GILBERT
SIMONDON
“TECHNICAL
INDIVIDUALIZATION”
Franču
filozofa Gilberta Simondona darbā “Tehniskā individualizācija”
pamatproblemātika ir saistīta ar kolektīvo un individuālo
individualizāciju. Šajā problemātikā indivīds tiek skatīts kā
individualizācijas pēc-efekts, nevis iemesls. Viņaprāt,
individualizācijas process notiek kopīgā milieu
telpā, kurā satiekas gan tehnoloģiskā, gan dabiskā pasaule.
Milieu
ir termins, kurš burtiski tiek tulkots no fr.valodas kā apkārtne,
vide. Taču dotā fragmenta kontekstā to varētu saprast kā cilvēka
inteliģento atmosfēru, kurā ir iespējama distancēšanās no
subjektīvā un ar racionalitātes potenciālu ir iespējama tehnikas
un dabiskās pasaules apvienošana vienā sistēmā. Tāpēc, milieu,
varētu pieņemt par tādu vidi, kurā ir iespējamas gan dabas,gan
tehnikas atsevišķās un kopīgās būtmes. Tomēr būtiski būtu
piebilst, ka tehniskie objekti ir iespējami šajā vidē tikai
mākslīgi ievietoti, bet daba un dabiskie objekti pastāv paši pār
sevi. Līdz ar to, var pieņemt, ka dabiskie objekti jau sākotnēji
ir individualizējami. Citādi ir tehniskiem objektiem.
Domu dinamisms, kurš pērņem
visādu shēmu un sistēmu radīšanu, ir kā uzaicinājums
tehniskiem objektiem pievienoties dabiskai videi ar visnotaļ svarīgu
un koherentu mentālu nepieciešamību. Šī nepieciešamība ir tik
pat svarīga kā cilvēka esamības nepieciešamība. Tāpēc mentāli
radītās mehāniskās struktūras ir tik pat aktuālās un esošas,
ka viennozīmīgi var secināt, ka tās darbojas kopīgā telpā ar
dabisko būtmi. Respektīvi, šeit var saskatī Popera ideju par
“trešo pasauli”, kura pastāv kā ideju un teoriju sfēra un
mijiedarbojas intelektuālajā līmenī ar dabu. Un šī Popera
“trešā pasaule”, var pieņemt, ir kibernētikas fundamentālais
balsts. Īstenībā ļoti labi saskanētu kibernētikas ideja ar
tehnisko objektu pastāvēšanu uz pasaules, ja vien autors
nekritizētu kibernētiku no pašas sākotnes. Gilberta Simondona
doma ir stingri balstīta uz tā, ka formas sadarbojas ar citām
formām un to balsts ir sistēma, kurā ir ietvertas visas formas,
nevis kādas tendences, atdalītas nozares vai daļas no virtuālās
idejas vai dinamiskās domas. Respektīvi, kibernētika ir no daļām
sastāvošs veselums, kurā katra daļa tik un tā skaitās atsevišķa
sistēma. Simandons uzskata, ka ir iespējama tikai viena kopīga
sistēma, kura tiek ietekmēta no virtuālās pasaules uz aktuālo.
Tā sistēma ir vispārīga un individuāla. Tā ir viena un tik pat
individualizēta kā jebkurš indivīds aktuālajā vidē.
Šī sistēma ir attiecība
starp domu un dzīvi. Tehnika un tehnoloģijas ir šīs sistēmas
produkts – tas, ko spēj cilvēks radīt ne tikai kibernētiskajā
telpā, bet arī aktuālajā vidē. Pietam, svarīgi būtu piebilst,
ka tehnikas objekti progresam turpinoties paliek ar vien neatkarīgāki
no cilvēka mentālās pasaules. Mūsdienu situācija visai skaidri
parāda Simandona aizskarto problēmu loku. Mūsdienās tehnoloģijas
pārtop par fenomeniem, kurus kļūst tik pat grūti kontrolēt un
saprast (neizglītotam IT nozarē indivīdam), ka parādās pat
aizdomas par to, ka tehnoloģijas ir neatkarīgas un tik pat brīvas
kā cilvēks. Bet vai tad tā tiešām notiek?
Visdrīzāk, var atbildēt, ka
tiek apdraudēta nevis tehnoloģiju neatkarības problemātika, bet
gan cilvēka un dabas neatkarības problēma. Jo jebkurš tehnikas
objekts ir tik ļoti individualizēts, ka to nav iespējams sajaukt
ar kādu citu tehnikas objektu. Piemēram, iPhone 5 ir grūti sajaukt
ar Samsung vai Blackberry. Savukārt sajaukt Jāni ar Pēteri, vai
ziemeļkoreieti ar dienvidkoreieti ir visai viegli. Šis
salīdzinājums ir domāts tam, lai parādītu, ka tehnoloģiju
individualizācija padara katru objektu par “pseidoindivīdu”,
tikai nedzīvu. Un cilvēks kā subjekts, diemžēl pielīdzinās
objektam, tas arī pārtop par pseidoindivīdu.
Kopumā, cerams, šis teksta
fragments tika saprasts pareizi un problēma netika pārprasta. Jo
būtu naivi nepateikt, ka šāda tipa teksti ir visai sarežģīti,
ja nav īpašs potenciāls fizikā, kibernētikā, u.c.matemātiskās
zinātnēs.
