: xmin=x$. Šāda tipa “dzīvesmāksla” parāda visai spēcīgus kapitālisma ietekmes starus. Pateicoties kapitālismam, cilvēks tiek izprasts kā darba instruments, ar konkrētu atalgojumu un konkrētu laika ietilpību. Tāpēc cilvēks ir mehāniskās struktūras sastāvdaļa. Savukārt mehāniskā struktūra sastāv no sabiedrības, kura ir nekas cits, kā vien darbīgas skrūvītes – pseidoperosnības. Balstoties uz tik mehanizētu dzīves ritējumu, var secināt, ka disciplinētā sabiedrība apriori zaudē cītīgi veidotās vērtības, morāles principus, vēlmes un dzīvot prasmi.

Nedaudz cits aspekts, kuram pievērsa uzmanību filozofs, balstoties uz pulksteņa ieviešanu sabiedrībā ir saistīs ar sociālo šķiru sadalīšanu un pulksteņa novietošanu uz ķermeņa. Pulkstenis, ar savām 60 sekundēm vienā minūtē, ja to tur pie sirds uz ķēdītes, liek visam ķermenim darboties identiskā ritmā. Respektīvi, kontrolē un uztur vienmērīgā tempā asinsriti, līdz ar to arī visu sistēmu. Kaut kas līdzīgs notiek ar cilvēku, kad tas kļūst psiholoģiski atkarīgs no laika un paša pulksteņa. Savukārt pats pulkstenis, var simbolizēt cilvēka materiālo statusu. Jo dārgāks un kvalitatīvāks pulkstenis, jo finansiāli neatkarīgāks ir cilvēks, kā arī jo aizņemtāks šis cilvēks ir. Laiks ir pārtapis par kvalitāti un dārgumu. Līdz ar to, iepriekšminētā cilvēka laika formula ir atkarīga no cilvēka darba. Un, jo vairāk un cītīgāk cilvēks iegulda sevi naudas pelnīšanā, jo vērtīgāks cilvēks kļūst.

Manuprāt šī problēma ir visai aktuāla ētikas apakšnozarēs, jo ar katru nākamo minūti cilvēks pārtop par mehānisku “kiborgu”, kurš spēj funkcionēt tikai konkrētās jomās. Šīs jomas varbūt sarežģītākās matemātiskās zinātnes, medicīna, ekonomiskās biržu spēles, taču laikam ritot cilvēks zaudē savu cilvēcīgumu. Spēju mīlēt, just, cienīt dabu un saaudzēt to, komunicēt ar sev-līdzīgajiem, nerunājot par vērtību uztveršanu un saprašanu un savu bērnu audzināšanu. Tāpēc varētu secināt, ka laiks, darba disciplīna un industriālais kapitālisms ir viens veselums, no kura progresējošam cilvēkam ir neiespējami izbēgt. Pat mūsdienās, kad it kā esot “labāk” un “brīvāk”, īstenībā ir vēl stigrāks manipulācijas tvēriens. Katrs no mums tiek ieaudzināts ar nemitīgu laika trūkuma problēmu – no pašas bērnības, ja mēs kavējam piecas minūtes uz pirmo stundu sākumskolā, mums raksta piezīmes dienasgrāmatās vai rāj. Ja mēs ierodamies ne-savlaicīgi uz vilciena pieturu, mēs varam nepaspēt tikt laicīgi uz citu transportu. Un, gadījumā, ja šajā laika grafikā notiek kādas novirzes, piemēram, vilciens kavē piecas minūtes, notiek masveidīga slēptā agresija, jo tikai dažu kavēto minūšu dēļ, viss dienas režīms sabrūk.

Bet vai ir jēga no tādas dzīvošanas? Vai tiešām laikam ir jābūt tik svarīgam mūsdienu cilvēka dzīvē? Diemžēl varētu teikt, ka pastāv divas galējības: vai nu laiks trūkst un viss notiek nemitīgā stresā un agresijā, vai nu laiks vienkārši ir relatīvs. Laika relativitāti spilgti atspoguļo tādi sabiedriskie grupējumi, kuri pilnīgi pretēji uztver tehnoloģisko procesu. Šie cilvēki apzināti ignorē laiku un jebkurus režīmus – dodas gulēt, kad vēlas, ceļas augšā – kad pagadās. Šāda tendence ir jo īpaši aktuāla 21.gs.,kurā cilvēks pilnībā ir attālinājies no dabiskā režīma. Cilvēks var negulēt vairākas diennaktis un justies tieši tāpat kā gulēdams nepieciešamās 8h, cilvēks var strādāt intelektuālo darbu 24h/7dienām un tiklīdz parādās brīvais laiks, nezin, ko ar to iesākt. Vispār jēdziens “brīvais laiks” skan visai despotiski. Jo pat no lingvistiskā skatījuma sanāk, ka laiks ir despotisks un kādam pieder, ka tas ir piederošs jebkurai augstāk stāvošai instancei, bet ne pašam cilvēkam. Cik ļoti tāda ierobežota laika pastāvēšana ierobežo cilvēka brīvību un gribu? Laikam jau visai spēcīgi, bet vēl ne tik produktīvi un racionāli kā būtu vēlams.

1http://www.itsuckstobejoe.com/jdn/writing/purtain.html

Dotajā linkā var apskatīt vairākus parodoksālus puritāniskus likumus, kā arī labāk iepazīt despotisko disciplinētību, uz kuru būtu jātiecas visas dzīves garumā.

“TECHNICAL INDIVIDUALIZATION”

GILBERT SIMONDON

“TECHNICAL INDIVIDUALIZATION”

Franču filozofa Gilberta Simondona darbā “Tehniskā individualizācija” pamatproblemātika ir saistīta ar kolektīvo un individuālo individualizāciju. Šajā problemātikā indivīds tiek skatīts kā individualizācijas pēc-efekts, nevis iemesls. Viņaprāt, individualizācijas process notiek kopīgā milieu telpā, kurā satiekas gan tehnoloģiskā, gan dabiskā pasaule.

Milieu ir termins, kurš burtiski tiek tulkots no fr.valodas kā apkārtne, vide. Taču dotā fragmenta kontekstā to varētu saprast kā cilvēka inteliģento atmosfēru, kurā ir iespējama distancēšanās no subjektīvā un ar racionalitātes potenciālu ir iespējama tehnikas un dabiskās pasaules apvienošana vienā sistēmā. Tāpēc, milieu, varētu pieņemt par tādu vidi, kurā ir iespējamas gan dabas,gan tehnikas atsevišķās un kopīgās būtmes. Tomēr būtiski būtu piebilst, ka tehniskie objekti ir iespējami šajā vidē tikai mākslīgi ievietoti, bet daba un dabiskie objekti pastāv paši pār sevi. Līdz ar to, var pieņemt, ka dabiskie objekti jau sākotnēji ir individualizējami. Citādi ir tehniskiem objektiem.

Domu dinamisms, kurš pērņem visādu shēmu un sistēmu radīšanu, ir kā uzaicinājums tehniskiem objektiem pievienoties dabiskai videi ar visnotaļ svarīgu un koherentu mentālu nepieciešamību. Šī nepieciešamība ir tik pat svarīga kā cilvēka esamības nepieciešamība. Tāpēc mentāli radītās mehāniskās struktūras ir tik pat aktuālās un esošas, ka viennozīmīgi var secināt, ka tās darbojas kopīgā telpā ar dabisko būtmi. Respektīvi, šeit var saskatī Popera ideju par “trešo pasauli”, kura pastāv kā ideju un teoriju sfēra un mijiedarbojas intelektuālajā līmenī ar dabu. Un šī Popera “trešā pasaule”, var pieņemt, ir kibernētikas fundamentālais balsts. Īstenībā ļoti labi saskanētu kibernētikas ideja ar tehnisko objektu pastāvēšanu uz pasaules, ja vien autors nekritizētu kibernētiku no pašas sākotnes. Gilberta Simondona doma ir stingri balstīta uz tā, ka formas sadarbojas ar citām formām un to balsts ir sistēma, kurā ir ietvertas visas formas, nevis kādas tendences, atdalītas nozares vai daļas no virtuālās idejas vai dinamiskās domas. Respektīvi, kibernētika ir no daļām sastāvošs veselums, kurā katra daļa tik un tā skaitās atsevišķa sistēma. Simandons uzskata, ka ir iespējama tikai viena kopīga sistēma, kura tiek ietekmēta no virtuālās pasaules uz aktuālo. Tā sistēma ir vispārīga un individuāla. Tā ir viena un tik pat individualizēta kā jebkurš indivīds aktuālajā vidē.

Šī sistēma ir attiecība starp domu un dzīvi. Tehnika un tehnoloģijas ir šīs sistēmas produkts – tas, ko spēj cilvēks radīt ne tikai kibernētiskajā telpā, bet arī aktuālajā vidē. Pietam, svarīgi būtu piebilst, ka tehnikas objekti progresam turpinoties paliek ar vien neatkarīgāki no cilvēka mentālās pasaules. Mūsdienu situācija visai skaidri parāda Simandona aizskarto problēmu loku. Mūsdienās tehnoloģijas pārtop par fenomeniem, kurus kļūst tik pat grūti kontrolēt un saprast (neizglītotam IT nozarē indivīdam), ka parādās pat aizdomas par to, ka tehnoloģijas ir neatkarīgas un tik pat brīvas kā cilvēks. Bet vai tad tā tiešām notiek?

Visdrīzāk, var atbildēt, ka tiek apdraudēta nevis tehnoloģiju neatkarības problemātika, bet gan cilvēka un dabas neatkarības problēma. Jo jebkurš tehnikas objekts ir tik ļoti individualizēts, ka to nav iespējams sajaukt ar kādu citu tehnikas objektu. Piemēram, iPhone 5 ir grūti sajaukt ar Samsung vai Blackberry. Savukārt sajaukt Jāni ar Pēteri, vai ziemeļkoreieti ar dienvidkoreieti ir visai viegli. Šis salīdzinājums ir domāts tam, lai parādītu, ka tehnoloģiju individualizācija padara katru objektu par “pseidoindivīdu”, tikai nedzīvu. Un cilvēks kā subjekts, diemžēl pielīdzinās objektam, tas arī pārtop par pseidoindivīdu.

Kopumā, cerams, šis teksta fragments tika saprasts pareizi un problēma netika pārprasta. Jo būtu naivi nepateikt, ka šāda tipa teksti ir visai sarežģīti, ja nav īpašs potenciāls fizikā, kibernētikā, u.c.matemātiskās zinātnēs.

Par tehniku un cilvēka dabu.

L.MUMFORD

“TEHNIKA UN CILVĒKA DABA”

Levis Mumfords ir amerkiāņu sociologs, vēsturnieks, kā arī tehnoloģiju problemātikas filozofs. Viņa darbs “Tehnika un cilvēka daba” (Technics and the Nature of Man) tika sarakstīta 1970.gadā, tehnoloģiskā progresa zelta laikos. Darba galvenā ideja ir cieši saistīta ar cilvēka vēsturisko attīstību un to savstarpējo sadarbību ar tehnoloģijām. Tāpēc autors savā argumentācijā kritizē vairākus vēsturiski radītos stereotipus par cilvēka dabu, ar kuru palīdzību cenšas parādīt biotehniskās labās un silktās puses.

Pirmais stereotips, kuru izskata filozofs, ir cilvēka definējums. Cilvēku definē kā aktīvu, funkcionālu dzīvnieku, kurš prot izmantot instrumentus (tool-using animal) un balstoties uz šāda definējuma tiek izvirzīta ideja par to, kā cilvēks pakāpeniski attīštoties ir pārtapis par mehānismu apkalpojošu dzīvnieku. Respektīvi, cilvēks, pār cik no paša sākuma ir bijis darbīgs un spējīgs izmantot parocīgus instrumentus, ar laiku ir kļuvis slinks un pasīvs, tādejādi sekmējot mehānismu attīstību. Un būdams vēl slinkāks var nonākt līdz tādam līmenim, kurā nevis cilvēks apkalpos tehniku un tehnoloģijas, bet gan pati tehnika un tās objekti kļūs neatkarīgi un apaklpos cilvēku. Protams, šāda tipa skaidrojums par cilvēka un tehnikas sadarbību izklausās nedaudz utopisks, taču vēsturiski pieņemams. Otrs viedoklis ir loģiskāks, tas balstās uz idejas, ka tehnoloģiju attīstība aizsākās pateicoties tam, ka dažādu konsekvenču dēļ cilvēkam pietrūka pārtikas. Līdz ar to sākotnējie darbarīki pakāpeniski transformējās par ar vien sarežģītākām un masīvākām mašinērijām. Loģiski, ka arī šo rīku simbolizācija un uzlabošana, gan verbālā, gan fiziskā, sekmēja tehnoloģijas zelta laikmeta dzimšanu.

Tāpēc, balstoties uz šī teksta, varētu secināt, ka, pirmkārt, tehnoloģiju attīstības process tomēr ir aizsācies tāpēc, ka agrīnais cilvēks nespēja dabiskā ceļā iegūt nepieciešamo iztikas minimumu. Otrkārt, laika taupības dēļ un tieksmes pēc labākā un ērtākā, tehnoloģijas pārtapa par intelektuālu priekšrocību, ar kuras palīdzību varēja parādīt savu spēcīgumu pāri citiem cilvēkiem. (Piemēram, Senās Ēģiptes piramīdas – tās tika celtas, lai simbolizētu Ēģiptes varenību. Izstrādātās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tās tika būvēt, vēl pat mūsdienās nav saprastas un atrastas. Līdz ar to Senās Ēģiptes varenīgums vēl joprojām ir redzams un saprotams.) Treškārt, tehnoloģijas ar laiku ir kļuvušas par simboliem, kuri ir klātesoši cilvēka ikdienas dzīvē.

Modernajā pasaulē tehnoloģijas ir nonākušas līdz visai augstam līmenim un turpina attīstīties ar vien tālāk. Taču, tāpat kā 1970.gadā, šodien ir aktuāls jautājums par to, cik ļoti tehnoloģijas ir produktīvas, ja to produktivitāte īstenībā ir ekvivalenta destrukcijai un vardarbībai, attiecībā pret cilvēku un apkārtējo vidi. Cik ļoti šīs megasarežģītās mašīnas kaitē un cik ļoti tās palīdz un uzlabo cilvēka tagadnējo situāciju? Pārsvarā statistikas dati vēsta par ražīgumu, saražoto preci – atombumbu skaitu, jaunu rakešu izgudrošanu un miljardu dzīvnieku nogalināto miesu izplatību pārtikas tirgū. Un galvenais, ka neviens nepievērš uzmanību tam, cik produktīvi tiek saražota šī nepieciešamā prece. Cik daudz pārtikas produktu modificē tik stipri, ka tās nespēj pārveidot par minerāvielām pat zeme? Cik daudz no saražotā tiek izmests miskastē un it kā pārstrādāts no jauna? Kādu mieru uztur nebeidzamais Aukstais karš? Un vai tiešām atkarība no datora un datortehnikas uzlabo cilvēka dzīvi un kur nu vēl paša cilvēka dabu?

Tehnoloģijas ir kļuvušas par cilvēka esamības galveno sastāvdaļu un ir atņēmušas daudzas parādības un spējas no cilvēka dabas. Piemēram, ne visi mūsdienu cilvēki tagad spēs saprast kā iestādīt augu vai kā ravēt nezāles. Pats smieglīgākais, ka ir pat tādi cilvēki, kuri neprot pat gatavot ēst, jo mūsdienu tehnoloģiskais laikmets atļauj visu nopirkt gatavu, nerunājot pat par kaut kādām mākslinieciskām vai inovatīvām izpasumēm aroddarbos. Mūsdienās viss, ko bija spējušas veikt vēl mūsu omes, skaitās par izcilu spēju, profesionalitāti un ekskluzīvu preci. Un naivi būtu domāt, ka cilvēks mūsdienās ir loģisks, racionāls un izglītots. Nē, cilvēks ir pārtapis par slinku parazītu, vismaz tā varētu nosaukt pārsvarā lielāko daļu no sociālo pabalstu mīlētājiem un bezdarbniekiem. Savukārt inteliģence mūsdienās ir tie, kuri prot laicīgi izgudrot kaut ko jaunu tehno-zinātnes sfērā un praktiski to pielietot vai laicīgi tajā ieguldīt konkrētus finansiālos līdzekļus. Un, ja paskatīties no neitrālas puses un padomāt historiciski – cik ļoti mūsdienās cilvēce ar tehnoloģijām ir attīstījusies tālāk par tiem pašiem viduslaikiem? Jā, mums ir smartfonu hierarhija, ātrāks transports, taču būtībā nekas nav mainījies, jo tie, kuri izgudro un iegulda ir valdnieki. Starptautiskajās attiecībās notiek tas pats – kuram stilīgākas un masīvākas atombumbas tas valda par ekonomiku un politiku. Būtībā, mēs tāpat kā viduslaikos ticam absolūtai varai. Un šī maģiskā absolūtā vara pieder cilvēkam radītajām tehnoloģijām. Mūsu maģija ir tas, kas padara mūs par vergiem.

Būtībā tehnoloģijas var uzskatīt kā jaunās reliģijas aizsākšanos. Mēs cienam iegātāto Asus Optimus Ultra Slim vairāk nekā savus draugus vai ģimeni. Vīrieši pret mašīnām izturās pieklājīgāk nekā pret savu bērnu mātēm. Viss, kas notiek pateicoties tehnoloģiskajam progresam, rāda to, cik ļoti cilvēks ir pārtapis par necilvēcīgu vergu. Tas vergo un kalpo pašaradītajiem bezdvēseliskiem un mehāniskiem elkiem. Un kas tad notiks tālāk? Pārtaps pasaule par industriālo elli, kurā pat estētiskais skaistums vairs netiks pieņēmams vai arī atgriezīsies sākotnējā stadijā un sāks visu no sākuma? Šīs problēmas ietvaros, Levis Mumfords piedāvā iemācīties sadzīvot ar tehnisko attīstību un atrast kompromisu, kurš sekmētu gan produktīvi-pozitīvo tehnoloģisko attīstību, gan arī saglabātu cilvēka dabu. Bet, cik ļoti tas ir iespējams un kā to izdarīt, Mumfords nesniedz atbildi. 

Termins „tehnoloģiju filosofija”

Agrāk termina „tehnoloģiju filosofija” vietā lietoja arī šādus terminus kā „mehāniskā filosofija” un „ražošanas filosofija”. Mehāniskās filosofijas galvenais uzstādījums – pasaule kā liela mašīna, tā, piemēram, angļu ķīmiķis, Roberts Boils, centās skaidrot aukstumu, siltumu, magnētismu un citus fizikālas dabas fenomenus ar mehāniskiem principiem. Savukārt nojēgumu „ražošanas filosofija” (1835) ieviesa skotu ķīmijas inženieris, Andrew Ure (1778 – 1857). Tā galvenā būtība ir tāda, ka ražošanā darbības veic mašīnas, kas ir automātiskas, tātad, nav nepieciešams cilvēks un viņa veiktais darbs. Četrus gadus vēlāk pēc A. Ure termina izgudrošanas, vācu filosofs Ernst Kapp (1808 – 1896) ieviesa jēdzienu „tehnikas filosofija”. E. Kapp galvenokārt ir ietekmējies no Hēgeļa un K. Ritera filosofijas, un sevi uzskata par labējo hēgelieti. Pēc E. Kapp nāves vācu filosofijas profesors Fred Bon un krievu inženieris, Peter K. Engelmeier sāka lietot jēdzienu „tehnoloģiju filosofija”. P. K. Engelmeier vērš uzmanību uz vairākiem jautājumiem, kas saistīti ar tehnoloģijām – Kāda veida metodes tehnoloģijās izmanto? Kur beidzas tehnoloģiju pasaule? Vai var novilkt robežu kur sākas un kur beidzas tehnoloģijas? Kāda veida cilvēka aktivitāte tiek iekļauta tehnoloģijās, kā tajās iekļaujas zinātne, māksla, ētika utt.? Kādas ir to attiecības? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāsadarbojas savā starpā gan domātājiem, gan tehnoloģistiem, jo to, ko rakstīs domotāji, tas nebūs pietiekami tehnisks, savukārt to, ko rakstīs tehnoloģisti, nebūs pietiekami loģisks. Kādā no saviem rakstiem P. K. Engelmeier ir uzdevis retorisku jautājumu: Vai vispār tāda tehnoloģiju filosofija ir nepieciešama? Nesniedzot tiešu atbildi uz savu izvirzīto jautājumu, viņš izvirza vairākus nosacījumus, kas turpmāk būtu jānoskaidro, piemēram, attīstot tehnoloģijas filosofijas konceptu jāmēģina definēt mūsdienu tehnoloģiju principus, t. i. tehnoloģijas kā bioloģisks fenomens, tehnoloģijas kā antropoloģisks fenomens, tehnoloģijas un ekonomikas attiecības, tehnoloģijas un mākslas attiecības u. t. t. Trešais domātājs, kas izmantoja terminu „tehnoloģiju filozofija” bija vācu ķīmijas inženieris Eberhard Zschimmer (1873 – 1940), kurš savā nelielajā grāmatiņā ieteica neohēgeliešu interpretāciju par tehnoloģiju kā materiālo brīvību. Vēl noteikti jāpiemin domātāju Friedrich Dessauer (1881 – 1963), kurš pievērsās šai tehnoloģiju tēmai. Par to liecina arī viņa darba nosaukumi: „Philosophie der Technik” (1927), „Seele im Bannkreis der Technik” (1945), „Strei und die Technik” (1956). Iztirzājot šo tēmu F. Dessauer veidoja dialogu ne tikai ar viena veida filosofijas disciplīnas pārstāvjiem, bet arī ar citu virzienu pārstāvjiem, piemēram, eksistenciālistiem. Pārsvarā jēdziens „tehnoloģiju filosofija” tika lietots Vācijā, ar retiem izņēmumiem citur, piemēram, Francijā tas ir atrodams darbā „Les origines de la technologie” (1897), kura autors ir sociālais teorētiķis Alfred Espinas (1844 – 1922).

Avots: Mitcham, Carl. Thinking Through Technology: The Path between Engineering and Philosophy. The University of Chicago, 1994.

Par autoru skatīt: http://en.wikipedia.org/wiki/Carl_Mitcham

Tehnoloģiju filozofija

http://plato.stanford.edu/entries/technology/
Apjomīgs raksts par tehnoloģiju filozofiju. Raksta sākumā ir izteikta doma, kura man ļoti iepatikās - filozofijai nevajadzētu ignorēt tehnoloģijas, ja tā grib īstenot savu misiju. Rakstā tiek stāstīts par to tehnoloģiju filozofijas daļu, kura ir tūvāka zinātnei pašai par sevi, nekā sociālām zinātnēm un cilvēkam.
Šajā rakstā ir īsi aprakstīta tehnoloģiju filozofijas vēsture (Senā Grieķija, Viduslaiki un mūsdienas) un pēc tam seko analītisko un ētisko jautājumu aplūkošana.

Daži citāti:
Philosophy of science is a transformation of epistemology in the light of the emergence of science.

It might therefore be thought that there are equally strong resemblances between the philosophy of science and the philosophy of technology. Almost the contrary is true, however.

Hardly ever have philosophers of science posed questions that did not have the community of scientists, their concerns, their aims, their intuitions, their arguments and choices, as the primary target. The philosophy of technology, in contrast, has traditionally largely ignored the community of engineers and has almost exclusively dealt with the place of technology in, and its meaning for, human society, human culture, and human existence, in terms of Sellarsian broadness.

Marija Assereckova, 2.kurss